Foto: DELFI
"Skroderdienas Silmačos" ir viena no leģendārākajām un skatītāju mīlētākajām latviešu teātra izrādēm jau neskaitāmu gadu garumā. Savu pirmizrādi tā piedzīvojusi 1902. gada 30. janvārī Rīgas Latviešu teātrī, vēlāk tiekot uzvesta dažādās variācijās un savu aktualitāti nezaudējot ne valdošo varu maiņas, ne vēsturisku notikumu, ne citu apstākļu ietekmē.

Šobrīd Latvijas Nacionālajā teātrī jau piekto gadu pēc kārtas skatītājus priecē teātra jaunākais "Skroderdienu" iestudējums, izrādēm joprojām tiekot izpirktām vēja ātrumā, ik reizi pulcējoties pilnai skatītāju zālei, no kuriem vairumam viesošanās Silmačos ir kļuvusi par neiztrūkstošu Līgo svētku tradīciju, kas liek izrādi apmeklēt gadu no gada.

Lai uzzinātu, kā norit gatavošanās izrādei, paviesojāmies teātra aizkulisēs, uz sarunu aicinot teātra kostīmu un rekvizītu pārzines Līgu un Daci.

Līgas un Daces uzdevums ir rūpēties, lai tērpi un rekvizītu pirms katras izrādes būtu darba kārtībā. Tiek mazgāts, šūts un gludināts, ceptas pankūkas, kam, starp citu, jābūt apaļām 17, kā arī nodrošināts viss, kas nepieciešams izrādes norisei – tai skaitā sadarbībā ar pirotehniķi organizēta leģendārā krāsns spridzināšanas aina, izmantojot netālu sakarautos ķieģelīšus, un radīts pat lietus, scenogrāfijā liekot lietā prasmīgi paslēptas ūdens renes un aizkulisēs noglabātus pulverizatorus.

Taujāta par to, cik gadu ir izrādes vecākajiem kostīmiem, Līga atbild, ka nav iespējams pateikt, cik tieši sezonu šie tērpi ir izturējuši. Vairums no tiem ir salasīti no noliktavām un rotē vairākus iestudējumus pēc kārtas. Protams, katru gadu kaut kas tiek uzšūts no jauna, kaut kas – pārtaisīts, izmantojot iepriekšējās sezonas tērpus.

Tāpat ir arī ar apaviem – tie tiek piemeklēti no krājumos esošajiem, un, šķiet, dažas no kurpēm teātrī esot jau ilgāk par pašu kostīmu pārzini.

"Pēc katras izrādes aktieri tērpus atdod mums, lai tie tiktu salaboti, ja nu kaut kas atgadījies, iztīrīti un sakārtoti tā, lai nākamajā dienā atkal ir valkājami. Tas, vai tērpus mazgājam veļasmašīnās šeit, vai nododam ķīmiskajā tīrītavā, ir atkarīgs no izrāžu slodzes un laika resursiem. 

Kad teātrī rāda "Skroderdienas Silmačos, izrādēm esot divreiz dienā, tad viss notiek uz vietas. Izrāde beidzas vakarā ap divpadsmitiem, bet no rīta vienpadsmitos tērpiem jau ir jābūt kārtībā nākamajai izrādei – stundu pirms tās sākuma visi apģērbi, aksesuāri un rekvizīti jau ir sakārtoti pa vietām.

Slodze ir samērā pamatīga, tāpēc bieži vien mums nākas nakti pārlaist tepat uz dīvāniņa, jo citu variantu nemaz nav," smejas Līgaa.

Kā stāsta kostīmu pārzine, īpašs gadījums, tiesa, ar "Skroderdienām nesaistīts, bijis izrādes "Pūt, vējiņi!" laikā, kad aktieru tērpus, nosmērētus ar skaidām, salmiem un ogām, vajadzējis iztīrīt divu stundu laikā – dienas izrāde beidzās pustrijos dienā, bet vakara – sākās jau sešos. Tā nu pa divām stundām ar netīro drēbju kalnu bijis jātiek galā. 

"Viss būtu bijis labi, taču mazgāšanas režīma vidū salūza veļasmašīna. Tā nu laika nebija vispār, tērpi peldēja ūdenī, veļasmašīnas durvis attaisīt nebija iespējams, turklāt teātrī nebija neviena no vadības, kam es varētu lūgt atļauju kaut kā uzlauzt veļasmašīnu, lai tiktu pie tērpiem. Beigu beigās man izdevās atrast ugunsdzēsēju, kurš ļoti negribīgi, īsti neizprotot situācijas nopietnību, durvis tomēr atmūķēja.

