Depresijas posts: Katru dienu gribējās raudāt, bet manī tupēja tāds kamols, ka nenoritēja ne asara
Foto: Marta Purmale

"Mans stāsts ir ļoti intīms, un dažas lietas, ko atklāšu, nezina pat tuvākie cilvēki," saka Kristīne Leja. Jauna sieviete, kura spējusi izkļūt no smagas depresijas slazda, mācījusies sadzīvot ar panikas lēkmēm. Pati sev izgudrojusi laipu, kas ved uz veselīgu dzīvošanu – izveidojusi emocionālās veselības biedrību Saules zīmes. Turas uz šīs laipas un ved līdzi citus.

Ar Kristīni iepazīstos pēc 36,6 °C publicētā raksta par Robertu, jaunu vīrieti, kurš sirgst ar psihisku kaiti. Viņu ļoti iedvesmojis Roberta stāstījums. Raksts iedrošinājis arī Kristīni stāstīt publiski par savu veselību. Nav viegli atvērt šīs durvis, arī tāpēc, ka tā dēvētās dvēseles kaites vairākums sabiedrības uztver kā stigmu, gluži vai negoda zīmi.

Lai šos sāpīgos aizspriedumus pārvarētu, Kristīne nodibinājusi sabiedrisku organizāciju, kas ir gatava skaļi runāt par šo problēmu. Mērķis ir palīdzēt tiem, kuri cietuši psihes cīņas laukā, un viņu tuviniekiem. Biedrības logo ataino latvisko Saules zīmi – ziedam līdzīgu, ar astoņām stilizētām lapiņām. Tas izvēlēts tāpēc, ka Saule kā māte sniedz siltumu tiem, kam tā visvairāk trūkst. Spēka zīmes skaidrojumā teikts – Saule mums māca žēlsirdību, jo spīd visiem vienādi.
Piepeši attopos – es taču nēsāju piekariņu ar šo latvju simbolu. Kristīne smaida vien. Viņa ne reizi vien pārliecinājusies, ka jebkura satikšanās ir nevis nejaušība, bet gan liktenīga pietura. Tikai daža nes svētību, cita postoši sagrauj.

Zinu, ka saslimi ar depresiju. Vai arī pirms tam bija kādas psiholoģiskas problēmas?

Sākās ar ko citu. Mācījos mūzikas skolā, spēlēju vijoli. Bija labi panākumi, piedalījos konkursos. Dienu pirms beigu eksāmena jutu ļoti lielu spriedzi. Nevis ikdienišķu satraukumu pirms atbildīga brīža, bet ko tādu, kas pārauga nekontrolējamā trauksmē. Nobijos no tā, ka esmu tik ļoti nobijusies.

Tas pats sākās arī skolā. Pēkšņi vairs nevarēju klases priekšā ne lasīt, ne stāstīt, lai gan agrāk tas patika. Uznāca paniskas bailes, vēlējos aizbēgt.

Tagad zinu, ka mani piemeklēja panikas lēkme, viena no veģetatīvās distonijas izpausmēm. Tā ir fobija, slimīgas bailes no publiskas uzstāšanās.

Vijoles eksāmenu gan nokārtoju, bet tas prasīja tik daudz spēka, ka sapratu – mūziķe nekad nebūšu.

Nolēmu studēt veterinārmedicīnu, tas bija vēl viens sapnis. Mana māsīca ir veterinārārste, vienmēr gribēju iet viņas pēdās. Taču arī studentam ir jānāk auditorijas priekšā, jāuzstājas publiski. Gatavojos ieskaitēm, bet zemapziņā jutu – nekas neizdosies manu baiļu dēļ. Bija sāpīgi to apzināties.

