'Neviena latviešu sieviete nestaigā ar protēzēm!' Teātra leģendai Bertai Rūmniecei – 150
Foto: Arhīva foto

Īpatnējs balss skanējums, nebeidzama sirsnība, cilvēciska vienkāršība un apbrīnojama pieticība. Tā Bertu Rūmnieci, kurai aizvadītajā nedēļā apritēja 150 gadi, atceras laikabiedri un pagātnes liecību autori. Deviņu bērnu māte un ar nebeidzamu dzīves sparu apveltītā Rūmniece ir leģendāra latviešu aktrise, pirmā Tautas mākslinieces apbalvojuma laureāte Latvijas teātra mākslas vēsturē un ikonisku lomu atveidotāja pazīstamāko latviešu lugu pirmuzvedumos.

Pirmā sieviete aktrise – Tautas māksliniece Latvijas teātra mākslas vēsturē

Par godu māksliniecei Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzejā norisinājās arī piemiņas pasākumus, kura ietvaros atklāta aktrisei veltīta izstāde no Rakstniecības, teātra un mūzikas kolekciju krātuves materiāliem. Tajā aplūkojamas gan Rūmnieces kolēģiem uz Pēterburgu sūtītās vēstules, gan interjera priekšmeti, mēbeles un fotogrāfijas, kas savulaik mājojušas aktrises trīsistabu dzīvoklī Dzirnavu ielā, bet nu ar lielu rūpību un gādību tiek glabātas muzeja arhīvā.

Aktierim ir svarīgi būt uz skatuves tā, lai ne mirkli nerastos sajūta, ka kaut kas ir uzspēlēts, mākslīgs. Rūmniece teicami izmantoja viņai piemītošo dzīves gudrību un bija izcils piemērs tam, kā aktierim ir jādzīvo uz skatuve. Aktrise Baiba Indriksone

Izstādes ekspozīcijā esošās lietas glabā pagātnes elpu, sen aizritējušus pārdzīvojumus, notikumus un atmiņas, kas atklāj mākslinieces skaudro mūžu, patieso vienkāršību un apbrīnojamo talantu, kas nerimstošā apņēmībā izkopts dzīves garumā līdz aktrises aiziešanai mūžībā.

Rūmniece jeb Rūmniecīte, kā aktrisi dēvējuši laika biedri, ir dzimusi 1865. gada 21. oktobrī Aizkrauklē dzelzceļa meistara Mihelsona ģimenē. Teātra gaitas aktrise sākusi pie Ādolfa Alunāna 1883. gadā un darbojusies uz skatuves līdz 1953. gadam. Tāpat Rūmnieces darbs saistās arī ar Rīgas Latviešu teātri, Jauno Rīgas teātri, Jauno Pēterpils teātri un ar Nacionālo teātri no tā pirmsākumiem 1919. gadā līdz aktrises mūža beigām 1953. gadā.

Rūmnieces atveidoto lomu skaits mērāms vairākos simtos. Viņas pirmā loma bija Ādolfa Alunāna izrādē "Piltenieks Rīgā" 1883. gadā, savukārt pēdējā – Vecmāmuļa Alekseja Arbuzova lugas "Taņa" iestudējumā 1953. gadā. Rūmniece bijusi arī pirmā Ažas lomas atveidotāja Blaumaņa "Pazudušajā dēlā" un pirmā Indrānu māte "Indrānos", tāpat aktrise iestudējusi neskaitāmas lomas latviešu, krievu un citu valstu autoru darbos. Tās visas atveidotas ar apbrīnojamu dzīves gudrību, vienkāršību un sirds degsmi, burtiski izdzīvojot svešus mūžus, izsāpot sēras un patveroties cerībās.

Atminoties Rūmnieci, aktrise Baiba Indriksone, kura ir viena no retajām Rūmnieces laika biedrenēm šodienas teātra pasaulē, stāsta, ka Berta vienmēr gatavojusies iznācienam uz skatuves, klusi sēžot uz soliņa koridorā, savukārt ģērbtuvē, kurā vienkopus bijušas daudzas aktrises ar cienījamu gadu skaitu un krāsainu mūžu, sarunās vienmēr virmojot interesantām atmiņām un stāstiem, Rūmniece allaž turējusies nomaļus.