Tā nu stāvēju līdz potītēm ūdenī, kurā peldēja visi aktieru apģērbi, un bija palikusi stunda līdz izrādei. Beigās, protams, tikām galā, man palīgos vēl atskrēja aktrise Karīna Tatārinova, uzrotot bikses un piedurknes, lai visu savāktu. Tā nu es žāvēju apģērbus, vienā rokā turot fēnu, otrā gludekli un vēl izmantojot sildītāju. Toreiz arī aizkavējās izrāde, kā arī skatītājus zālē ielaidām 15 minūtes vēlāk, tomēr aktieriem tāpat nācās spēlēt tādos pusslapjos tērpos," atminas Līga.

Taujāta par kurioziem, kas atgadījušies tieši "Skroderdienu" laikā, Līga kļūst domīga, jo kostīmu un rekvizītu pārziņu uzdevums jau esot rūpēties, lai nekādi kuriozi un pārpratumi neatgadītos. Vai vismaz atgadītos pēc iespējas retāk. 

"Tā kā "Silmači" tiek rādīti reizi gadā, tad nu, pirms izrādes sezonas sākšanās te ir vesels klājiens ar blūzītēm un svārkiem, lakatiņiem un priekšautiņiem, kā arī citām detaļām, kas jāsavieno pa komplektiem. Un, to darot, parasti domājam, vai, piemēram, konkrētais krekls un lakatiņš gāja šajā iestudējumā vai iepriekšējā? Tādas detaļas un sīkumi ir jāatceras. Taču, ja nu kādai arī kaut kas tiek sajaukts, dāmas tomēr ir iecietīgas," stāsta Līga.

Jāpiebilst, ka īpašu prasību pret konkrētiem tērpiem, paziņojot, ka kaut kas netiks vilkts, aktrisēm nav. Par to, lai tērpi dāmām piestāvētu, rūpējoties kostīmu māksliniece, arī izvērtējot, kāda ir aktrises lomas specifika, īpaši, ja ir daudz jākustas un jādejo.

"Tērpā tomēr ir jājūtas ērti. Tāpat jāizvērtē, lai, piemēram, dekoltē nebūtu par dziļu, atkarībā no aktrises vecuma. Tomēr šai ziņā pirms izrādes aktrisēm tomēr piedāvājam izvēles iespējas. Tad nu katra var izlemt, piemēram, kuru no trīs blūzītēm gribas vilkt visvairāk," stāsta kostīmu pārzine.

Protams, izrādēs gadās tērpiem arī kaitēt, tad nu līdz nākamās izrādes laikam tiem ir jābūt kārtībā. Sievietes pret tērpiem ir rūpīgākas, bet vīriešiem gan reizēm sanākot bikses uz dibena pārplēst teju vai pušu.

"Protams, iztrūkušas pogas, pa vīli izplīsušas bikses un ieķērušies rāvējslēdzēji ir mūsu ikdiena. Aktieriem, iejūtoties lomās, gadās visādi.

Spilgts gadījums saistībā ar iztrūkušo pogu man ir palicis atmiņā no kādas izrādes, kad aktrisei, kura tēloja Tomuļu māti, tas notika tieši pirms iziešanas uz skatuves. Tā kā viņa bija pamatīgi sapolsterēta, lai iegūtu tēlam vajadzīgās auguma aprises, svārkus nebija iespējams ne novilkt, ne kā citādi salabot. Turklāt vēl tas laika trūkums!

Tā nu līdu zem brunčiem četrāpus un ar acīm ciet kaut ko arī piešuvu. Kolēģiem aizkulisēs par to, protams, bija kārtīgi jāizsmejas, jo skats no malas bija ļoti amizants!" smaida Līga, piebilstot, ka, strādājot šeit, arī ir sapratusi, cik garas patiesībā var būt divas minūtes. Pa tām iespējams uzskriet līdz tērpu noliktavai, paķert diegu un adatu, noskriet atpakaļ lejā līdz aizkulisēm un vēl sašūt visu, kas šujams.

"Tāpat ir gadījies, ka kādu tērpu uz aktrises auguma burtiski sašuju kopā un pēc izrādes ar šķērēm nogriežu nost. Iziet no situācijas ir jāmāk, taču tai pat laikā mēs piedomājam, lai tērpi būtu pēc iespējas labākā kārtībā – arī apakšsvārki, ko it kā neviens neredz, tiek gludināti un sakopti. Gribas, lai aktrisēm ir prieks, uzvelkot izrādes apģērbu, tāpēc tam jābūt tīram un kārtīgam," uzsver Līga.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!