Foto: AP/Scanpix/LETA
8. martā visa koronavīrusa skartā Itālija kļuva par milzu karantīnas zonu 60 miljoniem cilvēku. Emocionālie un atvērtie itāļi ar grūtībām pieņem jauno dzīves kārtību – nekādu skūpstu un apskāvienu, nekādas pasēdēšanas pie tradicionālās kafijas un "aperitivo", kā arī svaigas maizes trūkumu un pašu galveno – ierobežotu komunikāciju. "Delfi" sazinājās ar dažādos Itālijas reģionos dzīvojošiem Latvijas pilsoņiem un lūdza pastāstīt, kā praksē izpaužas karantīna.

Lai gan kopš 8. marta "sarkani" ir visi Itālijas reģioni, situācija tajos ir krasi atšķirīga. No četru metru distances starp iedzīvotājiem Parmā līdz mīlai un apskāvieniem Sanremo. Trakākais notikumu pavērsiens attīstījies Modenā un Milānā, kur ieslodzītie sadumpojās par atceltajām tikšanās iespējām un bēga no cietumiem.

"Ieslodzīto dumpis izskatās pēc haosa sākuma"


Svetlana Novojevska – Fidence, Emīlija-Romanja

Svetlana Itālijā dzīvo vairāk nekā 20 gadus. Viņa bija aerobikas trenere, kā arī strādāja vīra restorānā, mācījusies, kā strādāt ar īpašajiem bērniem... Tagad viņa kopj savu mammu, kas cieš no demences. Emīlijas-Romanjas reģions sarkano zonu sarakstā tika iekļauts kā viens no pirmajiem.

"Jau pagājušā gada oktobrī man pazīstami ārsti bija ievērojuši anomālu plaušu slimību skaita pieaugumu Itālijā, viņi apgalvo, ka februārī notiek jau trešais vilnis, jo rudenī nekas netika darīts.

Pirmie cietušie reģioni – Lombardija, Veneto un Emīlija-Romanja – ir visapdzīvotākie. Tur notiek aktīva tirdzniecība, attīstās bizness, turp dodas tūristi, daudz viesnīcu un restorānu. Pēdējā laikā visnaudīgākie klienti bija šurp atbraukušie bagātie ķīnieši – pateicoties viņiem, visi pelnīja, tāpat kā reiz, pateicoties jaunajiem krieviem. Fidencē viņu bija ļoti daudz. Taču nezin kāpēc mūsu galvenais virusologs Deivids Baltimors klusēja, tādējādi radot veselu antipanikotāju kustību – sak, viss ir normāli, tā ir kā sezonālā gripa. Visi dzīvoja bez rūpēm – bučojās, apskāvās, pārvietojās pa valsti.

Jau janvārī no veikaliem pazuda aizsargmaskas un dezinfekcijas želejas (želejas gan drīzumā atkal parādījās, bet bija divreiz dārgākas), bet drīz pēc 22. februārī izsludinātās karantīnas sākuma veikali tika izpirkti. Lielajos supermārketos "Lidl" cilvēki kāvās par miltu paciņu. Tas gan nebija ilgi. Drīzumā tauta nomierinājās, aptverot, ka ik dienu plaukti tiek papildināti.

Vēl 5.–8. martā cilvēki aktīvi tusēja, neraugoties uz karantīnu un trauksmainajām vēstīm no pārpildītajām slimnīcām. Fidencē un Parmā darbojās kinoteātri, sporta zāles un citas cilvēku pulcēšanās vietas. Mēs pat apsvērām domu par braukšanu uz pludmali Ligūrijā, bet tad tika izsludināta stingrā karantīna līdz 3. aprīlim. Ziņās vēstīja, ka 9. martā pa ceļam uz jūru tika aizturēta itāļu ģimene, viņiem veica pārbaudi – un izrādījās, ka visi ir inficēti.

Paziņoja, ka karantīnas laikā drīkst nemaksāt par komunālajiem pakalpojumiem – sods par to nebūs. Pat mūsu "sarkanajā zonā" restorāni darbojās līdz 8. martam, tagad tie ir slēgti. Bārus neatvērs līdz 18. aprīlim. Bērni nedrīkst rotaļāties ar draugiem parkos, viņi nedrīkst pat spēlēt futbolu – vecākiem tiek piespriests sods. Tagad starp cilvēkiem jāievēro četru metru distance, iepriekš tie bija divi metri. Veikalā drīkst ieiet viens ģimenes loceklis, nopirkt vajadzīgo un tūlīt iet projām. Aizvien biežāk redzu cilvēkus ar maskām, to skaitā – veikalu kasieres. Cilvēki aizvien retāk kaut kur dodas. Mana vīra vecāki no mājas neiziet vispār – viņiem pārtiku piegādā meita, kas atstāj produktus pie durvīm. Produkti tiek dezinficēti uz ielas, apsmidzinot ar etilspirtu.

Mans dēls mācās Klasiskajā licejā. Kopš 23. februāra mācības notiek tiešsaistē. Katru dienu notiek trīs stundu nodarbības, sākumā tās bija 2–3 mācību stundas nedēļā. Mana paziņa kosmetoloģe Marina, arī rīdziniece, tagad ir bez darba, viņas salons ir slēgts. Kaimiņiem vien pamājam ar roku. Pat neapstājamies papļāpāt, kā to darījām agrāk. Kaimiņienes vecāki ar mazmeitiņu dzīvo citā pilsētiņā un neatstāj to – ģimene tiekas reizi nedēļā. Kaimiņiene ir īpašā riska grupā, jo strādā ar cilvēkiem, kaut klienti aptiekā nemaz neienāk, stāv rindā uz ielas, visi maskās, neviens pat vairs nesmaida, nomocījušies.

Tauta sāk aptvert, ka labāk 14 dienas stingrā režīmā, nekā zaudēt biznesu uz visiem laikiem. Cilvēki apvienojas un cenšas pārliecināt neticīgos idiotus, lai tie ievērotu piesardzību. Es izplatu informāciju sociālajos tīklos. Mūsu situācijā antipanikotāji ir ļaunāki par vīrusu. Ja nepaliksim mājās, epidēmiju neuzvarēsim. Vakar bija 400 mirušo, šodien – 631. Visā Itālijā. Pie mums – 15... Baisi. (Saruna notika 11. martā – red.)

Blakus esošajā Modenā ir vēl ļaunāk – tur ieslodzītie sadumpojās, ka viņiem neļauj tikties ar tuviniekiem. Daži pieprasīja amnestiju, rāpās uz jumtiem un bēga. Citi ielauzās medpunktā, sarijās psihotropās vielas, seši nomira. Divus ieslodzītos policija ievainoja. Līdz šim brīdim visi vēl nav notverti, ieskaitot divus īpaši bīstamus noziedzniekus. Tas ir pavisam tuvu mums un ļoti atgādina haosa sākumu..."

Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.

Lūdzu, uzgaidi!

Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...

Loading...

Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!