"Laiku pa laikam es atceros to, ko es esmu piedzīvojis, kam es esmu izgājis cauri," stāsta jaunietis, "atceros to, ka modos no zāļu miega, kurā mani turēja vēl divas dienas pēc pašas transplantācijas operācijas. Atceros pirmo saldējumu, ko man iedeva ķirurgs."
Austris atminas arī to, cik grūti pēc operācijas viņam bija pirmo reizi nostāties uz savām kājām. "Es nebiju gaidījis, es nebiju domājis, ka tas būs tik grūti. Es praktiski nespēju pats nostāvēt vispār. Man bija vajadzīgs, lai divi cilvēki tur mani aiz rokām, lai es spētu stāvēt pats uz savām kājām." Viņš norāda, ka neilgi pēc operācijas pat ēšana saviem spēkiem bija sarežģīta, jo karote šķita ļoti smaga. Tāpat pēc operācijas Austra acu āboli beidzot atkal bija baltā krāsā. Slimības dēļ tie bija kļuvuši dzelteni.
Jau rakstījām, ka Austris vairākus mēnešus pēc transplantācijas atsāka sportot un turpināja fotografēt. Arī pašlaik jaunietis sociālajos tīklos regulāri dalās ar informāciju par savām fiziskajām aktivitātēm – braukšanu ar velosipēdu un skriešanu.
