Aprakt un aizmirst? No trakumsērgas mirušās sievietes dēls cīnīsies par taisnību

"Man trūkst elpas, nevaru rīt... Kad mazgāju rokas, smoku... Tā kā skaties, iespējams, būs jābrauc uz bērēm... Nespēju dzert, pat tad, kad mitrinu lūpas, smoku... Arī parunāt nevaru, smoku..." Šādas ziņas Svetlana agrā 28. novembra rītā sūtīja uz Sanfrancisko. Neiespējami iztēloties dēla emocijas, lasot šādas vēstis no otras pasaules malas un saprotot, ka nekādi nevar mammai palīdzēt.

Tajā pašā dienā Svetlana tika pārvesta no Daugavpils reģionālās slimnīcas uz psihoneiroloģisko ar iespējamo diagnozi "akūti polimorfi psihotiski traucējumi". Tajā pašā dienā sieviete nomira. Pat medicīniskajā kartē redzamais sausais apraksts par to, kāda bija nāve, raisa jautājumu – vai tiešām kas tāds ir iespējams 21. gadsimtā Eiropā?

Vien pēc nāves apstiprinājās baisā diagnoze, par kuras pastāvēšanu sieviete ārstiem centās iegalvot vairākas dienas. Pēc pacientes nāves Daugavpils reģionālās slimnīcas vadītājs Grigorijs Semjonovs paziņoja, ka neesot bijis galveno simptomu. Vitālijs, kurš Latvijā ieradās dienu pēc mātes nāves, apgalvo pretējo. Kā pierādījumus viņš "Delfi" iesniedza savu saraksti ar mammu un viņas saraksti ar draudzeni.

Veselības inspekcijā notiek izmeklēšana, par tās rezultātiem "Delfi" ziņos atsevišķi, gluži tāpat kā par to, kā noslēgsies Vitālija cīņa par to, lai viņa dzimtajā pilsētā ļaudis nedotos uz slimnīcu pēdējā gaitā. Vīrietis apzinās, ka slimība ir neārstējama. Mammu glābt nebija iespējams.