Sieviete un pirmā tipa cukura diabēts: Maijas stāsts par desmit gadus ilgu 'špricēšanos'
Foto: Privātais arhīvs

Divdesmit piecus gadus vecā Maija sadzīvo ar pirmā tipa cukura diabētu. Četras līdz piecas reizes dienā viņai nākas durt un injicēt savā ķermenī insulīnu, hormonu, kas veseliem cilvēkiem izstrādājas dabiski. Neskatoties uz savu slimību, viņa ir mamma divus gadus vecam rezgalim un ar diabētu cenšas sadzīvot, nevis uztvert to kā slimību.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kas ir cukura diabēts un kā to atklāja Maijai?

Pirmkārt, jānoskaidro, kas ir pirmā tipa cukura diabēts. Latvijā ar pirmā tipa cukura diabētu slimo aptuveni 4000 cilvēku, bieži vien, kad runā par cukura diabētu, tiek runāts par otro tipu, kas Latvijā ir daudz izplatītāks – aptuveni 67 000 iedzīvotāju slimo ar to. Pirmā tipa cukura diabēts rodas tad, kad aizkuņģa dziedzeris nespēj saražot pietiekamā daudzumā hormona – insulīna. Trūkstošais insulīns jāšpricē ķermenī. Insulīns palīdz cukuram (glikozei) iekļūt mūsu ķermeņa šūnās, ja tā nav gana, cukura līmenis asinīs pieaug, jo nespēj nokļūt šūnās. Pirmā tipa cukura diabēts nav sekas neveselīgam dzīves veidam, bet gan autoimūna saslimšana, līdz ar to, tam nav profilakses. Ar to var saslimt jebkurā vecumā, bet parasti tas attīstās jau bērnībā.

Maija ir divdesmit piecus gadus veca sieviete, kura ar pirmā tipa cukura diabētu slimo nu jau desmit gadus. Viņas ģimenē neviens cits gan ar to nesirgst, tādēļ no sākuma, kad Maijai parādījušies pirmie simptomi, neviens pat neaizdomājies, ka tas varētu būt kaut kas tik nopietns. Viņu visu laiku mocījušas nebeidzamas slāpes, bieža urinācija, roku un kāju neizskaidrojama tirpšana. Meitene bijusi ļoti aktīva, katru otro dienu gājusi uz volejbola treniņiem, bet pēc tam ar milzu apetīti ēdusi visu kas pagadās, sākot no karbonādēm, beidzot ar šokolādes tāfelītēm. Lai gan viņa ļoti, ļoti daudz ēdusi, svars neizskaidrojami krities un turpinājusi mocīt bada sajūta. Patiesībā jau simptomi ir laba lieta, jo palīdz atklāt saslimšanu ātrāk. Tiem, kuriem nav simptomu, cukura diabētu atklāj vēlu.

Maijas mamma redzējusi raidījumu par cukura diabētu un aizdomājās, iespējams Maijai ir šī slimība. Tūlīt pat nosūtījusi meitu pie ārsta. "Atceros to dienu, man bija paredzētas volejbola sacensības vakarā, domāju, ka aiziešu pie ārsta un pa taisno braukšu uz sacensībām. Somā stāvēja nopirktā šokolādes tāfelīte, nododot asinis, nevarēju sagaidīt, kad varēšu ķerties tai klāt. Es jau nezināju neko – kas tas diabēts tāds ir!"

Pēc analīžu rezultātu sagaidīšanas ārstiem bijis skaidrs, ka meitenei ir diabēts: "Mani uzreiz aizrāva uz Rīgu, sadeva daudz grāmatu, apmācīja un paskaidroja, kas un kāpēc. Paskaidroja cik bieži un kā jāinjicē insulīns. No sākuma man bija dusmas. Kāpēc tieši man? Pirms desmit gadiem insulīns nebija tik attīstīts, un no ēdienkartes bija jāizslēdz daudzi produktu – viss, kas trekns un cepts, miltu produktus. Kūkām un tortēm bija jāsaka – nē, bet man tās tā garšo!"

