Pārceļoties uz Ameriku, Imantas vecvecāki bijuši ļoti aktīvi – viņi dibinājuši latviešu kopienas un iesaistījušies biedrībās, audzinot savus bērnus latviskā garā. Tāpēc nebija nekāds brīnums, ka tad, kad satikušies arī Imantas vecāki, viņu atvases tika audzinātas tieši tādā pašā garā, godinot latviešu tradīcijas.
"Es viņiem par to vienmēr būšu pateicīga, ka viņi varēja ar mums tik konsekventi runāt latviski, kā arī stāstīt mums to, ka Latvija ir vieta, par kuru mēs varam domāt un sapņot ikdienā."
Imanta teic, ka bērnībā visai bieži nav sanācis braukt uz Latviju. Pirmo reizi viņa pabijusi šajā zemītē tad, kad gājusi trešajā klasē. Imanta skaitļo, ka bērnībā uz Latviju atceļojusi aptuveni piecas reizes, pusaudžu gados – nedaudz mazāk. "Latvija bija kā pasaku zeme, par kuru ir tik daudz stāstīts un ir iedomas par to, kā tā varētu izskatīties. Ir interesanti redzēt dzīvē to, kas apskatīts grāmatās. Pirmie iespaidi gan bija šokējoši – Latvijā tikai dilles un kartupeļi, kā arī tualetes nebija tādā stāvoklī, kā pierasts," smejas Imanta.
Latvija bija kā pasaku zeme, par kuru ir tik daudz stāstīts un ir iedomas par to, kā tā varētu izskatīties. Ir interesanti redzēt dzīvē to, kas apskatīts grāmatās. Pirmie iespaidi gan bija šokējoši – Latvijā tikai dilles un kartupeļi...
"Vidusskolas beigās man bija tas klikšķis – es arvien vairāk sāktu meklēt atbildes uz to, kāpēc Latvija vispār ir manā dzīvē un kā es sevi vēlos saistīt ar šo valsti." Imanta Amerikā gājusi uz sešu nedēļu ilgu vasaras vidusskolu, kur ārzemju latvieši tika iepazīstināti ar Latvijas kultūru. "Mums bija biļetes, mums bija eksāmeni, mums bija jālasa dzejnieku darbi," skoliņas nopietnās prasības atminas Imanta. Viņa teic, ka gadā, kad viņa absolvējusi šo vasaras vidusskolu, viņai bijusi iespēja dziedāt ar folkloras grupu "Ceiruleits" kura bija aizceļojusi uz tālo zemi. Sajūtas bijušas neaprakstāmas, viņa pat nebija nojautusi, cik šāda tipa dziesmas viņu uzlādē. Tajā brīdī Imanta sapratusi, ka varbūt šī joma viņu saista nedaudz vairāk.
Absolvējusi augstskolu Amerikā, jaunā sieviete devās uz Franciju, lai pasniegtu angļu valodu. "Tad, ar vienu kāju jau Eiropā, es sāku pētīt, ko es varētu darīt šeit, Latvijā. Es vienmēr domāju – kāpēc gan man vecāki būtu mācījuši latviešu valodu, ja ne tāpēc, lai es uz turieni kādreiz aizbrauktu un padzīvotu," stāsta Imanta.
Vidusskolas beigās man bija tas klikšķis – es arvien vairāk sāktu meklēt atbildes uz to, kāpēc Latvija vispār ir manā dzīvē un kā es sevi vēlos saistīt ar šo valsti.
24 gadu vecumā viņa nolēma doties uz Latviju un pieteikties Baltijas jūras reģiona studiju maģistra programmai, kas ļāva iepazīties ar Latviju un tās kaimiņvalstīm arī nedaudz no cita skatupunkta. Pēc studijām Imanta sapratusi, ka vēl nevēlas pamest Latviju, tāpēc meklējusi darbu, lai būtu vēl kāds iemesls uzkavēties.
Aicinājums izglītības jomā
Latvieši ir ļoti gudri, spējīgi, bet bieži pārāk zemu sevi novērtē – ir bail mazliet uzdrošināties. Ir bažas par to, vai nekritizēs, neaprunās par to, vai kaut kas neizdevās tā, kā iecerēts. Tāpēc es arī esmu šajā izglītības jomā, lai varētu palīdzēt attālināties no šīs domāšanas.
Mūzika – tā ir Imantas dvēsele
Ģimenes atbalsts un divas vietas, ko sauc par mājām
Ja tik ilgi dzirdi un domā par šo valsti, kultūru, cilvēkiem, tad tev ir sajūta, ka tu esi daļa no viņiem, tikai īsti nezini, kāpēc tā ir.
