Neplānot bēres, bet turpināt dzīvot


HIV pacienti maina Māra Verpakovska priekšstatus par slimību – tā nenozīmē lēnu un mokošu nāvi
Foto: DELFI

Kristaps par to, ka ir HIV pozitīvs, uzzināja pirms septiņiem gadiem. Viņš bija regulārs donors. “Es nekad nezvanīju uz asinsdonoru centru un neprasīju analīžu rezultātus, bet šajā reizē man kaut kas spieda to izdarīt un piezvanīt,” stāsta Kristaps. Ierodoties donoru centrā, mediķi pateikuši, ka analīzes liecina – viņš varētu būt HIV pozitīvs. Pēc pārdomām – darīt to vai nē – viņš devās uz infektoloģijas centru veikt atkārtotu pārbaudi. “Parādot asinsdonoru centra izziņu, daktere teica, ka šeit viss ir skaidrs – atkārtotas analīzes var netaisīt.”

“Un kāda bija jūsu pirmā reakcija?” vaicā Māris. “Mana pirmā reakcija bija… Es jau biju saplānojis bēres,” atbild Kristaps. Sākotnēji ārsts sacīja, ka ar šo diagnozi iespējams nodzīvot 10 gadus. “Saprotot, ka palikuši tikai 10 gadi, ziniet, nolaižas rokas.” Vēlāk gan infektologs pateicis, ka tik īss viņa mūžs nebūs. Kristaps prāto, ka 10 gadus cilvēks varētu nodzīvot, ja nesaņemtu terapiju. “Kad izrunājos ar infektologu, es sapratu, ka vienkārši jāturpina dzīvot. Tā arī turpināju, turpināju mācīties, turpināju strādāt.”

Sandis par savu statusu uzzināja 2015. gadā un uzreiz sāka lietot zāles. Arī Kristaps tagad saņem terapiju, bet viņam tā nebija pieejama uzreiz, jo to var saņemt tikai tad, kad imūnšūnu skaits nokritušies līdz noteiktam rādītājam. “Kad tikko atklāja HIV, man bija 350 (imūnšūnu daudzumu raksturojošais skaitlis), bet tad terapiju piešķīra no 200,” skaidro Kristaps. Kungi norāda, ka veselam cilvēkam šis rādītājs parasti ir krietni lielāks. Kristaps arī norāda, ka baidījies sākt terapiju, jo domājis, ka būs pārāk aizmāršīgs un nevarēs atcerēties regulāri iedzert zāles.

Tagad jau divus gads viņš lieto zāles. Līdz tam viņa veselība jau bija sākusi pasliktināties – viņš daudz biežāk slimoja un it kā nenozīmīgas veselības likstas, piemēram, saaukstēšanās, bija smagākas nekā iepriekš. “Sāka parādīties blakus saslimšanas, ar kurām ikdienā neslimoju,” viņš skaidro.

HIV pacienti maina Māra Verpakovska priekšstatus par slimību – tā nenozīmē lēnu un mokošu nāvi
Foto: DELFI

Ja neņem vērā to, ka viņš biežāk slimoja, citu nopietnu izmaiņu viņa dzīvē nebija. “Mana dzīves kvalitāte, arī līdz tam brīdim, kad uzsāku terapiju, nebija mainījusies, vienīgais, es nevarēju atļauties savu privāto dzīvi sakārtot tā, kā man gribas.” Arī Sandis norāda, ka HIV ikdienu būtiski nemaina, īpaši, ja ir pieejama terapija, ko apmaksā valsts. Pašlaik terapija kungiem nozīmē katru dienu iedzert pa tabletei, bet Sandis norāda, ka medicīna nepārtraukti attīstās – iespējams, jau pavisam drīzā nākotnē sadzīvot ar šo slimību būs vēl vienkāršāk.

Māris vaicā, cik atklāti par šo slimību ir iespējams runāt. Cik daudzi no kungu tuviniekiem vispār zina, ka viņi ir inficēti? “Daži draugi zina, un tas arī viss. Pat ģimenes ārsts nezina,” stāsta Sandis, paskaidrojot, ka dzīvo mazā pilsētā un zina, cik ātri šāda veida informācija var izplatīties.

“Man gan ģimenes ārsts zina, un arī tuvākie cilvēki ģimenē zina. Draugi, kuriem jāzina, tie zina,” savu situāciju skaidro Kristaps. Viņš pieļauj, ka arī kolēģi un citi cilvēki, ar ko viņš ikdienā kontaktējas, ir pamanījuši Kristapa regulārās vizītes pie ārsta un, ļoti iespējams, nojauš.

Tags

Lasāmgabali Māris Verpakovskis AIDS HIV Infekciju slimības
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form