Maija injicējusi insulīnu četras līdz piecas reizes dienā. Vienu reizi jāinjicē pirms nakts, tā saucamais bazālais insulīns, tas nodrošina normālu insulīna daudzumu starpmaltīšu periodā. Un tad pirms katras ēdamreizes, vēlams piecpadsmit minūtes pirms, jāinjicē īsās darbības insulīns, kas paredzēts apēsto ogļhidrātu izmantošanai, skaidro Maija. Nu, kad viņai jau ir desmit gadu "špricēšanas stāžs", viņa var ar aizvērtām acīm visu izdarīt, bet no sākuma bijis grūti: "Skolā vienmēr gāju uz labierīcībām durties, jo klasē bija kauns. Skolotāji visi bija informēti par manu situāciju, bet klases biedri ne vienmēr īsti izprata manu slimību. Tas ir saprotams, jo es pati pirms tam neko par šo slimību nezināju. Bet kauns bija, jā. Arī tagad, ja esmu restorānā vai kafejnīcā, vai pat ciemos, bieži vien, lai neizsauktu uzmanību vai jautājumu gūzmu, labāk klusiņām aizeju uz tualeti."

Labāk izvēlos nedaudz augstāku cukura līmeni un īstu dzīvi

Sieviete un pirmā tipa cukura diabēts: Maijas stāsts par desmit gadus ilgu 'špricēšanos'
Foto: Shutterstock


Maija maina vietas ķermenī, kur injicē insulīnu, jo pēc pārāk intensīvas duršanas sāk veidoties zili un nepatīkami sabiezējumi. "Kādu mēnesi paduru vēderā, tad rokās, tad kājās, jāskatās pēc situācijas, bet visu laiku ir jāmaina, vienā vietā durt ilgi nevar. Jā, grūti ir, kad nevar paredzēt, kad tad būs tā maltīte, jo man vajadzētu paspēt iešpricēt vismaz piecpadsmit minūtes pirms ēšanas, ja pēkšņi jāsāk ēst, un es neesmu sagatavojusies, var būt neērta situācija. Veikalā dažādām degustācijām vienmēr skaļi saku "nē, paldies", jo tiešām nevaru ēst, ja pirms tam neesmu saņēmusi insulīna devu. Katra ēdienreize ir jāsaplāno, tā nevar būt spontāna, no tā dažreiz nogurstu, ar skaudību skatos, kā vīram pēkšņi sagribas čipsu paku un aiziet. Man ēšana vienmēr ir plānveida procedūra..."

Katra ēdienreize ir jāsaplāno, tā nevar būt spontāna, no tā dažreiz nogurstu, ar skaudību skatos kā vīram pēkšņi sagribas čipsu paku un aiziet. Man ēšana vienmēr ir plānveida procedūra..." Maija

"Priecājos, ka valsts ļoti atbalsta un palīdz pirmā tipa cukura diabēta slimniekiem. Šļirces un insulīns tiek kompensētas 100%, bet speciālie papīriņi, kurus izmanto cukura līmeņa noteikšanai, apmaksāti 75% apmērā. Mēnesī man iziet apmēram 10 eiro, kas nav nemaz tik daudz."

Šobrīd Maijas vidējais cukura glikozes līmenis ir apmēram deviņi mmol/l. Veselam cilvēkam norma svārstās no 4-7,8 mmol/l. "Tas nav ideāli, bet tāds ir mans vidējais cukura līmenis, tas varētu būt labāks, bet tad man visu laiku ir jābūt stresā, tā nav dzīve. Es labāk izvēlos nedaudz augstāku cukura līmeni, un ne vienmēr perfekti nokontrolēt to, bet vismaz baudīt dzīvi,'' atzīstas Maija.

Slimojot ar pirmā tipa cukura diabētu, grūtākais esot nepārtraukti noturēt balansu, jo risks nav tikai paaugstināts cukura līmenis asinīs, bet arī pazemināts. "Ja es kaut ko ne tā aprēķinu, par daudz vai par biežu ielaižu insulīna devu, mans cukura līmenis var nokristies par zemu un iestāties hiporglikēmija, tad domāšana palēninās un ātri vajag apēst kādu saldumu vai izdzert cukurūdeni, citādi var iestāties pat hipoglikēmiskā koma," teic Maijai, piebilstot, ka viņai tā nav bijis. Ideāli, protams, ja rādītājs ir ap 6 mmol/l glikozes asinīs, bet ir bijušas reizes, kad tas pārsniedzis pat 30 mmol/l, tas gan ir minējums, jo mēraparāts tik milzīgus skaitļus vairs neuzrādot.

