sieviete
Foto: PantherMedia/Scanpix

Vidēji katrs trešais pacients ausu, kakla un deguna ārstu apmeklē deguna blakusdobumu iekaisuma dēļ. Mūsu drēgnais un mitrais klimats ir kā radīts, lai attīstītos šī kaite, kas nereti uzrodas pēc augšējo elpošanas ceļu infekcijām. Diezgan bieži vaina piemeklē arī karstā laikā, jo temperatūras svārstības vājina imunitāti.

Deguns atgādina labirintu un sastāv no 8–10 blakusdobumiem, kuru galvenais uzdevums ir galvaskausa aizsardzība, lai, piemēram, saņemot sitienu pa seju, triecienu gūtu to priekšējās sieniņas, taču galva paliktu vesela. Blakusdobumiem iekaistot, tajos veidojas gļotādas tūska, nosprostojot to atveres. Aizdambēto dobumu mitrajā un siltajā vidē sāk vairoties mikrobi. Visbiežāk rodas haimorīts, kad iekaist augšžokļa jeb haimora dobums, kas izvietots vistuvāk degunam.

Aizdomas par šo slimību rodas, ja iesnas nav pārgājušas desmit dienu laikā un tām pievienojas stipras galvassāpes, galvenokārt pieres, vaigu vai deniņu apvidū, kas liecina par deguna blakusdobumu aizkorķēšanos un strutu sliktu atteci. Izdalījumi no deguna ir strutaini, biezi, zaļgani, pelēcīgi vai dzeltenīgi atkarībā no baktērijām, kas tur savairojušās. Sāpes mēdz pastiprināties, pieskaroties sejai, noliecot galvu uz leju, klepojot vai piesitot kāju pie zemes, jo tiek kairināti trīszaru nervi, kas stiepjas cauri dobumiem. Var būt arī paaugstināta temperatūra, it īpaši akūta iekaisuma gadījumā, kas norit paralēli vīrusa izraisītajai infekcijai.

Bērni līdz septiņu gadu vecumam ar deguna blakusdobumu iekaisumu parasti sirgst retāk, jo tie vēl nav pilnībā attīstījušies. Taču saslimstot nereti pievienojas vidusauss iekaisums ar augstu temperatūru un stiprām sāpēm. Haimorītu var veicināt palielinātas aizdegunes mandeles, kuru dēļ bieži rodas iesnas.

Kāpēc aizsprūst?

Par vienreizēju akūtu deguna blakusdobumu iekaisumu jeb sinusītu nav vērts uztraukties. Daudz nopietnāk pret slimību jāattiecas, ja tā kļuvusi hroniska un mēdz uzliesmot pēc vīrusu infekcijām vai visparastākajām iesnām.

Visbiežāk gļotādas sabiezējumus blakusdobumos veicina anatomiskas īpatnības – izliekta deguna starpsiena, iekaisušas etmoidālās šūnas vai palielināta deguna gliemežnīca, kas kavē tajos gaisa apmaiņu. Haimorīta iemesls var būt alerģija, kad deguna gļotāda ir sevišķi jutīga, tajā izveidojušies polipi, vai vispārējas blakusslimības, piemēram, cukura diabēts, kas mazina imunitāti, vai diezgan bieži sastopamā Vegenera granulomatoze, kad ir bojātas uz gļotādas esošās skropstiņas, kā arī augšžokļa zobu sakņu iekaisums.

Ja haimorīts jau kādreiz bijis, svarīgi ārstēt iesnas, tikai nevajag pārcensties. Lietojot asinsvadus sašaurinošus pilienus nedēļām un mēnešiem ilgi, gļotāda pietūks un sabiezēs vēl vairāk, deguns būs pastāvīgi aizlikts. Tāpēc šadus medikamentus drīkst lietot ne ilgāk kā 3–5 dienas.

Novērst cēloni!

Parasti akūtu haimorītu iespējams izārstēt ar zālēm – asinsvadus sašaurinošiem deguna pilieniem, kas palīdz atbrīvot deguna ejas, un, ja nepieciešams, ar antibiotikām, it sevišķi, ja ar šo kaiti nav slimots jau agrāk. Vai slimība uzveikta pilnībā, var pārliecināties rentgena izmeklējumā. Neizārstēts akūts deguna blakusdobumu iekaisums mēdz kļūt hronisks. Turklāt tepat blakus atrodas smadzenes, un, procesam izplatoties tālāk, var sākties meningīts – smadzeņu apvalka iekaisums. Savukārt, ja infekcija iekļūst orbītas kaulā, pastāv risks tai izplatīties uz acīm, apdraudot redzi.

Akūta haimorīta gadījumā degunu nedrīkst sildīt ar vārītu olu vai kartupeli, kā daudzi mēdz darīt. Sildīšana parasti mazina sāpes, taču gļotāda piebriedīs un strutu attece tiks apgrūtināta vēl vairāk, turklāt tās var izlauzties tālāk, piemēram, uz acīm vai smadzenēm. Taču, ja vēlas izmantot kaut ko siltu, palīdzēs sāls šķīduma, eikalipta, priedes vai citas ēteriskās eļļas tvaika inhalācijas, jo mitrums un aromāts mazinās gļotādas tūsku. Šim nolūkam, konsultējoties ar speciālistu, var izmantot arī atsevišķas fizikālās terapijas procedūras, piemēram, elektroforēzi.

Hroniska haimorīta slimniekiem ārsts nereti veic punkciju – izdur caurumu augšžokļa kaula plānākajā vietā, izskalo dobumus ar antiseptisku šķīdumu un ievada antibiotikas. Pēc procedūras pacientam drīz vien kļūst vieglāk. Taču, ja šī problēma atkārtojas katru gadu un pat vairākas reizes, jāveic datortomogrāfija, lai izvērtētu anatomiskās īpatnības un pēc tam novērstu slimības cēloni, piemēram, iztaisnotu šķību deguna starpsienu vai paplašinātu deguna blakusdobumu atveres.

Padomi

Kā palīdzēt degunam? 

• Izvairīties no pārāk stipras deguna šņaukšanas. Ieteicams katru nāsi izpūst atsevišķi, lai aizdegunē neradītu lielu spiedienu.

• Kaut gan daudziem tas šķiet nepieņe­mami, labāk puņķus vilkt uz iekšu, jo strutas tiks izrautas no blakusdobumiem.

• Biezus, ķepīgus izdalījumus var šķīdināt ar sāls šķīduma aerosolu vai pilieniem, kā arī acetilcisteīnskābi saturošiem medikamentiem – tie labāk uzsūksies un atvieglos deguna šņaukšanu.

• Guļot pacelt galvgali uz augšu, jo gravitācijas spēka ietekmē mazināsies gļotādas tūska, aizdegunes sekrēts tecēs uz leju, būs vieglāk elpot caur degunu un rims galvassāpes.

Konsultē ārstu prakses “LOCUS MEDICUS” otolaringoloģe Dace Snipe

Source

Praktiskais Latvietis
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form