Arī bijušajā PSRS, tāpat kā jebkurā citā vietā uz zemeslodes, sievietes, protams, gribēja būt pievilcīgas, bet "nomedīt" īstu kosmētiku (pat zem letes) pirms piecdesmit gadiem varēja tikai retā. Īstās modes dāmas tomēr nepadevās un, kā atminas Kulturologija autori, atrada izeju pat no šādas šķietami bezcerīgas situācijas, liekot lietā savu izdomu, kā arī krāsainos zīmuļus, alu, izdegušus sērkociņus un pat sauso alumīnija krāsu.
Kolektīva spļaušana tušā
Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados modē nāca tā sauktās "strelkas", jo padomju sievietes negribēja atpalikt no ārzemniecēm un arī piezīmēja sev pagarināto melno līniju virs plakstiņa, bet darīja to ar smalki noasinātu, saslapinātu parasto melno zīmuli, jo kosmētiskā vienkārši nebija.
Arī tušu pat ar uguni nevarēja sameklēt, tāpēc nācās izlīdzēties ar maisījumu, kas bija pagatavots no vazelīna un izdegušiem sērkociņiem.
Vēlāk padomju laika skaistules draudzīgi spļāva jau fabrikā ražotajās tušas kārbiņās, tad šo melno "brīnumu" ķēpāja uz skropstām un pēc tam ar adatiņu rūpīgi tās atdalīja vienu no otras .
Savdabīgas acu ēnas tika veidotas no parastajiem krāsu zīmuļiem, sadrupinot serdeni pareizajā konsistencē un uzklājot vajadzīgo toni uz plakstiņiem. Tās, kuras gribēja izskatīties īpaši neatvairāmas un efektīgas, kā acu ēnas lietoja sauso alumīnija krāsu, iemērcot pirkstu sudrabainajā pulverī un izmantojot to sava skaituma paspilgtināšanai. Runājot par uzacīm, kritiskākajos gadījumos tika izmantota arī ogle, lai piešķirtu tām vajadzīgo tumšo nokrāsu.
Kad grims bija teju jau pabeigts, atlika vien piešķirt vaigiem sārtumu. Kā? Elementāri! Talkā tika ņemtas bietes un to sula ziesta uz vaigiem. Gluži tāpat sarkano dārzeni varēja izmantot lūpu mirdzumam.
Alus un koppapīrs matu skaistumam
Lai izveidotu skaistu frizūru, bija nepieciešami matu ruļļi, kurus, tāpat kā visus pārējos skaistumkopšanas piederumus, nemaz tik vienkārši nebija nopirkt. Bet tas nekas. Jebkurā bezizejā var rast izeju – palīgā nāca avīzes un alus. Uz avīzes lapas novietoja aukliņu, ap to tika sarullēts papīrs. Tad uz šāda papīra veidojuma pa vienai tika uztītas matu šķipsnas, bet kad tas bija paveikts, aukliņas galus sasēja cieši kopā.
Drosmīgākās modes dāmas pirms uztīšanas matus samērcēja ar alu, lai cirtas būtu stingrākas un spīdīgākas.
Matu krāsošanai lielākoties tika izmantotas tajos laikos vienīgās pieejamās krāsas "Henna" un "Basma", kuras, lai iegūtu vēlamos toņus, tika sajauktas dažādās proporcijās, bet rezultāts bieži vien bija visai neprognozējams. Pamatā matu toņi, kādus iegūst, krāsojot tikai ar hennu, ir rudi, jo krāsviela, kas atrodas hennā, ir sarkanīga, tādēļ tolaik ielās varēja novērot visas iespējamās un neiespējamās ugunīgi rudo matu nokrāsas.
Vēl viens dabīgo matu krāsu mīnuss bija tāds, ka tie pilnībā nenokrāsoja sirmos matus, bet arī šai problēmai tika atrasts visai radošs risinājums, sirmos matus ar koppapīra (tas tika izmantots, lai, rakstot ar rakstāmmašīnu, pavairotu dokumentus) palīdzību ietonējot maigi violetos toņos. Bet arī koppapīrs bija itin liels deficīts, tādēļ tās, kurām bija "gali" kantoros un pie grāmatvežiem, mēdza aizlienēt zīmoglaku – skalojot matus zīmoglakas šķīdumā, arī varēja ietonēt matus dažādas intensitātes violetos toņos. Un ne tikai matus – zili lillā bija arī dvieļi, spilvendrānas un palagi! Tās, kuras matus vēlējās iegūt nedaudz gaišākus, centās izlīdzēties arī ar kumelīšu tēju novārījumu.
Eglīšu rotājumi elpu aizraujošam manikīram
Padomju laiku kvarca lampa, zināma arī kā "kalnu saulīte", bija paredzēta lietošanai ārstnieciskos nolūkos, lai iznīdētu baktērijas, piemēram, "izkvarcotu" telpas gripas periodā, un cīnītos ar dažādām ādas slimībām. Bet modes dāmas to pielietoja, lai ziemā piešķirtu sejas ādai veselīgu iedegumu. Ideja, protams, Einšteina cienīga, bet, kā jau visiem izgudrojumiem, arī šim bija savas blaknes: sauļojoties ilgāk kā pāris minūtes un izvēloties neatbilstošu distanci, varēja ātri vien iedzīvoties pamatīgos apdegumos.
Bet kad āda bija sausāka, allaž noderēja skābā krējuma maska, kura it kā mitrināja ādu un aizstāja krēmus.
