Foto: Privātā arhīva foto
Medicīnas māsa Aleksandrs Vilumsons profesijā strādā salīdzinoši nesen, bet jau tagad ar pārliecību saka – atrodas īstajā vietā. Viņš, jau mācoties vidusskolā, izlēma, ka saistīs savu dzīvi ar medicīnu, bet tad vēl nezināja, ka kļūs par medicīnas māsu.

Lai arī pašlaik Latvijā nav daudz medicīnas māsu vīriešu, Aleksandrs par to nebēdā – pēdējā laikā situācija ir mainījusies un šī nodarbe piesaista arvien vairāk puišu un vīriešu. Ikdienā Aleksandru biežāk dēvē par brāli, brālīti vai dakterīti, nevis māsiņu, un viņš izsaka cerību, ka, iespējams, kādu dienu viņa profesiju arī oficiāli drīkstēs dēvēt par medicīnas brāli.

Tomēr amata nosaukums noteikti ir mazākā problēma viņa darbā, jo, tikai strādājot virsstundas un gandrīz pilnībā atsakoties no privātās dzīves, ir iespējams nopelnīt tik daudz, lai varētu izdzīvot, un viņš, tāpat kā daudzi citi mediķi savā profesijā, jūtas nenovērtēts. Aleksandrs gan galvu nenokar, jo paralēli darbam Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, viņš piedalās militārajās mācībās mediķiem un tieši ar šo jomu arī saista savu nākotni.

Par mediķa profesiju sapņoja jau sen

"Izmācījos par māsiņu tāpēc, ka nepatika mācības universitātē. Gribēju vienmēr būt medicīnā un sapratu to, ka baigi labi armijā var ieiet ar medicīnu," par savu izvēli stāsta Aleksandrs. Viņš stāsta, ka uzsāka studijas, lai kļūtu par ārstu, bet tās pameta, jo nevēlējās tik daudz mācīties no grāmatām, bet vairāk laika veltīt darbam ar pacientiem.

Kopumā ar savu izvēli Aleksandrs ir apmierināts. Īpaši viņam patīk darbs ar mazajiem pacientiem Bērnu slimnīcā: "Tas, ka tu redzi, kāds bērns pie tevis atnāk – iestājoties nodaļā, viņš izskatās slims, izskatās galīgi nekāds, bet tad, kad tu redzi, pāris dienas ārstējoties, gan uz papīra redzi, kā tie grafiki smuki mainās uz labo pusi, gan pašu bērnu, kā viņš izskatās. Tas ir tas pats pozitīvākais. Un kolektīvs. Man kā vīrietim sieviešu kolektīvā – viss ir fantastiski." Aleksandrs paskaidro, ka kolēģes ļoti rūpējas par viņu.

Medbrālis – oficiāli neeksistējoša profesija

Aleksandrs skaidro, ka oficiāli viņš ir medmāsa. Šis vārds parādīsies arī viņa augstskolas diplomā. "Tā jau sauc par medbrāli, bet diplomā rakstīts medmāsa. Ja jau medmāsa ir, kāpēc nevarētu būt medbrālis?" viņš vaicā, ierosinot, ka vīriešiem vajadzētu apvienoties un oficiāli ierosināt mainīt nosaukumu, lai viņi varētu saņemt apliecību, kurā ierakstīts arī vīriešiem piemērots profesijas nosaukums – citās valodās, piemēram, angļu, šāds dalījums nepastāv vispār.

Ja neskaita gadījumu studiju laikā, kad kāda meitene naktsklubā, uzzinot viņa nākotnes profesiju, pilnībā zaudēja interesi par Aleksandru, ar noraidošu vai neizprotošu attieksmi savas profesijas dēļ saskarties nav nācies: "Negatīvu vispār es neko neatceros, ka kāds būtu kaut ko negatīvu pateicis. Tur draugi savā starpā kaut ko iesmej – o, brālītis, brālītis. Tas tīri tā humora pēc." Esot Skotijā, viņš pamanījis, ka tur māsas profesijā nav tik izteikta sieviešu īpatsvara kā Latvijā. "Šeit arī paliek arvien vairāk un vairāk. Mūsu kursā mēs pabeidzām trīs brālīši. Bērnu slimnīcā es personīgi zinu trīs brālīšus," piebilst Aleksandrs.

Ar bērniem Aleksandrs saprotas labi, un reizēm tas, ka viņš ir vīrietis, atvieglo darbu. Reizēm, kad kolēģes nevar nomierināt kādu bērnu, lai veiktu procedūru, Aleksandram tikai atliek ieiet procedūru kabinetā, lai bērns nomierinātos un ļautu speciālistam darīt savu darbu: "Laikam ģimenēs tā ir pierasts, ka tētis ir tas stingrākais un mamma visu atļauj. Nezinu, kā to skaidrot…" Protams, ne vienmēr mazos pacientu nomierināt ir tik viegli, un ir gadījumi, ka bērns viņam iesit, iesper vai kā citādi aizskar. Aktīvākie bērni ir pamanījušies pat atstāt zilumus uz Aleksandra ķermeņa.

Bez miega, bez pienācīgas samaksas, bet ar entuziasmu

Jautāts par hobijiem un brīvo laiku, Aleksandrs atklāj, ka brīvā laika mediķiem īsti nav, pat izgulēties bieži nav laika: "Tieši vakar es domāju, kad es biju pēdējo reizi izgulējies – nu tā, ka es pamostos bez modinātāja – tas bija pirms trīs nedēļām." Viņš skaidro, ka aizņemtais grafiks ir tāpēc, ka visi mediķi strādā virsstundas, lai varētu nopelnīt līdzekļus dzīvošanai.

Tieši atalgojums ir iemesls, kāpēc Aleksandrs savu dzīvi saista ar dienestu un kara medicīnu. Tā sniegs iespēju darīt darbu, kas patīk, un nopelnīt pietiekami daudz, lai varētu uzturēt ne tikai sevi, bet arī veidot ģimeni. Tagad, lai nopelnītu apmēram 600 eiro mēnesī, viņam ir jāstrādā līdz pat 240 stundām mēnesī. Par vienu slodzi, kas ir 168 stundas mēnesī, viņš saņemtu ap 400 eiro. Jāpiebilst, ka, lai nostrādātu 240 stundas, ir vajadzīgas 30 astoņu stundu darba dienas.

Par pēdējiem grozījumiem medmāsu atalgojumā, Aleksandrs runā ar smaidu: "Tagad arī mēs ļoti smējāmies, lasījām par to 1,1… Ar 240 nostrādātām stundām tīrā piemaksas sanāca kaut kur ap četriem eiro." Jau ziņots, ka no 2017. gada 1. jūlija plānots samazināt mediķu pagarināto normālo darba laiku līdz 55 stundām nedēļā un par stundām, kas nostrādātas virs šī laika, mediķi saņems atalgojumu ar koeficientu 1,1. Aleksandrs skaidro, ka reāli tas nozīmē, ka par 20 no 240 mēnesī nostrādātajām stundām mediķi saņems 10 procentus lielāku atalgojumu.

"Tāpēc arī visi mediķi strādā divos, trijos darbos, haltūrās," skaidro Aleksandrs, piebilstot, ka viņš katru otro dienu, braucot mājās, domā par to, ka jāpārstāj sevi mocīt, tomēr vienmēr nospriež, ka šis ir viņa aicinājums: "Tas sēž sirdī. Neko citu vairs negribas darīt."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!