Ja gaidīsi, kamēr sāks traucēt, tu zaudēsi. Ērika pieredze cīņā ar prostatas vēzi  (8)

Ēriks ir dzimis un audzis Kanādā, viņa vecāki pēc Otrā pasaules kara devās bēgļu gaitās. Dzīvojot Toronto, Ēriks un viņa ģimene nezaudēja saikni ar latvietību, un pirms 11 gadiem vīrietis pārcēlās uz Latviju. Ikdienā Ērikam ir daudz darāmā – divas dienas nedēļā viņš strādā par pavāru, vada arī savu mikrouzņēmumu, kas nodarbojas ar namu apsaimniekošanu un remontdarbiem, kā arī ir sertificēts gids, kas vada ekskursijas pa Rīgu.

Runājot par Latviju, Ēriks teic, ka viņam te patīk: "Es esmu atradis savu vietu." Viņš ir laimīgs, ka var dzīvot šajā valstī. "Cilvēki mēdz sūdzēties par daudzām lietām šeit Latvijā, bet es saku – aizbrauc, paceļo, atbrauksi atpakaļ un tiešām sapratīsi, ka tu dzīvo zelta zemē. Mēs esam diezgan brīvi domājoši, mums ir demokrātija. To lietu daudzās valstīs trūkst. Te neviens neapšauda nevienu. Kad tu ej vēlēt, vēlēšanu iecirknis netiek spridzināts. Laikapstākļi mums ir diezgan labi, daba te ir fantastiska. Jā, te ir kārtīga vieta."

Jau jaunībā Ēriks zinājis, ka par savu veselību ir jārūpējas, tāpēc, sasniedzot 50 gadu vecumu, viņš sāka veikt regulāras papildu pārbaudes, kas arī palīdzēja slimību laikus atklāt. "Es būtu cik cemmīgs uz sevi, ja nebūtu veicis to pārbaudi un tagad kaut kāda iemesla dēļ aizietu pie ārsta un atklātos, ka man vēzis jau ir "izkāpis" ārā no prostatas un no 10 paraugiem pieci vai seši ir ar vēzi. Es nezinu, ko es darītu, jo tu zini uzreiz – nebūs labi. Vēzis nekur citur neved – tikai uz leju. Tu viņu vari nedaudz apstādināt, nedaudz pastumt sānis, nobremzēt, bet tāpat viņš nāks atpakaļ. Es jūtos laimīgs, ka to pārbaudi veicu."

Tagad viņš var sacīt, ka vēža ķermenī nav, bet ir sekas. "Es dzīvoju ar šīm sekām, saprotu un risinu tālāk."

Kamēr Latvijā un pasaulē arvien biežāk un atklātāk tiek runāts par sievietes veselību, par vīriešu kaitēm joprojām bieži tiek klusēts. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka kungi slimotu retāk – pērn 1286 vīriešiem atklāts prostatas vēzis, liecina Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) apkopotie dati. Ēriks norāda, ka, pateicoties zināšanām un drosmei runāt par prostatas vēzi, viņam izdevās to uzveikt.

"Uzaugu Ziemeļamerikā, Kanādā, un tur par vīriešu veselību tiek runāts daudz atklātāk un brīvāk nekā šeit." Viņš jau jaunībā zinājis, ka no 50 gadu vecuma vajadzēs uzsākt regulāras pārbaudes. Ēriks stāsta, ka 50 gadu vecumā uzzinājis, ka arī viņa tēvam ir prostatas vēzis, bet viņš par to saviem tuviniekiem vienkārši nav pateicis. Uzzinot par tēva slimību, vīrietis nekavējoties devies pie ārsta, lai veiktu PSA (prostatas specifiskais antigēns) analīzes, tās atkārtojis reizi gadā. Viņš stāsta, ka, lai arī izmaiņas šajā rādītājā nenozīmē, ka cilvēkam ir vēzis, tas palīdz saprast, ka radušās problēmas, kas jārisina.

Septiņus astoņus gadus analīzes bijušas normālas – rādītājs nav bijis paaugstināts. Pirms diviem gadiem tas bijis nedaudz virs normas, tāpēc Ēriks apmeklējis gan ģimenes ārstu, gan onkologu, lai veiktu dažādas analīzes. Pērn februārī PSA rādītājs bijis ievērojami paaugstināts, pārsniedzot skaitli septiņi. "Ar tādu rezultātu onkologs mani sūtīja uz papildu pārbaudi, uz biopsiju un tomogrāfiju." Tas palīdzēja saprast, kurā prostatas pusē ir vēzis. No 10 biopsijas paraugiem viens liecināja, ka Ērikam ir ļaundabīgais audzējs.

