Elīna nāk no Baltinavas, un bērnībā bijusi teju vai hiperaktīva – labi mācījusies un tvērusi visas iespējas. Kā stāsta pati: "Biju izveidojusi visu varošas meitenes tēlu, vēl nenojautu, ka pati sevi durstu ar adatām kā tādu vudū lelli..."
Elīna pārcēlusies uz Rīgu, jo sākusi tur mācīties, tomēr brīvdienas labprāt devās ciemoties pie krustmātes. Lai īsinātu sabiedriskajā transportā ceļu, viņa lasījusi Ošo grāmatu par ego. "Vienā brīdī tāds kā Niagāras ūdenskritums mani pāršalca – viss, ko esmu veidojusi sevī un ap sevi, ir pilnīgi meli. Neīsta dzīve. Un tajā mirklī to visu aizskaloja asaru upe," stāsta Elīna, piebilstot, ka ar to sācies pārmaiņu periods. "Centos brīvāk airēties pa dzīvi, lai arī laiva šad tad sašūpojās un gribējās to nomainīt pret stabilāku un lielāku kuģi."
Sports ir un būs mana sirdslieta, muskuļi būs mani sabiedrotie, bet turpmāk centīšos attīstīties arī citos virzienos.
Elīna stāsta, ka, būdama brīvi domājoša būtne, nav uztraukusies par savu izskatu. "Šķita, ka mana seja varētu visu izglābt, un pret brāļa slēptajiem uzbraucieniem jau biju kļuvusi imūna. Iestāstīju sev, ka mīlu sevi tādu, kāda esmu, un uz kultūristēm-sievietēm skatījos ar saviebtu seju. Ēdu pietiekami daudz, lai uzturētu nemainīgu tauciņu kroku, pārtikai uzmanību ļoti nepievērsu. Jo vairāk ierobežoju sevi, jo dziļākās auzās iebraucu."
Pirms diviem gadiem Elīna piereģistrējusies iepazīšanās portālā, un tur satikusi cilvēku, ar kuru pēc neilga laika arī sākusi dzīvot kopā Jelgavā. Viņš iepazīstinājis meiteni ar krosfitu, jo pats jau kādu laiciņu esot ar to nodarbojies, un skeptiski skatījies uz standarta trenažieru zālēm, kas, viņaprāt, attīstījušas estētiskumu, nevis funkcionalitāti. "Pirms tam skrēju, bet nopietnāk savas sporta gaitas uzsāku mazā trenažieru zālītē, kur aprīkojums nekādi neatbilda krosfita prasībām. Mēs – četru cilvēku kompānijā – gandrīz katru dienu mācījāmies, trenējāmies un svīdām kā traki! Katrs treniņš ilga vismaz divas stundas. Kad okupējām zāli, cilvēki turējās no mums pa gabalu, bet, protams, ļoti skatījās – tas pārējiem bija vēl tāds nesaprotams un jauns virziens." Viņa atzīst, ka sākotnēji tas bijis kas pavisam jauns un viņas ķermenis tādai slodzei vēl neesot bijis gatavs. "Protams, ka es biju vārga! Ne tuvu tam, kāda esmu tagad."
Pirms kāda nepilna pusgada, kad testēju savus spēkus līdz maksimumam, vilkmē varēju pacelt 120 kilogramus, ietupties ar 115 kilogramiem. Rokas gan man vājākas, šķiet, ka spiešanā guļus ir tikai kādi 55 kilogrami.
Divdesmit divus gadus vecā Elīna skaidro, ka gadījušies arī ne visai patīkami brīži, tomēr tagad viņa tos atceras ar smiekliem. "Ir gadījušies arī ne tik priecīgi mirkļi, lai gan šķiet, ka tagad arī tādus es uztvertu ar smiekliem caur sāpēm. Vienreiz, mācoties pievilkties pie dīvainas konstrukcijas, normāli nokritu uz krusta kaula daļas, nākamajā dienā, kas bija mana dzimšanas diena, kustējos kā sarūsējis robots. Atceros, ka tajā laikā trenējos ļoti intensīvi, un šis bija kā brutāls blieziens man pa seju, lai beidzot attopos un piebremzēju. Tiku atpakaļ uz kājām, maucu tālāk, atkal gandrīz katru dienu."
Kā 12 kvadrāmetru plašs dzīvoklis un vēlēšanās kļūt par labāko krosfiteri Latvijā ļauj atrast sevi
Tas ir viens no krosfita klupšanas akmeņiem – nepārtraukta salīdzināšana, sajūta, ka nākamajā dienā tev ir jāspēj vairāk, jo tu taču tik cītīgi strādā. Ne vienmēr progress ir mērāms skaitļos.
Pārmaiņas un cilvēku neizpratne
"Pa visu šo krosfita laiku es paspēju gan notievēt, gan pieņemties svarā. Sākumā biju kā skaliņš, tad atļāvos ēst vairāk un nepievērsu uzmanību produktu uzturvērtībai. Tā kā iemīļoju lielus svarus, lielāki muskuļi iemīļoja mani. Tas, kā izskatās elites atlētes, bija mans sapnis. Un vēl aizvien ir. Izteiktie muskuļi un, kā citi teiktu, vīrišķīgas formas – ārprātīgi skaisti! Manas kājas ir nedaudz lielākas par vidējās latvietes kājām, un to nevar nepamanīt," stāsta Elīna.
