No stikla un uguns bērniem parasti liek turēties pa gabalu, taču, ja šim procesam ķeras klāt zinošs cilvēks apzinātā vecumā, iespējams radīt apbrīnojamas lietas. Ieva Birģele ir māksliniece un stikla rotaslietu zīmola "Glass Berries" dibinātāja, kura teju katru dienu vairākas stundas pavada, skatoties degļa liesmā un izgatavojot rotaslietas no stikla. Ievai ir pamatīga zināšanu bāze, kas uzkrāta studijās Polijā, taču kā savu ilgtermiņa vietu viņa redz Latviju – vietu, kas dod piepildījumu un kur cilvēki spēj novērtēt oriģinalitāti, kvalitāti un roku darbu.
"Tuvākajos rados man neviens nav bijis mākslinieks," atklāj Ieva. "Protams, mums visiem vecvecāki ir bijuši diezgan radoši – muzikanti, amatnieki un skroderi –, bet pamatā uzaugu ļoti parastā, normālā vidē." Ieva vienmēr bijusi aktīvs bērns, kas pēc sēdēšanas skolas solā uzreiz devās izkopt prasmes dažādos pulciņos – keramikas, klūdziņpīšanas un floristikas. Ieva norāda, ka tieši piektajā klasē apmeklētais floristikas pulciņš deva pirmo nopietno ieskatu un izpratni par kompozīcijas veidošanu. "Piedalījos dažādos konkursos, bija arī daudz diplomu. Protams, rokdarbi man ļoti patika, taču nekad nevarēju iedomāties, ka varētu dzīvi kaut kādā mērā saistīt ar mākslu. Neredzēju sevi kā radošu personu, kas kaut ko veido ne tikai hobija līmenī, bet arī profesionāli."
Vidusskolas laikā savu māksliniecisko pusi Ieva bija noslēpusi aiz ekonomikas, mācoties klasē ar šīs nozares novirzienu. Ātri vien gan sapratusi, ka ekonomika viņai dzīvē nesniegs lielu gandarījumu, tāpēc meklējusi karjeras variantus radošākās nozarēs. Atbilstošākais variants šķita interjera dizaina studijas, tomēr pēc diviem gadiem arī šīm mācībām tika pielikts punkts, turpinot sava dzīves aicinājuma meklējumus.
Vienīgais iespējamais variants šķita studijas Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA). Aptuveni gadu pirms dokumentu iesniegšanas Ieva sākusi gatavoties iestājeksāmeniem, sev apsoloties – ja neizdosies iestāties, viņa vēlreiz nemēģinās. "Bija sajūta, ka jāapstājas meklējumos un jāiegūst kāda augstākā izglītība. Nevar tā mētāties, jāsāk dzīvot pieaugušo dzīvi," atminas Ieva, piebilstot, ka ne viss tomēr noritēja, kā viņa bija plānojusi. Pirmajā "cēlienā" viņa palika pirmā aiz svītras, mēnesi liekot lauzīt galvu, ko darīt tālāk. "Sapratu, ka jāmēģina tomēr vēlreiz. Izvirzīju sev mērķi – ja jau veltu vēl vienu gadu nodarbībām, lai sagatavotos iestājeksāmeniem, man jātiek iekšā kā labākajai izvēlētajā novirzienā. Patīkams bija pārsteigums, kad otrajā gadā veiksmīgi nokārtoju četras dienas ilgos iestājpārbaudījumus un patiešām biju arī ar labākajiem rezultātiem savā nodaļā. Divu gadu pūles bija tā vērtas."