Grūtniecība un diabēts

Bet tad, kad gaidījusi savu dēliņu, tad gan visu darīju maksimāli perfekti. "Mana pirmā grūtniecība bija neveiksmīga, biju jauna un nezināju, cik ļoti mans cukura līmenis var ietekmēt augli. Diemžēl vienu nakti, ļoti zemā cukura līmeņa dēļ, bērniņam apstājās sirsniņa. Pēc tam sevi ļoti vainoju..."

Mana pirmā grūtniecība bija neveiksmīga, biju jauna un nezināju, cik ļoti mans cukura līmenis var ietekmēt augli. Diemžēl vienu nakti, ļoti zemā cukura līmeņa dēļ, bērniņam apstājās sirsniņa. Pēc tam sevi ļoti vainoju... Maija

Tagad Maija ir mamma gandrīz divus gadus vecam, veselīgam puikam. "Šoreiz ļoti sevi uzmanīju, cukura līmeni visu laiku turēju, cik nu iespējams ap sešiem mmol/l. Gāju uz speciālām apmācībām pie bērnu endokrinologa, sievietes, kurai pašai ir pirmā tipa cukura diabēts un trīs bērni. Apmācības maksāja 50 eiro, bet bija tā vērtas. Pirms grūtniecības bieži centos atmest smēķēšanu, jo zināju, ka cukura diabētiķiem tā ir īpaši kaitīga, bet nekad nesanāca. Tomēr, kā paliku stāvoklī, tā uzreiz atmetu! Pirms dzemdībām biju sabijusies, zināju, ka ķeizargrieziens vairāk vai mazāk ir mana vienīgā iespēja, jo parastajās dzemdībās spiediens uz acīm būs par lielu, varētu zaudēt redzi!" savā pieredzē dalās Maija.

Pēc dzemdībām dēliņam esot bijusi maza hipoglikēmija, bet tagad viss esot kārtībā. Risks, protams, pastāv, ka arī bērns varētu mantot cukura diabētu, tāpēc ik pēc pusgada tiek veiktas pārbaudes. Bet viss ir kārtībā, puika braši aug!

"Es nedomāju, ka pati par sevi būtu ļoti sievišķīga, un nedomāju, ka cukura diabēts kaut kādā veidā ietekmē manu sievišķību, ja neskaita īpašo uzmanību grūtniecības laikā. Kāda biju pirms slimības atklāšanas, tāda esmu arī tagad. Vismaz man tā liekas. No visu injekciju uz kājām atstāto zilumu dēļ nevelku svārkus vai kleitas, bet es vienmēr esmu bijusi bikšu piekritēja," par sievišķības un diabēta saistību spriež Maija.

Bet kopumā cenšos uztvert to vairāk kā dzīvesveidu nevis slimību, tagad jau vairāk vai mazāk visi zin, kas ir cukura diabēts, bet ja nezina es ar prieku paskaidroju. Pat parādu un nomēru viņiem cukura līmeni, lai zina un seko sev līdzi!" Maija

"Man apkārt īsti nav nevienas draudzenes vai drauga, ar kuru par šādām tēmām parunāt. Arī internetā šķiet daudz biežāk piemin otrā tipa cukura diabētu. Nav jau tā, ka es ļoti pārdzīvotu, bet dažreiz no tā nogurstu. Vienmēr jādomā, vai zāles ir paņemtas līdzi, vai ir kaut kas salds līdzi, ja nu cukura līmenis nokrītas pārāk zems. Bet kopumā cenšos uztvert to vairāk kā dzīvesveidu, nevis slimību, tagad jau vairāk vai mazāk visi zina, kas ir cukura diabēts, bet, ja nezina, es ar prieku paskaidroju. Pat parādu un nomēru viņiem cukura līmeni, lai zina un seko sev līdzi!" skaidro Maija.

Tags

glikoze insulīns Cukura diabēts
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form