Retais saprot tikai tad, kad nekas vēl nav noticis. Tā ir ar jauniņajiem, tā ir arī ar pieredzējušiem sportistiem. Kad organismam kaut kas nenāk par labu, tas reaģē. Es pati tagad mācos ieklausīties sevī, trenēties tad, kad gribas, darīt to, kas nesagādā diskomfortu.
Pēc pusotra gada intensīviem treniņiem, Elīna saprata, ka vajag piebremzēt. "Tas pats treniņu process ir kā atkarība, spēku virzīties tālāk dod ne tikai rezultāts, bet arī darbība, tu vienkārši esi pārlaimīgs, kad pieveic vareni sarežģītu treniņu. Bet vairāk nenozīmē labāk. Un to krosfiterim tu neiestāstīsi, viņš pats konkrētā mirklī un laikā to sapratīs. Retais saprot tikai tad, kad nekas vēl nav noticis. Tā ir ar jauniņajiem, tā ir arī ar pieredzējušiem sportistiem. Kad organismam kaut kas nenāk par labu, tas reaģē. Es pati tagad mācos ieklausīties sevī, trenēties tad, kad gribas, darīt to, kas nesagādā diskomfortu."
"Pirms kāda nepilna pusgada, kad testēju savus spēkus līdz maksimumam, vilkmē varēju pacelt 120 kilogramus, ietupties ar 115 kilogramiem. Rokas gan man vājākas, šķiet, ka spiešanā guļus ir tikai kādi 55 kilogrami. Un, nē, nemēģiniet man iestāstīt, ka es "vēl neesmu dzemdējusi", "tas nenāk par labu man", "vajadzētu pamainīt domāšanu" – absurds," uzskata aktīvā jauniete. "Tik daudz sieviešu pat grūtniecības laikā nodarbojas ar krosfitu, un tās nav pirmās nedēļas. Viss ir atkarīgs no konkrētās sievietes. Es zinu, ka līdz 30 gadiem man noteikti būs divi jauki bērneļi un mēs visi sportosim. Mērķa cilvēks jau ir noskatīts, atliek tikai sagaidīt īsto mirkli," viņa nosmej.
Mana sievišķība vēl aizvien ir ar mani, lielākoties iekšēji, jo visbiežāk ģērbjos tā, lai ir ērti. Un parasti tas ir sporta tērps vai kaut kas ļoti līdzīgs. Nejūtos kā es, kad ilgstoši staigāju kleitās, papēžu apavos.
"Arī tagad es neturos pie stingras diētas, varbūt tieši tāpēc man vēl aizvien nav "sešu kubiku". Redziet, es vēl to negribu. Mani nemotivē mērķis izskatīties labāk. Motivācija rodas pavisam citur, tā ir augstāka vibrācija. Pagaidām svārstos no viena grāvja otrā – ir nedēļas, kad ēdu super labi – pašai patīk, bet ir atsevišķas dienas, kad organismā nokļūst tas, ko citi dēvē par neveselīgu. Neteikšu, ka ieklausos lietpratēju ieteikumos – es testēju sevi. Nav vienas patiesības," uzskata Elīna.
Runājot par apģērbu, Elīna stāsta, ka drēbes atrast nav ļoti sarežģīti – ja nu vienīgi džinsus. Tās viduklī esot pa lielu, bet kājās spiežot. "Kleitas arī šad un tad uzvelku, sapucējos, bet tikai īpašos gadījumos. Mana sievišķība vēl aizvien ir ar mani, lielākoties iekšēji, jo visbiežāk ģērbjos tā, lai ir ērti. Un parasti tas ir sporta tērps vai kaut kas ļoti līdzīgs. Nejūtos kā es, kad ilgstoši staigāju kleitās, papēžu apavos."
Elīnas motivācija: prieks un sajūsma kā degviela
Elīna stāsta, ka viņu motivē vairākas lietas, bet galvenokārt tā ir iespēja palīdzēt citiem. "Man pēdējā laikā daudzi jautā, vai tiešām esmu tik priecīga ikdienā, cik par to rakstu un radu iespaidu sarunājoties. Mana atbilde ir – jā! Prieks un sajūsma par lietām, par dzīvi ir mana degviela. Vēlos dot to citiem, tāpēc visbiežāk runāju jokojoties, smejoties. Sāk likties, ka nopietnība vispār neeksistē."
"Sports ir un būs mana sirdslieta, muskuļi būs mani sabiedrotie, bet turpmāk centīšos attīstīties arī citos virzienos," stāsta Elīna. Tomēr sports nav vienīgā viņas aizraušanās, jo Elīna ir arī kaislīga zīmētāja, kura pēdējā laikā aizraujas ar sakrālajiem ģeometrijas ornamentiem. Jāpiebilst, ka ar tetovējumi ir viņas pašas zīmēti, un katram darbam ir sava doma un simbolika.
Tāpat jaunietei pavisam nesen radusies ideja izveidot blogu. "Rakstu vēstules sev – pēdējās vēstules ar kādu atklāsmi konkrētajā dienā," stāsta Elīna, uzsverot, ka bloga nosaukums "Pēdējā vēstule" radies tāpēc, ka nekas neesot paredzams, un tieši šī diena ir īstais laiks, lai rīkotos.
Elīna ikdienā iesaka vairāk uzmanību vērst uz pozitīvo, vairāk priecājoties par katru mirkli, kas dots. "Cilvēki, katra sekunde ir iespēja ielaist sevī prieka viļņus. Arī vairāk ieklausīties sevī – nu, negribas iet kādu dienu uz treniņu, aizej uz mežu pastaigāt. Dari lietas, kas sagādā prieku!"