Es? Neviena latviešu sieviete nestaigā ar protēzēm! Svešus priekšmetus savā mutē redzēt negribu. Aktrise Berta Rūmniece

"Aktierim ir svarīgi būt uz skatuves tā, lai ne mirkli nerastos sajūta, ka kaut kas ir uzspēlēts, mākslīgs. Jo ilgāk cilvēks dzīvo, jo lielāka viņam līdzi nāk tā atmiņu šlepe par satiktajiem cilvēkiem un piedzīvotajiem notikumiem, kas nogūlušies prātā un sirdī. Rūmniece teicami izmantoja viņai piemītošo dzīves gudrību un bija izcils piemērs tam, kā aktierim ir jādzīvo uz skatuves – vienkārši, patiesi un ar sirdi. Viņa uz skatuves nevis spēlēja, bet vienkārši bija," Rūmnieci raksturo aktrises Baiba Indriksone un Lelde Kalēja.

Eduarda Smiļģa zilie pirksti un deviņu bērnu mātes gādība

Kā vēstī laikmeta liecības un jau minētās laika biedru atmiņas, Rūmniece bija izteikti viena konkrēta ampluā aktrise, iemiesojot sirdsgudras, pacietīgas un mīlestības pilnas mātes nereti traģiski pašaizliedzīgo tēlu, kurā visā tā krāšņumā uzplauka aktrises personības gaišums un kolēģu cienītais talants. Par daudzajām atveidotajām mātes un vecāsmātes lomām viņai piešķirts goda tituls – Latviešu teātra māmuļa.

Iespējams, saknes aktrises īpašajā tēlojumā uz skatuves gūtas pašas privātajā dzīvē. Laulības dzīvē ar aktieri Kārli Rūmnieku aktrise laidusi pasaulē deviņus bērnus, no kuriem izauguši pieci, toties aktrises mūža nogali sagaidījuši vien trīs bērni – divas meitas un dēls. Kā stāsta LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja kuratore Margarita Mantiņa, kura pētījusi Rūmnieces biogrāfiju un veidojusi aktrisei savulaik piederējušo lietu ekspozīciju, Rūmniecei piemitis nebeidzams mātišķums un gādība, viņai ne tikai pašaizliedzīgi rūpējoties par bērniem, bet arī gādājot par kolēģiem.

"Laika biedru atmiņās Rūmnieci raksturo neizsakāma gādība – par ģimeni un meitiņām, kā arī līdzcilvēkiem. To savulaik uzsvēris arī Eduards Smiļģis. Kā viņš rakstījis kādā no savām dienasgrāmatām, Smiļģis regulāri steidzies no Pārdaugavas uz teātra namu Lāčplēša ielā un Rūmniece pamanījusi, ka teātra direktoram bijušas mūžam nosalušas, zilas rokas, jo trūcis cimdu. Rūmniece tos noadījusi, taču neuzdrošinājusies Smiļģim tuvoties. Aktrise pastāstījusi to savai kolēģei Tijai Bangai, tā Smiļģim cimdus nododot slepus. Neraugoties uz plašo sirdi, Rūmniecei piemitusi arī teju pretrunīga pieticība," atklāj Mantiņa.

Jāpiebilst, ka atrises vienkāršā un neviltotā personība devusi pamatu arī pāris anekdotēm, kas tolaik izskanējušas teātra aprindās. Tās piefiksējusi arī Eduarda Smiļģa dzīves biedrene Berta Smiļģe, kura reiz jautājusi: "Rūmniecīt, vai tomēr nevari palūgt teātrim naudu, lai mutē ieliktu protēzes?" Uz to aktrise sašutusi vien noteikusi: "Es? Neviena latviešu sieviete nestaigā ar protēzēm! Svešus priekšmetus savā mutē redzēt negribu."