"Pēc atkopšanās no biopsijas, kas aizņēma astoņas līdz desmit nedēļas, es jau devos uz slimnīcu, uz operāciju," atceras Ēriks. Laparoskopijas laikā prostata tika pilnībā izņemta. Tas notika 2017. gada vasarā. "Operācija noritēja veiksmīgi, bet atkopšanās man bija nedaudz ilgāka." Viņš stāsta, ka pēc operācijas izņemtā prostata tika rūpīgi pārbaudīta. Speciālisti secinājuši, ka audzējs bijis tieši prostatā, tā pēdas netika atrastas nekur citur, kas liecinātu, ka vēzis izplatījies tālāk ķermenī. "Mēs ļoti agrīnā stadijā atklājām vēzi, un tas ir ārā no mana ķermeņa," ar rezultātu ir apmierināts Ēriks.

Bijuši pieejami arī citi risinājumi, piemēram, medikamentu terapija, starošana, bet viņš nospriedis, ka labāk, lai vēža ķermenī nav. "Zinādams vēzi, domāju, ka tas tāpat atgrieztos. Mans tēvs arī – viņš prostatas vēzi it kā bija uzveicis, bet pēdējo piecu viņa dzīves gadu laikā tas atgriezās. Pēdējie gadi tēvam bija ļoti grūti, mammai arī," savu izvēli par labu operācijai pamato Ēriks. Viņa tēvs nomira pagājušajā gadā, laikā, kad Ēriks atradās slimnīcā Latvijā, jo pēc operācijas bija radies iekaisums.

Runājot par veselības aprūpi, Ēriks kopumā izsakās pozitīvi, tomēr piebilst, ka šajā jomā būtu vēlami uzlabojumi, piemēram, operāciju viņam nācās apmaksāt no saviem līdzekļiem, jo rinda uz valsts apmaksātu pakalpojumu bijusi ļoti gara. "Tas nav lēts prieks, es esmu laimīgs, ka man bija uzkrājumi, ka varēju samaksāt par to. Daudziem cilvēkiem nav tādas naudas," viņš piebilst. Ēriks gan norāda – līdzīga situācija ir daudzviet pasaulē.

"Es jūtos laimīgs, ka to izdarīju," par operāciju saka Ēriks, "tagad, protams, turpinām sekot līdzi, veicot regulāras asinsanalīzes. Es jūtos tā, it kā vēzis būtu pilnībā prom no manis."

Ļoti svarīga esot spēja visu izrunāt ar savu dzīves partneri."Tev ir jārunā par lietām, par seksuālām lietām – tas arī pilnībā mainās. Sievietēm arī vecumā ķermenis mainās. Tev jāizrunā ar savu partneri, ko tu sagaidi un ko tu nesagaidi," skaidro Ēriks, norādot, ka pārmaiņas organismā, protams, neietekmē mīlestību un jūtas vienam pret otru, bet ir nepieciešams pārrunāt jautājumus, kas saistīti ar fizisko tuvību. "Tas ir jāizgudro, jāsamaina, jāsaprot." Ar savu sievu viņš par visu runājot diezgan atklāti. Sarunas par dažādiem jautājumiem gan Ēriks rosinot tad, kad pats ir sapratis, kas īsti notiek ar viņa ķermeni.

"Mans tēvs ir paraugs tam, kā cilvēks nerunā par šīm lietām. Vīrietim jābūt stipram, viņš neraud, nevar rādīt emocijas," tēva rīcību skaidro Ēriks. Pats gan izvēlējās citu ceļu un ir pārliecināts, ka sarunas un atklātība palīdz, turklāt cilvēkam ir jābūt atklātam pret saviem tuviniekiem. "Jo vairāk zina, jo labāk. Ir kaut kā jātiek pāri uzskatam, kas tas kaut kā parāda, ka tu esi vājš vai vājāks nekā citi. Mēs visi esam cilvēki, mēs novecojam. Kā saka – vecums nenāk viens. Jārunā par tādām lietām un īpaši ar tuviniekiem – bērniem, radiem, savu sievu, savu partneri. Tev jārunā par tādām lietām, tu nevari tās slēpt. Ja tavs partneris nezina, kas notiek, tas nav pieklājīgi pret viņu, īpaši, ja esat precējušies, kopā dzīvojat. Tā ir kopīga lieta, kas notiek."

