Linda stāsta, ka ceļš, līdz atradusi savu mākslinieces rokrakstu, bijis krāsains: "Es daudz iedvesmojos no dažādiem māksliniekiem, kurus nejauši sastapu internetā, tieši no viņu darbiem. Mēģināju viņus kopēt, arī latviešu māksliniekus, kuri man likās krāsaini un forši, bet nevis kopēt darbu pēc darba, bet stilu." Tomēr viņa nav jutusi gala rezultātu kā savu. Linda ne tikai glezno, bet pievērsusies arī mākslas darbiem uz sienām, kas līdzinās apļiem, bet citi tos dēvē par mandalām. Viņa atceras, ka tētim bijis vecs cirkuļu komplekts, ar kura palīdzību tad sākusi vilkt riņķus, vēlāk tos aizpildot.
"Tā palēnām sapratu, ka man ļoti patīk simetrija darbos. Ja es sākumā neizmantoju nekādas vadlīnijas, lineālus, pēc laiciņa sāku izmantot atsevišķus punktus, lai būtu skaistāk, tīrāk, simetriskāk, precīzāk. Jo pie darba detalizētāk strādāju, jo lielāku baudu man tas sagādāja. Sava veida meditācija – tu aizmirsties par visu apkārt, esi ļoti lielā fokusā," atklāj māksliniece. Vēlāk radusies vēlme sevi izaicināt, pievēršoties sienu darbiem.
Tomēr kādā brīdī māksliniece piedzīvojusi radošo krīzi un devusies ilgākā ceļojumā, nezinot, kad atgriezīsies Latvijā. "Es aizbraucu projām tāpēc, ka gribēju transformēt sevi un savu mākslu. Sapratu, ka man ir jāmaina pašai sevi, lai mainītu mākslu. Klikšķim ir jānotiek iekšā. Uz vietas sēžot, tas vienkārši nenotika un nebija iespējams. Līdz ar to man bija vajadzīga vietas maiņa, jauni iespaidi, pieredze, kaut kas, kas izsit mani no komforta," viņa norāda. Atskatoties uz piedzīvoto, Linda atklāj, ka prombūtne devusi ne tikai jaunus spēkus, īstenojot savas idejas, bet arī skaidrību, ko un kā gribas darīt.
Mākslinieces ceļš nozarē sācies jau bērnībā, pabeidzot Salacgrīvas novada mākslas skolu. Tas bijis jau pirmais grūdiens iziet no savas mazās pasaules. Vēlāk Linda iestājās Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā, lai apgūtu apģērbu dizainu. "Jau pirmajā pusgadā sapratu, ka apģērbu dizains nebūs mans, bet mani turēja tā doma, ka pasniedzēji bija tik ļoti forši, kurss – tik ārkārtīgi mīļš. Viņi man ļoti daudz iemācīja, arī to, ka tu vari būt radošs – tam nav nekādu robežu," norāda māksliniece.
Ārpus komforta zonas pretī jaunam projektam
Linda atskatoties atzīst, ka piedzīvojusi radošo krīzi, kas izpaudusies kā grūtības darbus pabeigt, kā arī gala iznākums šķitis samocīts. Sagadījies tā, ka Mākslas akadēmijā tieši bijuši iestājeksāmeni, kurus viņa nokārtojusi un tikusi iekšā, taču aptuveni pēc diviem mēnešiem sapratusi, ka šīs studijas drīzāk raisa depresiju, nevis iedvesmu. "Varbūt divi mēneši nebija tas laiks, kas kaut ko iedeva, bet es sapratu – ir īstais laiks, lai mainītu komforta zonu, vidi, iedotu sev jaunus iespaidus. Sakrita, ka varēju aizbraukt prom un padzīvot citur," tā jaunā sieviete.
Kopumā Linda ārzemēs pavadījusi pusotru gadu: "Jaunzēlandē nodzīvojām mazliet vairāk nekā gadu, pēc tam bijām Indonēzijā, Singapūrā, Malaizijā, Indijā." Pēdējā pieturvietā viņa smagi saslimusi, kas bijis pirmais grūdiens, lai domātu par atgriešanos Latvijā. "Nebija skaidras domas, ka es šeit palikšu, bet kaut kādā ziņā sapratu, ka gribu gleznot, taisīt darbus un īstenot savus projektus, kuri pa galvu maisās. Šeit uz vietas to darīt ir krietni vienkāršāk un pateicīgāk. Lietas pašas saslēdzās – aizbraukt šobrīd prom, kad es jūtos tā, kā jūtos, būtu diezgan muļķīgi. Tā būtu tāda iešana pret sevi," stāsta māksliniece.
Par katru no mums varētu uzrakstīt grāmatu
Vēl viens Lindas projekts, kuram viņa iedvesmojusies ceļojuma laikā, ir cilvēku seju apgleznošana, veidojot maģisku un pasakai līdzīgu apkārtējo fonu. Māksliniece atklāj, ka šis projekts nācis pilnībā ačgārni – sākumā prātā rosījies radošais process un tikai vēlāk ideja, kā viņa pati tajā varētu izaugt. Sākumā Linda plānojusi ceļojuma laikā iemūžināt dažādus cilvēkus, pierakstot viņu stāstus, bet dažādu iemeslu dēļ tas nav īstenojies.
