Foto: Jānis Deinats
Šogad aprit tieši 30 gadi kopš 4. maija Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, ar ko aizsākās Latvijas valsts atjaunotne. 1990. gadā bija apritējuši jau 50 gadi okupācijā, tas kremta, sāpēja, bija apnicis, tāpēc bariņš cilvēku nolēma – pietiek, laiks cīnīties. Pateicoties viņiem, kalendārā redzam 4. maiju iekrāsotu sarkanu. Šajā dienā svinam Latvijas otro dzimšanas dienu.

"4. maija deklarācijas klubs" apvieno tos kādreizējos Augstākās padomes deputātus, kuri 1990. gada 4. maijā balsoja par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas deklarācijas pieņemšanu. Tā prezidente Velta Čebotarenoka ir viena no Atmodas priekšgājējām. Viņa ir stingri pārliecināta, ka Latvijas vēsturē nav nozīmīgāku un emocijām piesātinātāku brīžu kā Latvijas Republikas neatkarības proklamēšana 1918. gada 18. novembrī un deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" pieņemšana 1990. gada 4. maijā un ka tā laika censoņi ir pelnījuši pienācīgu pagodinājumu.

Šogad svinam Neatkarības deklarācijas 30. gadadienu. Kādas sajūtas jūs pārņem šajā apaļajā gadadienā?

Protams, liels prieks par to, ka jau trīsdesmit gadus dzīvojam neatkarīgā, brīvā Latvijā. Latvijā, kura ir demokrātiska, kurā tiek ievērotas cilvēktiesības, personas var būt brīvas gan gaitās, gan vārdā. Latvijā, kurā ir tik neatkārtojami skaista daba. Latvija, manuprāt, vispār ir skaistākā valsts pasaulē.

30 gadi it kā šķiet ilgs laiks, bet man tas ir paskrējis kā viens mirklis. 4. maijā pārņēma milzīga laimes sajūta, jo īsti nevarēja zināt, vai balsu pietiks, neradīsies kādas problēmas, vai kāds nenobīsies. Tā laika situācija bija vairāk nekā nopietna. Bija ļoti asa cīņa, jo Latvija bija pilna ar padomju armiju. Katrā novadā, katrā mežā bija noslēpta karabāze, kas piederēja padomju okupācijas karaspēkam. Rīgā bija visvairāk armijas cilvēku. Manā jaunībā, septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados, katrs piektais pretimnākošais bija ģērbies padomju armijas tērpā. Tāpēc šajā dienā, 4. maijā, nobalsojot par Neatkarības deklarāciju, šķita, ka tāds kā milzīgs smagums ir nokritis. Tā bija īsta brīvības sajūta līdz 5. maija rītam, kad no Jūrmalas ar vilcienu devos uz Rīgu un izkāpjot saklausīju milici runājam krieviski, ar papirosu zobos un divus izmērus par mazu žaketīti uz apaļā vēdera... Tajā brīdī sapratu, ka pagaidām tā ir tikai liela iecere, kur gaisma ir tālu, tālu, bet mēs šo gaismu panāksim, satversim un iedosim Latvijai.

Vai tajā mirklī, iestājoties par Latvijas neatkarības atgūšanu un nostājoties pret padomju varu, klātesošas bija arī bailes?

Tā īsti nebija. Redziet, es jau divus gadus biju bijusi aktīva dalībniece Latvijas Tautas frontē. Jau zināju, ka man seko ik uz soļa, mani noklausās un vēro, jo Jūrmalā biju viena no Tautas frontes vadītājām. Biju pietiekami pamanāma gan vizuāli, gan darbības vietējā laikrakstā dēļ. Turklāt Jūrmalā biju dzīvojusi visu mūžu, mani zināja gan tuvāki, gan tālāki kaimiņi.

Tātad bailes, šķiet, jau bija pārvarētas, iestājoties Tautas frontē, jo arī tas nebija spontāns lēmums. Bet es, kā jau lielākā daļa latviešu, alku pēc brīvības. Par neatkarību tajā brīdī vēl tā apzināti nedomāju, kaut arī zināju, ka tā kādreiz noteikti atnāks. Tajā brīdī tās bija alkas pēc vārda, pārvietošanās, izteikšanās brīvības, kas bija pilnīgi un absolūti liegts. Vienīgās bailes, kuras 4. maijā bija manāmas, bija bailes kļūdīties balsojot, parakstot biļetenu. Bija svarīgi pareizā vietā parakstīt, tā, lai viss būtu skaidri saprotams.

Kā atceraties pašu balsošanas procesu? Vai bija kādi sarežģījumi?

Es atceros 3. maija saulaino, skaisto rītu, kad liela daļa no mums, Augstākās padomes deputātiem, pēc Daiņa Īvāna idejas aizbrauca uz Brāļu kapiem, lai nodotu zvērestu Mātei Latvijai. Tas bija ļoti emocionāli piepildīts rīts, viss pasākums. Tas man ļoti iespiedies atmiņā. Un bija pat tāda klusa doma, ka varbūt jau 3. maijā to pieņems. Bet vēl bija jāievēl visas Augstākās padomes institūcijas. Tas izvērtās ilgāk, kā bijām domājuši, jo aizmugurē un blakus bija Interfronte, kas visādi mēģināja šo procesu bremzēt, apturēt, mūs apklusināt. Tas pats gan notika arī 4. maijā.