Lai saprastu, kas ar mani notiek, devos pie psihoterapeita. Tolaik vēl nebija interneta, bija maz informācijas par psihoterapiju. Tagad zinu, ka svarīgi, lai ar psihoterapeitu būtu labs kontakts. Jākonsultējas pie tā, pret kuru jūt simpātijas. Ar pirmo psihoterapeitu bijām ciešā sasaistē septiņus gadus. Atnācu pie viņa ar vienu problēmu, bet radās simt un viena! Psihoterapeita mudināta, gāju dziļā pašanalīzē, tā ierakos zemapziņā, ka vairs netiku atpakaļ. Gandrīz vai jāpriecājas, ka tolaik radās materiālas problēmas, jo tikai to dēļ pārtraucu terapiju. Psihoterapeiti publiski stāsta tikai par šo metožu pozitīvo ietekmi, jo nav ieinteresēti atklāt, ka mēdz arī nepalīdzēt, pat kaitē.
Pēc vairākiem gadiem nomira mana mīļā tante. Ļoti pārdzīvoju. Ar mani sāka notikt kas dīvains. Nebija spēka neko darīt, vien gulēju, tāds nebijis slābanums. Pēc laika pārgāja. Vēl pēc pusgada nomira tētis. Tas skāra ļoti dziļi, dvēsele nespēja pieņemt notikušo. Līdz tam nāve šķita kaut kas abstrakts, tad apjautu, ka tā var būt reāla un personiska. Trešajā dienā pēc tēva nāves piepeši jutos ļoti slikti. Bija grūti norīt siekalas, trūka elpas, briesmīgi dauzījās sirds. Pēkšņi šķita – es mirstu, es arī mirstu! Tā bija īsta nāves tuvuma sajūta. Teicu mammai, lai sauc ātro palīdzību.
Vēlāk no ārstiem uzzināju, ka šādas sajūtas saistītas ar izjauktu līdzsvaru veģetatīvajā nervu sistēmā. Ļoti mokošs, plosošs ķermeņa stāvoklis, ko sauc par veģetatīvo distoniju un kam cēlonis meklējams jutīgā nervu sistēmā, psihē. Taču pēc tam piedzīvoju vēl ko briesmīgāku. Tā bija depresija.

Tā sākās pēkšņi? Vai depresiju izraisīja kāds pāridarījums?

Tas notika pagājušajā vasarā. Slimības palaidējmehānisms saistāms ar skaistu mirkli manā dzīvē – satiku puisi. Tās bija manas otrās nopietnās attiecības. Lieliski sapratāmies, mums bija interesanti vienam ar otru, varējām stundām sarunāties un jokot. Katru dienu tikāmies, viņš sagaidīja mani pēc darba. Piesātināts un skaists laiks. Viņš iemīlējās. Man šķita, es arī.
Jau sākumā zināju, ka viņš pieder pie Jehovas lieciniekiem, taču nekādā gadījumā negribēju iesaistīties viņu draudžu sapulcēs vai citās aktivitātēs. Baidījos, ka mani ietekmēs, pakļaus. Turklāt zināju, ka šajā draudzē ir stingri noteikumi, piemēram, aizliegta asinspārliešana, izslēdz no draudzes, ja ir pārkāpts svarīgs bauslis. Tajā pašā laikā skaisti kristīgi uzskati, teiksim, precēšanās uz mūžu. Mans puisis gribēja precēties, teica, ka esmu vislabākais, kas bijis viņa mūžā.

Centos daudz izzināt par viņa ticību un nomierinājos, jo ko gan man var nodarīt kaut kādi jehovieši. Taču, vairāk garīgi satuvinoties, sapratu – tomēr esmu ietekmējama. Sāku it kā pazaudēt sevi. Manī parādījās divējādas sajūtas, no vienas puses, puisis ļoti patika, bet, no otras puses, redzēju viņu kā velnu, it kā man bīstamu. Kļuva ļoti bail. Gribēju būt kopā, bet nevarēju. Tas brucināja manu iekšējo pasauli, iekala prāta un emociju važās. Pateicu viņam, ka nevaram būt kopā. Aizgāju prom no mokošās situācijas, taču tā palika manī. Turpināju analizēt un vētīt, nevarēju to procesu apstādināt. Man šķita – kaut kur jābūt atbildei, ja to atradīšu, varēšu būt kopā ar viņu… Tomēr pretrunas un bailes kļuva vēl lielākas.

