Kad dzīve pakļauta sāpēm. Linda lūdz līdzcilvēku atbalstu medikamentu iegādei  (5)

Spītējot grūtībām, Linda saka: "Man gribas būt ļoti pozitīvai."

Pirms 17 gadiem sieviete cieta nelaimes gadījumā un 19 dienas pavadīja reanimācijā. Lindai tika pilnībā sadragāti labā iegurņa kauli, tāpēc trīs mēnešus viņa gulēja, nespējot pakustēties. Sekas jūtamas vēl šodien. Lindai joprojām ir nejūtīga daļa labās kājas un gūža, kā arī mokošas sāpēs kājas lejas daļā.

Strādāt Linda nevar, viņa pārtiek no invaliditātes pensijas. Vienīgais līdzeklis, kas palīdz sadzīvot ar sāpēm, ir medikamenti, kas izmaksā līdz pat 550 eiro mēnesī, tāpēc sieviete ir vērsusies pie līdzcilvēkiem pēc palīdzības.

Neapdomīgas rīcības dēļ 16 gadu vecumā Linda cieta autoavārijā. Trieciena dēl viņa tika izmesta pa auto logu, un spēkrats uzkrita viņai virsū. Par jaunībā pieļautu kļūdu viņa maksā jau 17 gadus. Maksā ar sāpēm, grūtībām pārvietoties, cīņu ar ārstiem un 25 pārdzīvotām operācijām.

Linda ir pirmais cilvēks, kam Baltijā veikta muguras smadzeņu stimulatora implantācija. Tas palīdzēja dzīvi vadīt kvalitatīvāk. "Nu tad es vismaz varēju strādāt, vismaz man bija daļēji pilnvērtīga dzīve," saka Linda. Viņai sāpēja, bet citiem tas nebija redzams. "Mazliet no tām sāpēm svīst, bet tas bija vienīgais, neviens nekad nevarēja pateikt, ka es tur stāvu un mokos sāpēs."

Tomēr prieki nebija ilgi. Pērnā gada maijā Lindai muguras smadzeņu stimulatoru nācās izņemt, jo tas bija radījis vēdera priekšējās sienas iekaisumu, augustā tika veikta vēl viena operācija. "Pašai likās, ka tās ir vēl lielākas, nekā bija," par sāpēm pēc aparāta izņemšanas teic Linda. Viņa joprojām cer, ka pienāks diena, kad izdosies atrast līdzekli sāpju mazināšanai, kas nav medikamenti, jo pašlaik tā ir vienīgā iespēja. Jāpiebilst, ka Lindai ir jālieto arī miega zāles, jo tad, kad pretsāpju līdzekļi pieviļ, nav citas iespējas, kā iedzert miega zāles un gulēt – reizēm pat vairākas diennaktis pēc kārtas.

"Tā dzīvot īsti nevar, jo, piemēram, tad, kad ir slikti laikapstākļi, tev sāp un nevienas zāles nepalīdz. Vienīgais, ko varu darīt, ir iedzert miega zāles, lai man nav jāmokās, jo nav iespējams to ciest," stāsta Linda. Liela daļa līdzekļu tiek tērēti tieši miegazāļu iegādei, jo tās Lindai nepieciešamas ievērojamā daudzumā. "Es iedzeru miegazāles, paguļu, pamostos, kāja sāp, iedzeru atkal, paguļu, pamostos," vienīgo iespēju, kā pārdzīvot dienas, kad sāpes ir ļoti spēcīgas, apraksta sieviete. Sāpes var uznākt pēkšņi, un tad neko citu, kā vien gulēt, nav iespējams izdarīt.

Linda stāsta, ka sāpes jūt teju visu laiku, bet medikamenti padara ikdienu paciešamāku. Tie viņai jālieto regulāri. Kā vienu no galvenajiem zāļu trūkumiem, Linda raksturo pierašanu, bet pašlaik, kamēr nav izdevies atrast risinājumu sāpju mazināšanai, viņai nav citas iespējas. Sāpju mazināšanai un pārdzīvošanai Lindai mēnesī nepieciešams līdz pat 550 eiro. Tā kā Lindai šādu līdzekļu nav, viņa lūdz sabiedrības atbalstu zāļu iegādei. Uzzināt vairāk par ziedojumu vākšanu, kā arī palīdzēt Lindai ir iespējams šeit.