Tieši ar savu nebeidzamo patiesumu Rūmniecei izdevās izcili radīt ikonisko Indrānu mātes tēlu. Šī loma, manuprāt, bija viņai tuvākā un atbilstošākā viņas būtībai. Protams, viņa arī lieliski zināja, ko viņa dara, izmantojot talantu. Aktrise Lolita Cauka

Par Rūmnieces strikto un pašaizliedzīgo raksturu vairākkārt pārliecinājušies arī kolēģi. Redzot, cik novalkātās drānās aktrise tērpjas, Rūmniecei sagādāti zābaki, mētelis un vēl pāris apģērbu. Pagājušas dažas dienas un kolēģi redzējuši, ka nekas no tā netiek valkāts. Jautājot Rūmniecei, kāpēc aktrise nav pieņēmusi līdzcilvēku labo gribu, uzzināts, ka Rūmniece, kā ierasts, labāko, kas aktrisei bijis, atdevusi savām meitām.

Kleitiņa mugurā un Rūmniecīte gatava izrādei

Laikabiedru liecības arī vēstī, ka Rūmniece nav iesaistījusies ne intrigās, ne teātra sociālajā dzīvē, veltot laiku vien darbam, ģimenei un grāmatu lasīšanai, taču atsevišķas aktrises draugiem sūtītās vēstules, kas saglabājušās līdz mūsdienām, gan liecina par pretējo – arī teātra ikdienas dzīvē Rūmniecei atsevišķās situācijās tomēr bijis savs viedoklis gan par lomu sadalījumu, gan citiem tematiem, pie kā aktrise turklāt spītīgi pieturējusies, iestājoties par sev būtiskiem jautājumiem.

"Manuprāt, Rūmniece ar savu organisku un patiesumu darīja tieši to, kas aktierim uz skatuves ir jādara – vienkārši jābūt, jādzīvo, jāizdzīvo. Piemēram, "Indrāni" ir luga, ko Blaumanis ir uzrakstījis tādu, ka, nedod Dievs, tajā sākt kaut ko spēlēt. Un tieši ar savu nebeidzamo patiesumu Rūmniecei izdevās izcili radīt šo ikonisko Indrānu mātes tēlu. Šī loma, manuprāt, bija viņai tuvākā un atbilstošākā viņas būtībai. Protams, viņa arī lieliski zināja, ko viņa dara, izmantojot talantu.

Zinu, ka Rūmniece ļoti nemīlēja dublantus. Pat aiznākamajā dienā pēc bērniņa piedzimšanas viņa bija atpakaļ teātrī – kleitiņa mugurā un Rūmniecīte ir gatava izrādei! Tā nu viņa aizgāja līdz skatuvei un klusi sēdēja, gaidot savu iznācienu, savukārt dublanti – nu, viņi varēja darīt, ko grib.

Līdzīgi bijis arī ar suflieriem. Bertai Smiļģei, kura savulaik kādā lugā darbojusies minētajā ampluā, Rūmniece vienkārši teikusi: "Bērniņ, tu neuztraucies, ja es pauzēšu. Tas nebūs tāpēc, ka esmu aizmirsusi tekstu, bet tāpēc, ka tā vajag!"

Bērniņ, tu neuztraucies, ja es pauzēšu. Tas nebūs tāpēc, ka esmu aizmirsusi tekstu, bet tāpēc, ka tā vajag! Aktrise Berta Rūmniece

Pēc tā spriežu, ka iekšējais krampis Rūmniecei bijis liels. Tik ilgus gadus noturēties teātrī un būt uz skatuves… Tur vien ar labu sirdi nepietiek, tur vajadzīgs arī pamatīgs tvēriens," stāsta aktrise Lolita Cauka, kura Nacionālajā teātrī šobrīd atveido Rūmnieces savulaik iestudēto Indrānu mātes lomu.

Vairāk par aktrises mūža gājumu, spēlētajām lomām un ieguldījumu Latvijas teātra mākslas attīstīšanā iespējams uzzināt LKA Eduarda Smiļģa Teātra muzeja organizētajā izstādē par godu mākslinieces 150 gadu jubilejai.

Source

DELFI Viņa

Tags

Banga Bērni Eduards Smiļģis Izstādes Lasāmgabali Latvijas Kultūras akadēmija Laulība Lolita Cauka Sievietes vēsturē
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form