Tovasar lasīju visus žurnālus pēc kārtas, no intervijām staroja laime – lūk, man ir vīrs, ģimene, viss ideāli… Kāpēc citas ir tik laimīgas, bet man vienai klājas smagi?! Tas dzina stūrī.

Man bija klīniskā depresija, tās smagākais veids. Tam, kurš ar to nav saskāries, ļoti grūti saprast, kā iespējams justies tik baisi. Lielāko dienas daļas pavadīju gultā, gribējās aizmigt un nepamosties. Visu laiku drūms garastāvoklis, bailes. Noslēdzos sevī, negribējās runāt. Tukšums un iekšējs sastingums. Nereti māca domas, ka no tā visa sajukšu prātā. Emocionāli un garīgi bija tik smagi, ka gribējās no šīs sajūtas atbrīvoties. Atbrīvošanos saskatīju vien pašnāvībā. Sapratu, ka fiziski nespētu sev kaut ko nodarīt, bet domāju – varētu ar zālēm… Nīderlandē, Beļģijā un vēl šur tur ir atļauta eitanāzija, kas ļauj izbeigt dzīvi neārstējami slimam vai neciešamām sāpēm pakļautam cilvēkam. Manas garīgās ciešanas bija līdzvērtīgas! Drīz vien vairs nespēju strādāt.
Nebija ne spēka, ne vēlēšanās, pat sīkos mājas darbiņus veicu ar lielu piespiešanos.

Ar mammu un brāli dzīvojam atsevišķi, bet bieži tiekamies. Viņi, protams, zināja, kas notiek, vienīgi varbūt līdz galam neizprata, kā jūtos. Zinu, ka tuvinieki ļoti pārdzīvoja, kaut gan neizrādīja. Dažreiz neteicu, ka jūtos ļoti slikti, lai tikai viņus neapbēdinātu. Reiz brālis sacīja: "Tagad tu domā tikai par sevi, nevis par mums!" Bija sāpīgi to dzirdēt, apzināties, ka viņš vēlas palīdzēt, bet nezina, kā. Līdzīgi tam, kā cilvēks mirtu ar vēzi, taču tuvinieki varētu vien bezspēcīgi noskatīties. Mamma dažkārt mēģināja mani sapurināt. Reiz ierosināja doties uz mežu sēnēs. Piekritu, domāju, varbūt izraušos no sastinguma. Kad bijām mežā, jau pēc īsa brītiņa jutu – neko nevēlos, nav spēka…

Katru dienu gribējās raudāt, bet manī tupēja tāds kamols, ka nenoritēja ne asara.
Vēlāk, kad nokļuvu stacionārā, Pārdaugavas psihiatrijas centrā, pēc kādas sarunas ar ārstu piepeši atvērās asaru slūžas. Raudāju tā, it kā caur mani plūstu visas pasaules sāpes.

Vienmēr esmu domājusi – vai pats var saprast, ka ir psihes problēmas un laiks meklēt palīdzību?
Diezgan labi pazīstu savas sajūtas, tādēļ zinu, kad vajadzīgs mediķu atbalsts, tomēr ne visiem ir tā. Tāpēc svarīgi, lai tuvinieki ir vērīgi, pamana, ja vairāk nekā divas nedēļas cilvēks ir nomākts, nespēka gurdināts, vien vāļājas pa gultu, ja viņam ir zems pašvērtējums, dzīve šķiet bezjēdzīga. Var būt traucēts miegs vai apetīte, kristies svars. Jāmēģina pierunāt tuvo cilvēku, lai dodas pie ārsta, ja vajag, aiziet kopā ar viņu.

