Pirmās ''skaidrībiņas'' un atteikšanās no alkohola


Alkoholiķes atzīšanās. Doma, ka nekad vairs nedrīkstēšu dzert, bija biedējoša
Foto: Caro/Scanpix/LETA

Anna atklāj, ka atzīt sev – es esmu alkoholiķe – nebija viegli. Lai arī iekšēji jau senāk apzinājusies savu problēmu, atzīties skaļi viņa nav varējusi. Tikai sasniedzot zemāko punktu savā dzīvē, viņa varējusi pa īstam atzīties, ka problēma pastāv. Brīdī, kad viņa pirmo reizi sazinājās ar Anonīmo alkoholiķu sadraudzību, Anna jau sapratusi, ka ir atkarīga, bet nav līdz galam apzinājusies problēmas nopietnību. Pārmaiņas sākušās, kad viņa, atrazdamās darbavietā, lietojusi alkohola un medikamentu kokteili. Tā ietekmē Anna pie galda aizmigusi un attapusies tikai tad, kad kolēģi viņu modinājuši. Viņa sapratusi, ka vairs nespēs strādāt kolektīvā, kas zina par viņas problēmu, un no darba aizgājusi.

Citu darbu viņa atradusi ļoti ātri. Tiesa, piedzīvotais nelika pārtraukt lietot alkoholu. Anna neticēja, ka to spēs. Viņa vienkārši sākusi "dzert gudrāk". Tas nozīmējis vairāk piedomāt, lai citi nepamana, ka viņa joprojām dzer, un darbavietā neatrasties alkohola reibumā. "Tajā brīdī es neatzinu, ka man nepieciešama ārstēšana, es tikai sapratu, ka ir ļoti, ļoti slikti," atklāj Anna. Viņa norāda, ka, būdams viens, cilvēks nevar atbrīvoties no atkarības: "Tā doma, ka varētu būt kaut kā citādi, ir nenormāli biedējoša. Tā doma, ka es nekad vairs nedrīkstēšu dzert... Tieši nedrīkstēšu – tas ir vājprātīgi biedējoši. Ir biedējoši uzņemties atbildību par visu to, kas ir izdarīts." Anna norāda, ka nākotne ir nezināma un biedējoša, bet cilvēkam ir dots tikai tas, ko viņš ir paspējis salaist grīstē, un sajūta, ka viņš nekas nav un ka izejas no radušās situācijas nav.

Palīdzējis tas, ka viņa iepazinusies ar cilvēku, kas redzējis, ka viņai ir problēma, un bijis gatavs palīdzēt. Viņš pierunājis Annu doties pie narkologa, kas izrakstījis zāles atkarības ārstēšanai. "Tad sākās manas pirmās "skaidrībiņas". Tas bija tā, ka es, piemēram, nedēļu biju skaidrā, divas nedēļas skaidrā. Tad man atkal bija "atkritiens"." Nedēļu nelietot alkoholu Annai bijis milzu sasniegums. Narkologs viņai palīdzējis saprast, kā tieši alkohola lietošana ietekmē organismu un smadzeņu darbību, tomēr ar viņa atbalstu pilnīgu skaidrību sasniegt neizdevās. "Tajā brīdī es biju sākusi ārstēšanos un man bija sajūta, ka es klupdama-krizdama, nodauzītiem elkoņiem un asiņainu seju rāpjos kalnā, bet man nesanāk. Man ļoti, ļoti gribējās būt skaidrā."

Kāds draugs viņai ieteica sazināties ar mācītāju un atkarību terapeitu Māri Ķirsonu. "Tajā laikā es lietoju gan alkoholu, gan medikamentus, gan narkotikas," atceras Anna. Narkotikas viņa lietojusi ne biežāk kā reizi mēnesī. Anna norāda, ka ceļš uz skaidrību pa īstam sācies tad, kad viņai vairs neteica striktu "nedrīkst" un par pārkāpumiem nekaunināja. Viņa sākusi atturēties sevis dēļ, nevis tāpēc, lai kādam atskaitītos. Annai ieteica apmeklēt 90 anonīmo alkoholiķu sapulces 90 dienās. "Es noraudāju visu sapulci," savu pirmo reizi, tiekoties ar citiem alkoholiķiem, atceras Anna, "pateikt skaļi un pateikt citiem cilvēkiem: "Mani sauc Anna, un es esmu alkoholiķe." Ārprāts, man pat tagad izgāja vēlreiz tās sajūtas cauri, cik šausmīgi tas bija." Pēc tam viņa uz sapulcēm negāja, jo jutās sadragāta. Viņa atgriezās pie narkologa izrakstīto zāļu lietošanas un savām "pusskaidrībām".

Pēc pāris mēnešiem Anna nolēmusi vēlreiz mēģināt apmeklēt anonīmo alkoholiķu sanāksmes. Pirms sapulces apspriedusies arī ar citiem atnākušajiem. "Es apsēdos un piecas minūtes pirms sapulces sākuma sapratu – nē, es nevaru." Anna aizgāja, sapulcei nesākoties. Vēlāk viņa nolēmusi sazināties ar kādu no cilvēkiem, ko sastapusi pirms sapulces. Tā viņa atrada savu sponsoru (atbalsta personu no pašu vidus – red.). "Tad sākās mans absolūtais skaidrības ceļš." Anna uzsākusi 12 soļu programmu, kuras laikā ne tikai pārtraukusi lietot alkoholu, bet arī sākusi risināt problēmas, kas viņu noveda pie dzeršanas. "Tā lielummānija, mazvērtības kompleksi – ja to tu neatrisini, tu agrāk vai vēlāk atgriezies pie dzeršanas." Anna norāda, ka viņai atlabšanas laikā ir bijis svarīgi saprast, ka pastāv arī kāds augstāks spēks un ka viņa nav viena. Kādam šis spēks var būt Dievs, bet kādam ģimene, draugi vai anonīmo alkoholiķu grupa. Svarīgi ir apzināties un saprast, ka eksistē kaut kas, uz ko paļauties.

Source info

DELFI Viņa


Copyrights

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Lasi vēl