Foto: Personiskais arhīvs
Es nepazīstu daudz cilvēku, kuri sevi dēvētu par muzeju speciālistiem. Un vēl jo mazāk smaidīgu, jaunu, traku meiteņu, kuras būtu muzeja speciālistes motoru muzejā. Bet Aija Bauere, kuru satiekot vienmēr sanāk pozitīvi uzlādēties, jo smiekli un dzīvesprieks sprāgst no viņas ārā pa visām malām, ir muzeja speciāliste mūsu pašu Rīgas Motormuzejā.

Kā daudzi varētu iedomāties, darbs Rīgas Motormuzejā nebija Aijas bērnības sapnis, kārotās profesijas bijušas diezgan klasiskas — aktrise, modele, vairāk vai mazāk viņa sapņoja būt princese. Kā jau lielam sapņotājam pienākas, tika izfantazētas visdažādākās vēlamās profesijas, un tās mainījušās pa mēnešiem. Bet profesija, kura fascinējot viņu joprojām, tomēr diemžēl Latvijas ģeogrāfiskā novietojuma dēļ nav pārāk iespējama, ir arheologs: "Man vienmēr licies tik aizraujoši, ja es varētu atrast dinozauru kaulus! Tas ir kaut kas tik sens un neticams, ka šie milzīgie dzīvnieki kādreiz staigājuši pa zemes virsmu. Laikam jau tā vēsture mani ir fascinējusi vienmēr un tāpēc strādāt muzejā tagad liekas pat likumsakarīgi, jo šeit uz katra soļa ir vēsture."

Tomēr, neskatoties uz mīlestību pret vēsturi, Aija nekad nebija domājusi, ka viņa gribētu strādāt muzejā: "Nu labi, vienu reizi gan atceros, kad iedomājos par muzeju kā darba vietu, un nodomāju, ka tā būtu pēdējā vieta, kur es strādātu. Likās muzeji ir garlaicīgi, tur nekas nenotiek un visapkārt tikai putekļi. Protams, tagad saprotu, ka ļoti kļūdījos."

Aija pati gan neesot meklējusi šī brīža darbu, tas pie viņas "pats atnācis". Laikā, kad viņa bijusi aktīvā darba meklēšanā, piezvanījusi draudzenes mamma, kura arī strādājusi muzejā. "Viņa mani uzrunāja, sakot, ka Motormuzejs meklē angliski un vāciski runājošu gidu. Angļu un vācu valodu tiešām pārvaldu labā līmenī, bet par gidu, kur nu vēl auto pasaules gidu, sevi noteikti nevarēju nosaukt. Bet nodomāju, ka gan jau nebūs tik traki, man nav ko zaudēt un aiziet uz interviju jau var. Lai gan, atzīšos, bija bail, jo par automobiļiem tiešām neko daudz nezināju. Arī intervijā ar priekšnieku Aivaru Aksenoku man tika uzdots jautājums, cik daudz zinu par automobiļiem. Mana atbilde droši vien nebija viņam pārāk iedvesmojoša, jo tā arī pateicu, ka neko daudz nezinu, vien pāris auto markas," smejas Aija.

Pēc veiksmīgi izturēta pārbaudes eksāmena, kurā bija jānovada ekskursija angļu valodā, Aija nonāca Rīgas Motormuzejā. Un tā jau piecus gadus Aija strādā starp mašīnām un motoriem: "Es esmu ļoti apmierināta ar savu darbu. Ir ļoti interesanti, rutīna neiestājas un doma, ka muzeji ir garlaicīgi, galīgi nav patiesa. Šeit notiek dažādi pasākumi — seno spēkratu braucieni, izstādes, bērnu pasākumi, dažādas interesantas aktivitātes."

Muzeja rekonstrukcija

Foto: Personiskais arhīvs

Meitene starp motoriem un dzelžiem

Foto: Personiskais arhīvs

Aiju nebaida lielie un sarežģītie motori, viņa starp tiem jūtoties ļoti labi. Protams, sarunas darbā lielākoties tiešām esot par un ap dzelžiem, bet viņai tas patīkot. "Es ļoti daudz mācos no saviem kolēģiem, katru dienu man pastāsta kādu jaunu vēstures faktu par automobiļiem, līdz ar to zināšanas tiek papildinātas visu laiku. Kādreiz, vadot ekskursijas, varēja just no ekskursantu grupām tādu kā smīnu – ko tad tā meitenīte mums pastāstīs. Bet es pastāstīju ne tikai daudz , bet arī labi. To jau uzreiz var redzēt, ka smīnu nomaina ieinteresēts skatiens un ekskursijas beigās jau smaids un liels paldies par interesanto ekskursiju."

Apjoms, kas Aija jāzina, tiešām nav mazs, turklāt tas jāmāk pastāstīt arī angliski un vāciski: "Nebija jau, protams, viegli to visu iemācīties, bet tas nav neiespējami. It īpaši, ja pašai tas interesē. Pati arī esmu iedomājusies, ka vajadzētu iegādāties sev kādu seno spēkratu, ar ko piedalīties muzeja un Latvijas antīko automobiļu kluba rīkotajos pasākumos un braucienos. Bet, aprunājoties ar gudriem muzeja vīriem, sapratu, ka tomēr vēl neesmu gatava savam spēkratam. Tas tik tā var likties, ka viss skaisti un jauki — izbrauc parādē, pamāj ar rociņu, pasmaidi un viss. Auto, jo īpaši sens spēkrats, prasa lielu darbu. Senie spēkrati ir cimperlīgi, tāpat kā sievietes — viņi var lūst, būs jālabo, jāapčubina. Tomēr man kā meitenei, kas nav ar automehāniķes grādu, tas nez vai būtu pa spēkam. Pie tam automobilis arī būtu jātur atbilstošos apstākļos. Ja kādreiz būs tāda iespēja un sapratīšu, ka varu atļauties uzturēt seno spēkratu, tad noteikti iegādāšos, bet pagaidām, domājot reāli, šo ideju esmu nedaudz atlikusi malā. Tas būtu negods nopirkt skaistu, senu automobili, bet nerūpēties par viņu — spalvu spodrināšanai tas nav vajadzīgs."

Lai arī Aijai nav pašai savs senais spēkrats, ik pa laikam viņai ir tā laime piedalīties dažādos pasākumos, piemēram, Rīga Retro seno spēkratu parādē, kur viņa arī sēdusies pie stūres. "Saprotot, ka manas autovadīšanas prasmes ir gana labas un pret senajiem spēkratiem izturos ar pietāti, muzejs man uzticēja vadīt 60. gadu "VW 1300" "vabolīti". Kolēģi toreiz to nosauca par manu dienesta auto. Atzīšos, ka biju satraukusies, bet vabolīte gāja ļoti labi – tiešām labs auto. Stūre arī diezgan viegli griezās, jo zināms, ka vecajiem auto stūres pastiprinātāju nebija. Bremzes – nu tā! Bija laicīgi jāsāk bremzēt, lai parādē priekšā braucošajam "Porsche" nebūtu nepatīkams brauciens," smejas Aija un min arī interesantu faktu, ka "VW" "vabolītes" dizainu ir izstrādājis Ferdinands Porše.

Aijas lēnās un nesteidzīgās brokastis

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!