Anna Andersone ir uzņēmēja un biedrības vadītāja, taču pāri šīm divām lomām stāv divas citas – sieva un mamma. Par sava veida hobiju viņa sauc kopienas "Rigas TechGirls" vadīšanu, kā arī attiecību veidošanu, kuru, kā jau īsta uzņēmēja, šobrīd mēģina pārvērst par biznesu. Bet, ja kalendārā saplānotais ļauj, viņai patīk nodoties sportiskām aktivitātēm, kas nodarbina ķermeni un atslābina prātu, īpaši iecienīta ir orientēšanās kopā ar ģimeni. Par sievietēm informācijas tehnoloģiju (IT) nozarē, pieskārieniem, kas var glābt attiecības, un to, ka visu paspēt nevar, bet par to nevajag pārdzīvot, intervijā stāsta pati Anna.
Šobrīd Annas vārds daudziem asociējas ar tehnoloģijām, ar "Riga TechGirls". Kā izrādās, interese par šo nozari un kaut ko savu viņai parādījusies jau tīņa gados. Tur zināma ietekme bijusi tēvam, kas arī ir uzņēmējs. "Man tas likās kaut kas ļoti foršs, tāpēc man bija sajūta – es taisīšu kaut ko savu, veidošu savu uzņēmumu."
Tehnoloģijas ir mūsu nākotne
Pēc augstskolas beigšanas Anna sākusi strādāt reklāmas uzņēmumā "McCann-Erickson Riga", kur sapratusi – tehnoloģijas ir mūsu nākotne un bez tām nebūs nekā. Tā arī radusies interese par tehnoloģijām kā līdzekli dažādu mērķu sasniegšanai. "Ar cilvēkiem, ar kuriem kopā strādāju, sākām veidot savu pirmo uzņēmumu, grafiskā dizaina studiju "HungryLab". Tā bija mana ieeja tehnoloģiju pasaulē. Sākumā, protams, nezinājām, ka veidosim vairākus uzņēmumus." Anna piebilst, ka šo gadu laikā sākotnējā atziņa – tehnoloģijas ir mūsu nākotne – tikai pastiprinājusies un tai pievienojusies izpratne, ka tehnoloģijas aug visstraujāk un pārņem citas jomas. "Lai arī kas mūs interesētu, mums ir jāsaprot tehnoloģijas."
Starp Annas minētajiem uzņēmumiem ir arī "Berta.me" (vietne, kas ļauj pašam izveidot savu mājaslapu bez priekšzināšanām programmēšanā) un jaunuzņēmums "Froont". Tiesa, Anna, saglabājot līdzīpašnieces statusu, aktīvu lomu uzņēmumos vairs neuzņemas – šāds lēmums pieņemts dažādu apsvērumu dēļ, tostarp saslimšanas. Ņemot vērā, ka tie ir viņas pirmie izlolotie uzņēmumi, varētu šķist, ka to nodošana citu rokās atstājusi saldsērīgu sajūtu, taču Anna smejot saka, ka tā gluži nav. "Ļoti bieži jaunuzņēmumu veidošanā tiek meklētas analoģijas ar bērniem. Iespējams, ir cilvēki, kas to arī izjūt kā savu bērnu, bet man šīs sajūtas nav. Man ir savi bērni, un tos droši vien man būs ļoti grūti palaist pasaulē. Uzņēmumu nav grūti palaist, jo es zinu, ka vienmēr izdomāšu kaut ko jaunu."
Anna gan atklāj, ka saldsērīga sajūta, iespējams, ir par to, ka tas bija jauki kopā pavadīts laiks, kā arī žēl, ka viss neizdevās tā, kā sākotnēji izsapņots, piemēram, uzņēmumi varēja būt finansiāli veiksmīgāki. Taču viņa to par lielu neveiksmi nesauktu. Uzņēmumu dibināšana devusi neatsveramu pieredzi, kuru Anna iemācījusies novērtēt vien vēlāk.