Par deklarācijas saturu šaubu nebija. Tas bija apspriests jau kopš tā gada 18. marta, kad Augstākās padomes vēlēšanās uzvaru svinēja Latvijas Tautas fronte. Jau uzreiz sākām strādāt pie šī likumprojekta. Tāpēc pārrunas vai debates par saturu vairs nemaz nebija paredzētas.

Balsošana notika ar lapiņu palīdzību, kurās bija jāieraksta vārds, uzvārds, vēlēšanu apgabala numurs un tas, vai piekrīti/nepiekrīti Latvijas neatkarības deklarācijas pieņemšanai, un lapiņas apakšā tas bija jāapzīmogo ar savu parakstu. Bija manāms uztraukums par to, vai balsu pietiks, vai kāds nenodos... Cītīgi skaitījām balsis, jo sapratām – ja kaut vienas pietrūks, tad ir viss... Visticamākais, tad mēs šodien nerunātu un komunikācija notiktu krievu valodā, viss būtu pēc citiem likumiem. Mēs būtu okupēta valsts jau 80 gadus.

Protams, no malas šķiet, ka šī diena bija ļoti teiksmaina. Kā iesākās 4. maija rīts, un kā šī diena beidzās?

Protams, pieceļoties jutos neizgulējusies iepriekšējās dienas aktivitāšu dēļ. Bet, tikko atvēru acis, sāku domāt, kā braukšu uz Rīgu, kā tas viss notiks... Diena bija ļoti skaista, silta, saulaina. Bija jau tāda svētku sajūta. Valdīja pārliecība, ka mums noteikti izdosies.

Ierodoties Augstākās padomes ēkā, pašreizējā Saeimas namā, redzēju daudz smaidīgu seju. Nepatīkamākais bija tas, ka es sēdēju pēdējā rindā un tieši aiz manis sākās Interfrontes deputātu rindas. Viņi bija ļaunuma pilni, teica, ka mūs nošaus, lai labāk apdomājam, ko darām.

Diena bija darbīga un gara. Interfrontiešu garo runu dēļ nobalsojām par debašu pārtraukšanu. Balsojuma lapiņas tika aizpildītas, savāktas. Un tad bija satraucošākā situācija – balsu apkopošana. Protams, par tiem, kas sēdēja man tuvumā, zināju – "par", bet par tiem, kas sēdēja tālāk, otrā pusē, nebija ne jausmas. Balsu skaitīšanas komisijas priekšsēdētājs Indulis Ozols bija tāds, pēc kura grūti noteikt, vai viss labi vai nē. Bet man prātā stāv, ka īsi pirms rezultātu paziņošanas kāds uzkāpa prezidijā un runāja ar Gorbunovu, un viņš tā kā palocīja galvu. Man šķita, ka viss ir kārtībā. Sejas nebija drūmas, bet bija nopietnas un kā gaismas apstarotas.

Kad sāka lasīt rezultātus, sajūtas bija neaizmirstamas. Kad dzirdi nolasām tavu uzvārdu, apgabalu, atzīmi "par" un sajūsmas kliedzienus zemāk, sāk birt asaras. Tajā brīdī emocijas sāka kāpt pāri visam. Un tad tiek nolasīti nākamie, nākamie un nākamie "par", un tu sēdi, saspiedis dūrītes, un ceri – kaut nu pietiktu. Sekoja arī liela virkne ar Interfrontes deputātu biļeteniem "nepiedalījās". Tad atkal rindiņa ar "par". Kad noskanēja 134 "par", zinājām, ka balsis ir savāktas. Vēl pēdējās četras ovāciju un skaļuma, kas nāca arī no ļaudīm, kas bija pulcējušies ēkas ārpusē, pa atvērto logu, dēļ gandrīz jau vairs nevarēja dzirdēt.

Tādā troksnī arī tas viss beidzās. Mēs viens otru apskāvām, raudājām, smējāmies, visas emocijas bija kopā. Tad gājām lejā pa kāpnēm, izgājām pa galvenajām durvīm un devāmies uz Daugavmalu uz mītiņu. Tas bija neizsakāmi pacilājošs gājiens. Kā caur ziedu aleju. Cilvēki mūs apskāva, glaudīja, sacīja paldies.

Gribētu uzsvērt, ka, lai arī mums bija jābūt deputātiem piecus gadus, pēc trim gadiem paši nolikām pilnvaras, atteicāmies no mandātiem. Nolēmām, ka nu Latvija ir brīva, tāpēc jānotiek brīvām, demokrātiskām Saeimas vēlēšanām. Nevienu mirkli nejutām nicinājumu, apsmieklu vai naidu par savu darbu un sevi. Vēl šodien varu iet augsti paceltu galvu, un man nav, par ko kaunēties savā darbā Augstākajā padomē. Jūrmalā vēl arvien ir sirmas galvas, kas saka paldies par to, ka toreiz nobalsoju.

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!