Nereti uzskata, ka depresija – tā ir izlaidība, slinkums. Pilnīgas muļķības!

Kad mācījos vidusskolā, mans tētis sāka dzert. Bieži uzskata, ka tā ir vājuma pazīme – dzer, jo vājš raksturs. Taču nereti atkarība no alkohola vai narkotikām saistīta ar psihiskās veselības problēmām. Tētis minēja, ka viņam ir depresija.

Mēģināju viņam palīdzēt, aizvilku aiz rokas pie narkoloģes. Patiesi, tētis pārtrauca dzert, ļoti mainījās. Svinējām pirmo dzimšanas dienu, kad uz galda nebija alkohola. Diemžēl tas bija īss laiks. Viņš tomēr nespēja no alkohola atteikties līdz pat mūža galam.

Kā pati rāpies laukā no depresijas bedres?

Centos visādi. Sportoju katru dienu divas vai pat trīs stundas. Brālim šķita, ka daru to par daudz. Iespējams, bet fiziska izkustēšanās ļāva nomierināties. Dažreiz bija ārkārtīgi grūti piespiest sevi iet ārā skriet vai apmeklēt sporta nodarbības klubā. Sportoju tā, ka sviedri tecēja aumaļām. Pēc tam jutos vieglāk, tomēr ne vienmēr tā bija.

Arī tagad aktīvi skrienu un nodarbojos ar aerobiku un dejošanu, kas man ļoti patīk. Izlādēju savas bailes, gūstu mieru un pozitīvas emocijas. Tas uzlabo arī fizisko formu.Tolaik bieži dzīvoju mammas vasaras mājā Carnikavā. Pusstundas skrējienā no mājām atrodas jūra. Man patīk just siltas liedaga smiltis zem pēdām, bradāt pa jūru, peldēties kailai saulrietā vai vizināties ar riteni krastā. Jūru iemīlēju, kad piecu gadu garumā vedu pastaigā kādu suni, viņš bija mans klients.
Kādu dienu jutos ļoti smagi. Glābs jūra, nodomāju. Atgūlos smiltīs, jutu saules siltumu, viļņu un vēja šalkoņu. Nebiju mācījusies meditēt, bet piedzīvoju ko līdzīgu meditācijas efektam, ķermeni un prātu pārņēma labsajūta.

Dažreiz atsaucu atmiņā astrologu teikto pirms vairākiem gadiem. Viņi teica, ka iemīlēšos vecumā no 35 līdz 37 gadiem un tas nesīs lielus pārdzīvojumus. Tas patiesi bija piepildījies, pat novedis līdz depresijai. Vēl astrologi teica, ka iemīlēšos arī laika posmā no 39 līdz 41 gadam. Tam pieķēros kā cerību stariņam – tātad reiz būs tik labi, ka spēšu mīlēt!

Vai meklēji palīdzību pie ārsta?

Gāju gan, pie psihoterapeites. Tomēr kļuva arvien sliktāk, meklēju vēl kādu salmiņu un izlēmu, ka došos pie Ogres dziednieka. Mamma jau sen mudināja, bet īpaši neticu šīm lietām. Dziednieks nav nekāds brīnumdaris, nevis viņš cilvēku dziedina, bet sasirgušais pats, sadarbojoties ar dziednieku, saņem šo dziedināšanu.

Dziednieks mani atvēra, tā pirmatnēji un dziļi. Beidzot spēju izteikt visu, izlauzās sāpes, kas bija ilgi krājušās. Sarunājām nākamo tikšanos. Taču, atbraucot mājās, sāku justies daudz ļaunāk nekā iepriekš. Trauksme, paniskas bailes no kaut kā nesaprotama… Tas pilnībā izsūca spēkus.
Zvanīju psihoterapeitei, viņa izrādījās atvaļinājumā. Kristīne, viņa sacīja, ja ir ļoti smagi, ieteikšu savu kursabiedru, labu psihiatru. Dakteris Pēteris Pilders bija gatavs pieņemt tajā pašā dienā. Runājāmies kādu stundu. Ārsts ieteica pagulēt slimnīcā. Nobijos – slimnīcā taču guļ tikai trakie, nenormālie, negribu tāda justies. Tad viņš izrakstīja zāles, gandrīz mēnesi mājās tās dzēru, bet labāk nekļuva. Tad bildu dakterim – varbūt tiešām labāk slimnīcā… Ja godīgi, tā bija mana pēdējā cerība.

