Kā meitene no kārtīgas ģimenes kļuva par alkoholiķi


Alkoholiķes atzīšanās. Doma, ka nekad vairs nedrīkstēšu dzert, bija biedējoša
Foto: Andrew Neel / cc

"Es uzaugu ļoti kārtīgā ģimenē, mani vecāki nelieto alkoholu, nesmēķē," savu stāstu iesāk Anna. Viņa bijusi īsts paraugbērns – talantīga meitene, kas labi mācās un nelieto alkoholu. Tiesa, jau no bērnības viņa bijusi ļoti introverta. "Es nebiju no tiem bērniem, kas iet "tusēties" ar visiem citiem, – es sēdēju mājās un lasīju grāmatas. Sāku mācīties augstskolā – visi gāja "tusēties", bet es joprojām cītīgi mācījos." Pabeigusi augstskolu. Joprojām bijusi introverta un bieži jutusies neiederīga. Laiku pa laikam gan alkoholu lietojusi.

"Man sāka rasties sajūta, ka alkohols kā tāda līme tomēr palīdz iejusties. Protams, vientulības sajūta, tā sajūta, ka tu kaut kādā veidā neiederies, ir nomācoša. Tad tu iedzer alkoholu, un pēkšņi visi ir draugi. Nav vairs to atšķirību domāšanas veidā, un visi joki šķiet smieklīgi," stāsta Anna. Viņa norāda, ka ir viens no tiem cilvēkiem, kas pastiprināti sācis lietot alkoholu tieši pārslodzes dēļ. "Tad, kad es jutu, ka sāku veidot karjeru, man bija tik liela pārslodze, ka es katru vakaru varēju kaut kur aiziet ar kolēģiem." Pamazām sāka veidoties situācija, ka tad, ja bija iedzerts divas dienas pēc kārtas, trešajā jau sāka "prasīties" to darīt atkal. Sākotnēji iedzeršana nozīmējusi "pāris dzērienu" vairāku stundu laikā, piemēram, trīs alus kausi garāka vakara gaitā.

Anna atzīstas, ka kādā brīdī parādījies tāds kā neliels lepnums par to, ka viņa var izdzert ļoti daudz un nākamajā dienā nejusties slikti. "Tas radīja tādu sajūtu – o, tad jau man tas nekaitēs, tad es noteikti nevaru kļūt par alkoholiķi, jo man pat slikti nav nākamajā dienā." Vēlāk alkohola lietošana kļuvusi pat par nedaudz prestižu nodarbi. "Iedzert viskiju, izvēlēties tos "pareizos" alus, dzērienus, kas ir tie kvalitatīvie, kas ir tie labie vīni, labie viskiji. Nedzēru jau pirmo, kas pagadījās. Tā iedzeršana kļuva par tādu kā mākslu un aizvien vairāk bija attaisnojama." Iedzeršana notikusi kopā ar talantīgiem un inteliģentiem paziņām un draugiem – visi strādāja labos darbos, bija ieguvuši augstāko izglītību. Izstāžu atklāšanas, forumi, dziļas diskusijas par nopietnām tēmām, sarunas dažādās valodās – Anna raksturo, kādās situācijās tika lietots alkohols. "Tādējādi tas kļuva pat ļoti attaisnojami."

Iedzert viskiju, izvēlēties tos "pareizos" alus, dzērienus, kas ir tie kvalitatīvie, kas ir tie labie vīni, labie viskiji. Nedzēru jau pirmo, kas pagadījās. Tā iedzeršana kļuva par tādu kā mākslu un aizvien vairāk bija attaisnojama. Anna

Nākamā fāze bija pieradums un iedzeršana bez īpaša iemesla. "Es vakarā varēju iedzert nelielu glāzi viskija vienkārši tāpēc, ka..." atceras Anna. Tad viņa nonākusi neveiksmīgās attiecībās, kas bijis attaisnojums, lai dzertu vairāk. "Patiesībā tās attiecības pasliktinājās tāpēc, ka es dzēru, bet es negribēju atzīt, kas tas notiek tāpēc, ka es dzeru, un es izmantoju attiecību pasliktināšanos, lai dzertu vēl vairāk," tagad ir sapratusi Anna.

Jaunā sieviete saskārusies arī ar citām problēmām, kurās vainojusi apkārtējos, bet ne sevi. "Priekšnieks bija vainīgs, kolēģi bija vainīgi, vecāki bija vainīgi, bērnībā mīlestības bija pietrūcis..." Viņa nav spējusi uz sevi paskatīties no malas un kritiski izvērtēt savu uzvedību. "Es taču biju šis inteliģentais cilvēks ar augstāko izglītību un brīnišķīgu darbu, un es taču biju tik talantīga un fantastiska... Un kāpēc tad man tā dzīvē neiet? Kāpēc man pēkšņi darbā ar kolēģiem ir grūti saprasties? Kāpēc man pēkšņi attiecības jūk ārā? Kāpēc man pēkšņi veselība pasliktinās? Es visu laiku sevi attaisnoju, un pilnīgi visi citi bija slikti, izņemot mani pašu."

Tad sācies pats smagākais periods – ievērojami palielinājies alkohola patēriņš un iedzeršana papildināta ar antidepresantu lietošanu. Anna sākusi apmeklēt psihoterapeitu, kam paudusi savas bažas par to, ka viņai ir problēmas ar alkoholu. Speciālists gan norādījis, ka glāze vīna nav nekas ārkārtējs. "Es teicu – nē, man nav glāzīte vīna, man ir vismaz pudele vai divas vakarā." Uz to saņēmusi ieteikumu dzert nedaudz mazāk. Anna uzsver: "Alkoholiķim neder teiciens "dzer mazāk", jo alkoholiķim vairs nav izvēles, cik daudz dzert un kurā brīdī pārstāt." Vīlusies ārstā, Anna padevusies un pārstājusi apmeklēt speciālistu. Viņas risinājums bijis šāds: "Es zinu, cik vakarā drīkstu izdzert, lai nākamajā dienā spētu funkcionēt un lai neviens arī nejustu, ka es dzeru." Nedēļas nogales viņa pavadīja alkohola un zāļu kokteiļa radītā miglā.

Anna apzinājusies, ka viņai ir problēma, bet to risināt nav spējusi. Viņa sazinājusies ar Anonīmo alkoholiķu sadraudzību, kas aicināja uz sapulcēm. To sākums bija pulksten 19. Anna norāda, ka nav varējusi tās apmeklēt, jo divas stundas pēc darbalaika beigām bija pārāk ilgs laiks, lai viņa noturētos skaidrā. "Man tajā brīdī bija jau tāds dzīves pagrimums, ka es nevarēju aiziet uz to sapulci." Sievietei ļāva apmeklēt sapulces arī iereibušai, bet ar nosacījumu, ka viņa to laikā nerunās. "Man taču kauns iet uz sapulcēm dzērušai, un tā es negāju."Alkoholisma dēļ Anna bija zaudējusi visus draugus.

Source info

DELFI Viņa


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl