Nepatikšanas paša neapdomības dēļ
"Drīzāk tas ir mīts, ka pieaugušam cilvēkam, kurš ir darba apritē, kuram ir hobiji un aizraušanās, ir iespēja pilnībā nosargāt savu digitālo privātumu. Lielākas cerības uz to līdz kādam dzīves brīdim ir bērnam – ar noteikumu, ka viņš internetu lieto rūpīgā vecāku uzraudzībā," uzskata Katkovska un piebilst, ka viens aspekts ir tas, ko mēs paši izvēlamies par sevi publicēt un kādās vietnēs reģistrēties, bet otrs ir tas, ko par mums, daloties ar informāciju, pastāsta citi lietotāji, kā arī mediju veidotais saturs un interneta vidē publiski pieejamie foto un video dati.
Katkovska aicina aizdomāties arī par savu "interneta reputāciju" – par to, kādu iespaidu katrs par sevi izvēlamies radīt, veidojot savu sociālo kontu saturu. Pat ja indivīds neaizraujas ar sevis veidotu ierakstu, foto vai video publicēšanu, bet dalās ar apšaubāma rakstura informāciju un dezinformāciju, viltus ziņām, arī tas veido iespaidu par viņu pašu.
Šteinmanis ir novērojis, ka cilvēki savos sociālajos kontos mēdz dalīties ar informāciju un attēliem, kuru publicēšana var radīt sev un citiem nepatīkamas sekas, un brīdina, ka no interneta informāciju tā vienkārši nevar izdzēst. Viņš aizdomājas – vai vecākiem būtu jāpublicē fotogrāfijas, kurās redzams viņu puskailais bērns, apzinoties, ka atvase pēc gadiem pieaugs, bet foto paliks? Tāpat – vai ir vērts riskēt un interneta vidē dalīties ar svešu cilvēku fotogrāfijām?
Eksperts kā tipisku piemēru piesauc nesen medijos izskanējušo stāstu par latviešu puisi, kurš, it kā neko ļaunu nedomādams, "Instagram" vietnē bija kādam centies pārsūtīt pusplika bērna attēlu, bet rezultātā nonāca policijā un pret viņu tika ierosināta krimināllieta.
Mūsdienās cilvēkiem būtu jādomā līdzi, kādu informāciju viņi sniedz interneta vidē, un kritiski jāvērtē saturs, ko ievieto citi.
"Mūsdienās cilvēkiem būtu jādomā līdzi, kādu informāciju viņi sniedz interneta vidē, un kritiski jāvērtē saturs, ko ievieto citi. Spriežot pēc tā, cik viegli cilvēki uzķeras uz veidotajām viltus kampaņām, diez vai situācija pati no sevis mainīsies," pārliecinājusies eksperte un skaidro, ka "drošsinternets.lv" rīkoto kampaņu ietvaros tika izveidotas divas viltus vietnes – ceļojumu aģentūras mājaslapa un kastinga aģentūras "Facebook" lapa.
Kaut arī vairāki acīmredzami faktori liecināja, ka vietnes nav uzticamas un reālas, ievērojams skaits cilvēku tomēr bija gatavs pārskaitīt naudu par kāroto ceļojumu, kā arī sniegt detalizētu informāciju par saviem nepilngadīgajiem bērniem. Daudzi vecāki pastāstīja, kādas ir viņu bērnu rakstura īpašības, norādīja, kurā skolā bērni mācās, kā arī iesūtīja viņu fotogrāfijas un video. Par laimi, Maijas veidotās lapas nebija īstas, taču eksperiments parādīja, cik daudz cilvēku ir gatavi neapdomīgi dalīties ļoti privātā informācijā.
Kārdinājums garnadžiem
Katkovska un Šteimanis pauž, ka digitālais privātums kļūst par apšaubāmu jēdzienu arī tad, kad lietotāji paši gluži vai apzināti "atver durvis" uz savu privāto telpu, atļaujot citiem piekļūt savām digitālajām ierīcēm, un tādējādi tās tiek inficētas, bet privātie dati kļūst pieejami citiem.
"Nekādas maģijas jau nav, un no zila gaisa nav jābaidās – neviens nespēj ar domu spēku ielauzties mūsu datorā vai telefonā – mēs paši ļaujam to izdarīt. Paši neapdomīgi klikšķinām uz dažādām interneta saitēm, īpaši neiedziļinoties, spiežam "jes – jes" un savās viedierīcēs lejupielādējam nezināmas programmatūras un aplikācijas," pārliecinājies Šteinmanis.
Eksperti arī secina, ka daudzi interneta lietotāji sociālajos tīklos regulāri publicē visai personisku un detalizētu informāciju par savām dzīves gaitām, kas var izprovocēt iespējamos ļaundarus.
Nekādas maģijas jau nav, un no zila gaisa nav jābaidās – neviens nespēj ar domu spēku ielauzties mūsu datorā vai telefonā – mēs paši ļaujam to izdarīt.
Ar šādiem gadījumiem savā praksē ir sastapusies arī Katkovska un piebilst, ka, internetā publicējot fotogrāfijas, cilvēki nereti parāda, kādas mantiskas vērtības atrodas mājās, tāpat arī neapzināti atklāj savu dzīvesvietu, piemēram, "Facebook" publicējot savu ierasto skriešanas maršrutu ar skaidri norādītu sākuma un beigu punktu turpat pie savas privātmājas.
Netrūkst arī gadījumu, kad, sākotnēji romantisku jūtu vai seksuālu dziņu vadītas, personas pašas izvēlas savstarpēji dalīties ar intīma rakstura fotogrāfijām vai video, bet vēlāk tiek šantažētas.
Abi nozares speciālisti ir informēti, ka daudziem savas neuzmanības dēļ nācies ciest arī nozagtu kredītkartes datu dēļ – tie nodoti svešās rokās, mēģinot iepirkties aizdomīgos interneta veikalos, iepriekš nepārbaudot par tiem visu tīmeklī pieejamo informāciju, piemēram, uzņēmuma nosaukumu, reģistrācijas numuru un citu klientu atsauksmes.
"Šajā gadījumā ir svarīgi izmantot aizsardzības programmu, jo mūsdienās antivīrusu programmas darbojas, brīdinot ne tikai par failu, bet arī par mājaslapu kaitnieciskumu. Mēģinot iekļūt tādā, kas mūsu datubāzē ievadīta kā augsta riska, lietotājs uzreiz saņem brīdinājumu. Protams, tā tālāk ir paša cilvēka izvēle – gribu lapā iet vai negribu," skaidro Šteinmanis.
Lai nosargātu savu datu privātumu, eksperti mudina ļoti kritiski izvērtēt un sekot līdzi tam, ko ievietojam un publicējam internetā, kā arī paturēt prātā – kolīdz tas ir izdarīts, mūsu kontrole pār šiem datiem pazūd. Tomēr, ja nav izdevies izvairīties no nepatikšanām, ir svarīgi uzreiz meklēt palīdzību – sazināties ar banku, vērsties pie tiesībsargājošām iestādēm un brīdināt citus. #StipriniSavuKiberimunitāti!
*Dati no "Toluna" veikta pētījuma 2019. gada novembrī pēc "Kaspersky" pasūtījuma
Abonēt jaunākos drošības padomus tīmeklī varat šeit.