Stacionārā ļoti ātri piemeklēja atbilstīgas zāles, sāka kļūt labāk. Sabiedrībā pastāv aizspriedumi pret antidepresantiem un citiem medikamentiem, kas saistīti ar garīgo veselību. Tas esot tikai bizness, dakteri vēloties sazāļot pacientus… Medikamenti izglāba mani burtiskā nozīmē. Nezinu, cik ilgi izturētu iekšējo spriedzi, katru dienu domāju par pašnāvību. Kad iznācu no slimnīcas, jutu tādu vieglumu! Biju pāri asajai robežas starp nāvi un dzīvību.

Varēji sākt atveseļoties, atpūsties, taču nodibināji biedrību…

Stacionārā daudziem bija depresija, to redzēju pēc tā, kā viņi staigāja – noliektām galvām, drūmām sejām, daži raudāja. Viņos pazinu sevi.

Kad kļuva mazliet labāk, ar dažiem aprunājos. Jauna sieviete stāstīja, ka galvā dzird mūziku, bieži domā par pašnāvību. Viņa katru otro mēnesi bija slimnīcā, ārstējās jau 60 reižu, taču klīnikā jutās labāk nekā sabiedrībā. Cita sieviete gandrīz vienmēr smaidīja, tomēr, izrādās, nevis tāpēc, ka jutās labi, bet lai aizdzītu depresīvo sajūtu. Kāds vīrietis katru dienu brauca uz baznīcu, jo tikai tur rada sirdsmieru.

Ilgi par to visu domāju, līdz guvu skaidru pārliecību – gribu kaut ko darīt šo cilvēku labā! Jutu to kā savu misiju. Pēc klīnikas mani vēl reizēm šūpoja, bet jau aktīvi strādāju pie sabiedriskās organizācijas izveides. Gribēju veidot depresijas biedrību, taču garīgā veselība ir plašāka tēma, turklāt daudziem kombinējas vairākas kaites, diez vai iespējams tās nodalīt.

Viens no iemesliem, kāpēc tapa šī biedrība, – labi saprotu un izjūtu cilvēkus, kam ir psihiskas un psiholoģiskas problēmas. Tā ir arī pateicība, ka esmu izkļuvusi no depresijas šausmām. Pagājušā rudenī, 27. novembrī, reģistrēju savas Saules zīmes. Tā ir biedrības dzimšanas diena.

Tomēr ne vienmēr vadīt šādu biedrību ir patīkami – ik pa laikam nākas atcerēties savu slimības laiku, it kā atgriezties tajā.

Ja sašķobās garīgā veselība, tas ir smags dzīves pārbaudījums. Nākas izturēt tādas garīgas ciešanas, par kādām lielākā daļa veselo pat nenojauš. Cilvēks jau nav vainīgs, ka saslimst. Tas nav rakstura vājums, kā bieži uzskata. Esmu dzirdējusi arī par sevi – man esot vājš raksturs, netieku ar sevi galā. Sabiedrībā nekautrējamies stāstīt par fiziskām kaitēm, bet garīgās veselības tēma ir lieguma zonā, par to nerunā. Arī paši slimnieki ne, lai nesāk uzskatīt par psihu, nenormālo, šiziķi. Tā apsaukājas pat bērni skolā. Arī man vajadzēja laiku, lai sadūšotos pavēstīt par sevi. Atzīšos – bija kauns un bailes. Kad izveidoju biedrību, centos daudzus pierunāt, lai dalās pieredzē. Tad sapratu, ka jārunā pašai. Vieglāk gan būtu teikt – lūk, šīs slimības ir daudziem, esmu tikai biedrības vadītāja…

