Annijas biatlona stāsts aizsākās vēl tad, kad viņa bija pavisam maza meitene. "Man bija septiņi gadi, mācījos pirmajā klasē un teicu vecākiem, ka ir tāda iespēja pamēģināt. Man šķita interesanti, jo tas atšķīrās no citiem ierastajiem sporta veidiem. Tā arī vecāki piekrita, un devāmies uz pirmo treniņu. Sākumā jau pašai nemaz nepatika, jo biju viena pati starp lielākiem bērniem, gribēju iet prom, bet vecāki kaut kā pierunāja palikt un pieaicināja uz biatlonu arī manu māsu un brālēnu, lai man būtu kompānija. Šaut pamēģināju jau pirmajā treniņā, un tā tas viss arī aizgāja. Lēnītēm, lēnītēm, līdz nonācu līdz pirmajam pasaules čempionātam, un tad jau ceļš un domas pavērtās pavisam citā līmenī," stāsta Annija.
Pavisam noteikti – pats galvenais, kas mani aizrauj, ir izaicināt pašai sevi, parādīt sev, ko spēju un cik labi spēju.
"Ar biatlonu nodarbojos jau tik ilgi, ka man tas nāk un nāca tā dabīgi. Nekas netiek darīts piespiedu kārtā, un tā arī rezultāti un vēlme auga. Neteiktu, ka esmu profesionāla sportiste, jo zinu, ka tad būtu jāmaina ļoti daudz manu ikdienas lietu, piemēram, pārtika. Bet nopietni nodarbojos, jo jūtu, ka manī sēž vēlme pierādīt sev un apkārtējiem, ko spēju."
Aktīvais gads: sports ir lieta, bez kuras Annija nespētu dzīvot
Kopumā varētu teikt, ka savu ikdienu pielāgoju sportam, jo tā ir galvenā lieta, kas man sagādā prieku un ko daru ar vislielāko vēlmi un atdevi
Saspringtais sacensību maratons un sapnis par olimpiskajām spēlēm
Kā ir – būt attiecībās diviem sportistiem?