Atbraucot uz Latviju, viņa sapratusi, ka ir pienācis laiks projektu sākt īstenot. "Pirmās bildes tapa tepat Iļģuciemā – aizgājām uz parciņu, kaut ko "safočējām"," stāsta Linda, piebilstot, ka pirmie attēli ir ļoti atšķirīgi, salīdzinot ar pēdējiem. "Man ļoti iepatikās, jo tas ir tik ārkārtīgi interesanti man pašai un tam cilvēkam, kuru es paaicinu piedalīties projektā." Pirmais solis ir izdomāt fonu, kam jābūt interesantam, krāsainam vai, tieši pretēji, – krāsai nav nozīmes, bet formai, materiālam un tekstūrai gan.
"Otrais posms – sazīmēt cilvēkam seju. Man parasti jautā: "Tu jau zini, ko zīmēsi?" Parasti man nav ne jausmas. Vispār ir ļoti interesanti, ka sveši cilvēki ļauj ar balto akrila marķieri viņiem uz sejas zīmēt. Tas liekas ļoti jocīgi. Es zīmēju uz šī cilvēka sejas, viņš ir atnācis ciemos, kā mēs esam šeit nonākuši..." stāsta Linda. Vēlāk cilvēks tiek "ieguldīts" izdomātajā fonā un tiek uztaisīti attēli. "Vēl pirmspēdējais posms – es apstrādāju (attēlu – red.), lai izskatās vairāk nekā pasakā. Pats pēdējais posms ir cilvēks. Nav tā, ka es vienkārši sazīmēju seju un tu aizej prom, bet padalies ar savu stāstu. Tie ir jautājumi, kas pie manis kaut kādā veidā atnāk," piebilst māksliniece.
Linda par jautājumiem norāda, ka tie ir tādi, uz kuriem tik vienkārši atbildēt nav iespējams. "Es jautājumu uzdodu un vienmēr saku – kad esi gatavs, pie tevis atnāks atbilde, tad uzraksti man vai sazvanāmies un tu man to pateiksi. Man ir ļoti interesanti skatīties procesu, kad cilvēkam iekšā kaut kas sāk kņudēt un es esmu viņam pieskārusies," atklāj māksliniece. "Jautājums, ko viņš pats sev nekad vai tieši šobrīd, šajā dzīves posmā nav uzdevis. Un viņam pēkšņi ir uz sevi jāpaskatās – tiešām tā pa īstam sev jāuzdod jautājumi."
Linda norāda, ka projekts ir tikai nesen sācies, tāpēc tikai pēc laika būs iespējams pateikt, ko tas dod ne tikai viņai, bet arī apkārtējiem. "Ir tik interesanti, ka mēs esam tik dažādi. Man liekas, ka par katru no mums varētu uzrakstīt grāmatu par to, kā mēs jūtam, redzam pasauli, kā mēs uztveram lietas atkarībā no tā, kāda mums ir bijusi pieredze," viņa piebilst.
'Es gribu būt dažāda – arī straujāka, skaļāka.'
Taujāta par to, kāds ir pašas mākslinieciskais raksturs un stils, Linda atklāj, ka šobrīd to zina diezgan skaidri: "Es varu teikt, ka esmu ārkārtīgi mierīga, bet mierīga pilnīgi citā nozīmē, nekā tas skan. Tāda harmoniska. Es visu laiku mainos, un manas domas arī diezgan strauji mainās, bet es sev pamatoju, kāpēc es vienu dienu domāju tā, bet otrā tas vairs neatbilst kaut kādai patiesībai. Tagad es saprotu, ka esmu tik dažāda, un es gribu būt ļoti dažāda – arī straujāka, skaļāka." Viņa vēlas arī vairāk atļauties mākslas ziņā, neierobežojot sevi un neuzliekot robežas. "Man liekas, ka es vēl joprojām šobrīd transformējos, iespējams, ka pēc laika varēšu konkrētāk pateikt. Bet tagad es eju uz to, lai būtu krāsaināk, dzīvīgāk, lai būtu ar kaut kādu emociju, izteiktāku raksturu, kas nav tikai mierīgs, bet ir dažāds. Saglabājot savu rokrakstu, bet vienlaikus radot dažādās formās," tā Linda.
Māksliniece norāda, ka projekts, kurā tiek apgleznotas sejas, guvis ļoti lielu atsaucību. Lindai pat nav bijusi tāda doma, ka sveši cilvēki varētu rakstīt un izteikt vēlmi piedalīties projektā. Vairums arī velta uzslavas un pateicas par iedvesmu."Sajūta, ko ienesu, tiešām izstaro un sasniedz kādu," teic Linda. Turklāt viņa šobrīd strādā pie izstādes, kas gaidāma vasarā, kā arī liela sienas darba: "Transformēšanas process man atkal ir iedevis elpu darīt jaunas lietas un pilnīgi citā kvalitātē – ar citu domu, ideju, jo es pati jūtos citādi – daudz labāk."
Mākslinieces sapnis ir darīt lietas, kas saistītas tikai ar mākslu, padarot viņas dzīvi interesantu. "Lai man neuznāk radošā krīze, kad vajag atiet no saviem darbiem, kad tie man paliek garlaicīgi un es nevaru neko vairāk radīt. Tad man būtu attiecīgi jādara kaut kas, kas ir absolūti pret pašas vēlēšanos," saka Linda. Taču viņas lielais mērķis ir visu mūžu gleznot, radīt lielās idejas, sadarboties ar māksliniekiem un veikt atklājumus pašai sevī, attīstoties garīgi. "Tas ir tāds sapņu piepildījums, ko es šobrīd daru. Man ir ārkārtīgi milzīgs prieks to beidzot realizēt," optimistiski teic māksliniece.