Meklēju arī citus, kuri nebaidās stāstīt par sevi. Lai sabiedrība redz, ka esam tādi paši kā pārējie, tikai liktenis grūtāks. Man prieks, ka atrodas daudz sirsnīgu cilvēku. Ir ārsti un citi speciālisti, kuri dalās zināšanās, neprasot atlīdzību. Biedrībā darbojas vairāki brīvprātīgie. Arī Roberts, par kuru lasīju 36,6 °C. Viņš raksta par semināriem, stāsta savu pieredzi.

Teici, ka daudz esi analizējusi sevi, mēģinājusi mērķtiecīgi meklēt, kāpēc ar tevi tā noticis.

Jā, bet tāpat neesmu varējusi aizrakties līdz patiesībai. Laikam vienkārši vajag pieņemt – ar mani tā ir. Neuztvert kā traģēdiju. Ja arī psihes vaina neļāva piepildīt kādu ieceri vai sapni, centos savu darbošanos pavērst citā gultnē. Gribēju kļūt par veterinārārsti, bet tas neizdevās. Taču spēju ko līdzīgu – izveidoju dzīvnieku pieskatīšanas servisu. Kopš bērnības man patikuši dzīvnieki, vasarās braucu uz laukiem pie māsīcas, kur kūtiņa bija pilna ar cūkām un aitām. Tiklīdz pamodos, uzreiz skrēju barot un aprūpēt.

Pirms astoņiem gadiem ienāca prātā doma izveidot dzīvnieku pieskatīšanas servisu "Dod man ķepu!". Līdzīgi, kā pieskata bērnus. Ja saimnieki dodas prom, ņemu kaķus vai suņus pie sevis mājās vai dodos uz klienta dzīvesvietu. Ir nācies tikt galā arī ar trušiem un mazo oposumu. Es protu atrast kontaktu ar dzīvniekiem, viņi pārsvarā uztver mani pozitīvi. Kad pārcēlos uz citu dzīvesvietu, sētnieks brīnījās – cik tad jums ir to suņu? Vienu brīdi vadāju prāvu labradoru, otru brīdi iznesu laukā sīciņu jorkšīrieti… Drīz vien sapratu, ka ar šo darbu varu arī nopelnīt.

Esmu pārliecinājusies, ka ir iespējams pārkāpt savas robežas, tikai gudri jāizdomā, kā to izdarīt. Galvenais, neļauties izmisumam, ka šīs robežas pastāv.

Joprojām īsti nespēju pārvarēt bailes no publiskas uzstāšanās. Esmu runājusi televīzijā, bet tas izrādījās pārāk liels sasprindzinājums. Ja nevaru uzstāties televīzijā, lai vēstītu par to, ko daru dzīvnieku pieskatīšanas uzņēmumā vai biedrībā, varu taču rakstīt presē vai internetā! Savukārt bērnības sapni kļūt par mūziķi vai dziedātāju kompensēju ar koncertu apmeklējumu. Arī dažādu dejas stilu apgūšana, ko labprāt daru, ir ļaušanās mūzikas burvībai.

Joprojām dzeru zāles, taču nu jau samazinātās devās. Psihiatrs teica, ka pienāks laiks un varēšu bez tām iztikt. Tas vien, ka ārsts to pateica, pacēla mani kā uz viļņa.

Emocionāli jūtos gandrīz tāpat kā agrāk, tikai laimīgāka, jo spēju novērtēt, kā ir justies labi. Vienkārši labi, bez nosacījumiem.