Ar ikdienas darbiem Linda tiekot galā pati. Tāpat bez atlīdzības viņa palīdz kādai sievietei, kas netālu no Lindas dzīvesvietas tirgo augļus. "Man nemaksā, bet man ir morāli vieglāk," stāsta Linda. Pirms iepazīšanās ar šo sievieti dienās, kad jutās salīdzinoši labi, Linda devās pastaigāties, lai izkustētos. Visu laiku viņa mājās pavadīt nevar, jo baidās, ka tad sajuktu prātā.

Viņas ikdienu diktē sāpes. Piemēram, tik ikdienišķa lieta, kā, piemēram, kāju mazgāšana, viņai sagādā milzu grūtības. Praktiski vienmēr parādās sāpes. "Aukstums vispār ir mans lielākais ienaidnieks," viņa noteic, paskaidrojot, ka ir ļoti jāuzmanās no caurvēja vai kāju novietošanas uz vēsas grīdas. Viņa sajūt vēsumu mirklī, kad pa krānu pārstāj tecēt ūdens un kājas vēl nav noslaucītas.

Runājot par darbu, Linda norāda, ka viņa nevar garantēt, ka varēs strādāt katru dienu vai nepieciešamo izdarīt kādā noteiktā termiņā. Sāpes ir neprognozējamas un smagas. "Es nevaru pateikt, kas būs rīt. No rīta pamodīšos. un nekur es neaiziešu, ja man ļoti stipri sāpēs." Atrast darbu, ko var darīt tieši tad, kad viņa to spēj, kad viņai nesāp, ir ļoti sarežģīti. "Neviens nav ar mieru ar to, ka tu no rīta pateiksi: "Nē"," saka Linda, "es nezinu, kas būs pēc pusstundas."

Par spīti visiem pārdzīvojumiem, Linda vairākkārt nosaka: "Cenšos būt pozitīva."

Viens no Lindas dzīves spilgtākajiem notikumiem bija dalība paralimpiskajās spēlēs, kas notika Pekinā 2008. gadā. Gan pašas spēles, gan gatavošanās tām deva iespēju Lindai apskatīt vairākas pasaules valstis, kur viņa nekad nebija bijusi. Par sēdvolejbola treniņnometnēm sieviete stāsta ar patiesu sajūsmu. Viņai ir žēl, ka pašlaik vairs nav iespēju trenēties.

Stāstu par to, kas visvairāk viņai paticis paralimpiskajās spēlēs, Linda sāk ar iespēju veikt dažādas veselības pārbaudes bez maksas. "Tur mēs varējām visu, ko vēlamies, veikt bez maksas," stāsta Linda, paskaidrojot, la Latvijā viņai nāktos maksāt vairāk nekā 100 eiro par katru pārbaudi vai gaidīt vairākus mēnešus ilgā rindā. Tāpat milzu iespaidu atstājušas atklāšanas un noslēguma ceremonijas. Lindu pārsteiguši olimpiskā ciemata izmēri: "Tā teritorija ir tik milzīga, ka, lai mēs aizietu paēst, jābrauc ar autobusu." Arī ēdiena izvēle nav likusi vilties – tā bijusi ļoti bagātīga.

Tiesa, dalība spēlēs nākusi ne tikai ar pozitīviem pārdzīvojumiem. Spriedze bijusi pamatīga, un tai Linda nebija gatava. Spēlē pret Ķīnu pretinieki pamanījuši viņas nedrošību un sākuši to izmantot, servējot tikai Lindas virzienā. Protams, sports ir un paliek sports, un katra komanda spēlē, lai uzvarētu, tomēr to pārdzīvot bijis grūti. Lindu nomainīja cits spēlētājs.

"Tur ir ļoti liels psiholoģiskais spiediens," stāsta Linda. "Es ar jaku uz galvas vienkārši tik šausmīgi raudāju. Es nekad nebiju sporta jomā kaut ko tik psiholoģiski spēcīgu pārdzīvojusi." Sieviete, gan norāda, ka par spīti pārdzīvojumiem pieredze bijusi ļoti laba un pozitīva. Linda labprāt piedalītos vēl kādās spēlēs, bet diemžēl Latvijā vairs nav sēdvolejbola komandas, kurā viņai spēlēt.