Ēriks uzsver – atzīšanās, ka ar veselību viss nav līdz galam kārtībā, nav vājums, bet daļa no dzīves. Ir svarīgi arī izrādīt iniciatīvu un komunicēt ar savu ārstu. Iespējams, ka speciālistam šķiet – cilvēks ir izārstēts un ar to pietiek. Ja rodas jautājumi par to, kas notiek ar tavu organismu pēc operācijas vai pēc terapijas, jākonsultējas ar speciālistu. Ēriks norāda, ka bieži ar onkologu sarakstās, izmantojot e-pastu.

"Jā, tu slēp to lietu, tu negribi runāt. Tev bail, ka parādīsi savu vājumu, bet vīrietim jābūt stipram," par sajūtām, kas var pārņemt, teic Ēriks. Draugi, kas paši ir saskārušies ar prostatas vēzi, ir ļoti labs atbalsts, jo viņi saprot, bet sirdi var izkratīt arī tiem, kas nav slimojuši. "Kādreiz es par to jokojos vai kaut kādu vīriešu joku izmetu, ka nevari darīt tādas lietas, ko darīji, kad bija jaunāks. Kaut kā es izkratu sirdi. Man tas palīdz."

Viņš uzsver, ka atklātība par šiem jautājumiem ne tikai palīdz emocionāli, bet arī ir līdzeklis, lai slimība tiktu laikus atklāta un ārstēta. "Mēs te sākam runāt par šīm lietām, bet domāju, ka pašlaik vēl ļoti zemā līmenī." Ēriks aicina nekautrēties, runāt par savu veselību, rūpēties par to un regulāri pārbaudīties. Viņš ir pārliecināts, ka rūpes par sevi noteikti nav vājuma pazīme. Tāpat Ēriks norāda, ka vīriešiem reģionos, iespējams, speciālisti ir sliktāk pieejami.

"Visi ciešas līdz pēdējam – man ir mazas sāpes, es neuztraucos, man ir mazas sāpes, es neuztraucos," vīriešu attieksmi pret savu veselību raksturo Ēriks, "kad beidzot tiek pie ārsta, tām mazajām sāpēm jau ir kaut kādas lielākas sekas. Ja mēs varētu agrāk un regulārāk pārbaudes veikt, domāju, ka cilvēkiem būtu labāk. Nevajag baidīties no tā. Es nejūtos vājāks vai mazāk vīrietis, ja par to gribu runāt un stāstīt, jo vēzis var skart jebkuru, arī cilvēku, kam ģimenē nekad nav bijis vēža."

Rūpes par veselību un spēja runāt par jautājumiem, kas ar to saistīti, ir jāieaudzina jau agrā bērnībā, pārliecināts Ēriks. Ja cilvēks nav runājis par veselību jaunībā un bērnībā, 50 gadu vecumā to pēkšņi sākt darīt ir ļoti sarežģīti. "Es par tādām lietām diezgan atklāti runāju. Ne jau tā, ka katram svešiniekam stāstu savas slimības vēsturi, bet runāju ar draugiem, kas zina, kas ar mani noticis."

Spēja runāt par šiem jautājumiem, uzmanības pievēršana simptomiem un vizītes pie ārsta ir tas, kas ļāva laikus atklāt un izoperēt vēzi. "Ja es to nebūtu darījis un tagad atklātos, ka man ir prostatas vēzis, bet ir aizgājis tādā stadijā, ka ir izceļojis ārā manā ķermenī, un es zinātu, ka man ir palikuši seši mēneši līdz pieci gadi, kamēr vēzis attīstīsies, es būtu ļoti cemmīgs uz sevi. Ja tu zini, ka vari izdarīt kaut ko tik vienkāršu, sekot līdzi, un tad uzzini, ka jau ir par vēlu... Dažiem draugiem tā bija – ai, sāpes, tas jau vecums – un, kad tu aizej un beidzot pārbaudi, tad jau ir par vēlu."

Ēriks norāda, ka pat tad, ja cilvēkam, kam vēzis atklāts novēloti, izdodas savu dzīvi paildzināt, tas ir ļoti smagi: "Tici man, tie pēdējie divi gadi nav patīkami, tas ir tikai uz leju... Pēdējā gadā tu dzīvo bezsamaņā ar zālēm, ar pretsāpju zālēm. Ļoti nepatīkamas cilvēkiem ir tās pēdējās vēža stadijas, un es esmu bijis klāt... Baigi graujoši."

"Es novēlu, lai sāk runāt par šīm lietām. Runā ar savu sievu! Runā ar savu ārstu! Ja tu nezini, aizej pie sava ģimenes ārsta," aicina Ēriks. "Dari to lietu, tā ir tikai savas veselības nodrošināšana. Es arī gribu dzīvot ilgāk. Jā, tas ir jādara. Vīriešiem jāiet ārā, jārunā par šīm lietām."