No Kristīnes atziņām:

  • Jo vairāk dzīvē pozitīvā, jo mazāk pārņem sliktais.
  • Ja zini, ka kāda nodarbe var palīdzēt justies vieglāk, centies un mēģini to darīt.
  • Ir divi galvenie ceļi – psihoterapija un medikamenti. Trešais – cilvēks pats.
  • Ja ej pie psihoterapeita, tas nenozīmē, ka esi vājš. Tieši otrādi, tas parāda, ka cīnies par sevi.
  • Smagos brīžos ir ļoti svarīgi ticēt Dievam, liktenim, ārstam vai kādam augstākam spēkam. Vienmēr atradīsies kāds cerības stariņš. Var palīdzēt ticība, ka mums uzlikts tikai tik, cik spējam panest un izturēt.

Kas man palīdz cīņā ar veģetatīvo distoniju?

  • Fiziskas aktivitātes. Labi ir aktīvi sportot, līdz sviedriem, piemēram, stundu skriet. Ja uznāk panikas lēkme, dziļi elpoju un sāku skriet, kaut vai uz vietas, ja citādi nevar. To pati izdomāju un neuztraucos, ja kādam tas šķiet dīvaini. Man palīdz!
  • Pozitīvas emocijas. Man ir paveicies, jo patīk un aizrauj mans darbs. Prieks ir ceļot, apmeklēt teātri, kino vai koncertu. Tikties ar draugiem. Smieties. Ar prieku skatos vienu no mīļākajiem televīzijas raidījumiem, krievu humoršovu Comedy Club.
  • Pareizs miega un atpūtas režīms. Man vajag diezgan ilgas stundas, lai labi justos.
  • Pastaiga kailām kājām pa rasu, smiltīm, akmentiņiem. Visvairāk patīk iet gar jūras krastu un bradāt pa ūdeni.
  • Zāļu tēja. Nomierinoši iedarbojas, piemēram, baldriāna, vīgriežu, apiņu tēja. Dzeru to pāris vakaru pēc kārtas, un drīz vien miegs kļūst ciešāks.
  • Ēteriskā eļļa. Ieleju ūdeni aromlampas trauciņā un pievienoju dažus pilienus eļļas, apakšā aizdedzu svecīti. Svarīgi, lai smarža patiktu. Man tīk kanēļa, lavandas, apelsīna smarža. Ēterisko eļļu ieelpoju arī panikas lēkmes brīdī, pudelīti ņemu līdzi somiņā.
  • Duša. Mazgājos tā, lai spēcīga ūdens strūkla tecētu uz galvas un pāri visam ķermenim. Iedomājos, ka viss sliktais aizplūst kopā ar ūdeni.
  • Peldēšanās. Agrāk peldējos tikai tad, kad ūdens bija pamatīgi sasilis. Pirms diviem gadiem pamēģināju ielīst pavēsā ūdenī. Sākumā drebinājos, bet vajadzēja saņemties vien dažas reizes, un varēju baudīt peldes no pavasara līdz agram rudenim. Pavadot vēsā ūdenī kaut vai 10 minūtes, nogurums zūd. Tas palīdz arī pārslēgt domas, ja uznāk panikas lēkme.
  • Dalīšanās problēmās. Vislabāk ar tuvinieku vai draugu, kam uzticos. Kad agrāk uznāca spēcīga panikas lēkme, apķēros brālim ap kaklu, tas nomierināja. Ja nav mīļa cilvēka blakus, var parunāties interneta forumos, piemēram, draugos, cālī vai dr.lv, ar cilvēkiem, kam ir veģetatīvā distonija.

Par depresiju

Depresijai līdzīgus stāvokļus piedzīvo daudzi. Taču īstā depresija ir nopietna un plaši izplatīta saslimšana, kas skar jūtas, domas, uzvedību un fiziskās funkcijas.

Kaite var rasties pēkšņi, bez brīdinājuma, tāpat to var izraisīt psiholoģiska trauma, stress vai problēmas sadzīvē.

Depresija ir ārstējama slimība, tikai laikus jādodas pie ārsta.

Source

36,6 °C
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form