Liānai ir 31 gads, un desmit gadu vecumā viņai tika diagnosticēta leikēmija – hroniskā mieloleikoze.
Kā stāsta pati sieviete, slimību atklāja pavisam nejauši: "Tolaik mana mamma bija saslimusi, un es viņu apciemoju slimnīcā, ķirurģijas nodaļā. Tur kāds ķirurgs, šķiet, bija dzirdējis mani klepojam – viņam klepus nepatika, tāpēc lūdza man nogulties un veica izmeklēšanu. Tika konstatēts, ka man ir palielināta liesa. Tā mani nosūtīja uz tālākām pārbaudēm, asins analīzēm, kas rādīja, ka leikocītu skaits asinīs ir vairāki simti tūkstošu – ļoti virs normas. Man noteica diagnozi un uzsāka tūlītēju ārstēšanu."
Tolaik, pirms 21 gada, nosakot meitenei diagnozi, mediķi bijuši visai pārsteigti, jo šāds hroniskas leikēmijas veids lielākoties raksturīgs pieaugušajiem, nevis bērniem. Tāpat līdz pat šodienai nav izdevies atrast slimības cēloni, jo Liānas ģimenē neviens iepriekš nav slimojis ar leikēmiju (kā zināms, iedzimtība ir viens no riska faktoriem), kā arī nav apstiprinājušies citi minējumi par iespējamiem rašanās cēloņiem.
Lielākoties, saskaroties ar vēzi, tiek runāts par cilvēka potenciālo dzīvildzi, un dažkārt patiesība var būt visai skaudra. Vaicāta, vai arī pašai tāda kādreiz noteikta, Liāna stāsta: "Šo gadu laikā konkrētu spriedumu neesmu saņēmusi. Tomēr savulaik tiku dzirdējusi, ka pubertāte ir ļoti nozīmīgs vecums – ja es to izdzīvošu, tad dzīvošu arī pēc tam."
Runājot par ārstēšanu, sieviete stāsta, ka visu šo gadu laikā lietoti medikamenti, kuri ik pēc gada, diviem vai trīs vairs aktīvi nepalīdz cīņā ar slimību, tāpēc regulāri tiek mainīti. Pirms pāris mēnešiem iziets arī ķīmijterapijas kurss, taču tas nav palīdzējis ilgtermiņā – uz nedēļu rādītāji nokrītas, bet pēc tam atkal kāpj. Liāna stāsta, ka bērnībā ticis runāts par muguras smadzeņu transplantāciju, kas, iespējams, varētu palīdzēt slimību izārstēt, tomēr viss apstājies pie runām. Taču nedz viņa, nedz viņas vīrs nenoliedz – ja nekādi medikamenti vairs nepalīdzētu un šāda ārstniecības metode tiktu piedāvāta kā galējais variants, pēc nopietniem risku apsvērumiem viņi šādam variantam varētu piekrist. Tomēr tas būtu nopietni jāapsver, jo risku ir daudz un gana nopietni, kā arī nav garantijas, ka rezultāti patiesi būs.
Tā kā Liāna ar leikēmiju cīnās jau divas trešdaļas no savas dzīves, šķiet, viņa šo gadu laikā ir novērojusi pārmaiņas veselības aprūpē Latvijā, tieši onkoloģijas pacientu gadījumos. Vaicāta, kādas ir būtiskākās izmaiņas, sieviete stāsta: "Man grūti teikt par pārmaiņām. Protams, pirms 20 gadiem medikamentu paveidu vēža ārstēšanai nebija tik daudz. Citi dažkārt mēdz teikt, ka brīnums, ka pirms šiem 20 gadiem vispār izdzīvoju. Šajā ziņā, protams, ir novērojami uzlabojumi, bet vienmēr var vēlēties vairāk."
Runājot par veselības aprūpi Latvijā, Liānas vīrs Armīns piebilst, ka vislielākās grūtības sagādā vēl arvien garās rindas. "Ir bijuši gadījumi, kad vajag dabūt recepti zālēm. Zvanām uz reģistratūru, bet mums saka – jāgaida divi mēneši. Taču, ja medikamenti tūliņ beidzas un tu divus mēnešus nevarēsi tos lietot, tad pēc tam ir jācīnās ar sekām. Šādā situācijā var vienīgi gaidīt – labākajā gadījumā tev ir labas attiecības ar ārstējošo ārstu, tad caur privātiem zvaniem var mēģināt sarunāt recepti," stāsta Armīns.
Nav šaubu, ka jebkura slimība tiešā veidā ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti, un leikēmija nav izņēmums. Liāna stāsta, ka lielākoties jūt nogurumu, bet citreiz tās esot arī sāpes kaulos. Viņa atklāj, ka dzīves kvalitāti ietekmē arī medikamenti, kas tiek lietoti ārstēšanā. "Katrs jaunais medikaments ietekmē citādi, tiem ir dažādas blaknes. Ir bijušas galvassāpes, vemšana, caureja, bezmiegs u. tml. Tomēr man šķiet, ka cilvēks pie tā pierod," tā Liāna.
Taču dzīves kvalitāte netiek ietekmēta tikai fiziski, bet arī emocionāli – tās ir bailes un domas par nezināmo un neizbēgamo. "Ja vaicā par bailēm no nāves slimības sakarā, šķiet – man palīdzēja tieši tas, ka es biju bērns, kad slimība tika diagnosticēta. Tobrīd es vēl īsti nesapratu, kas tas ir, cik ilgi tas būs. Tāpēc es darīju visu, ko mamma lika darīt. Grūtākie bija jau pieminētie pusaudža gadi, kad ieslēdzās dumpinieciskums – negribēju braukt pie ārsta, lietot medikamentus, jo bez tiem taču jūtos samērā normāli. Tolaik par šādas rīcības sekām es nedomāju, liekas – tas atnācis tikai tagad, kad pati esmu kļuvusi par mammu un man pašai ir ģimene.
Šobrīd visgrūtāk ir vakaros, kad tu, pieaudzis cilvēks, sāc domāt un apzināties slimības riskus un tās neizbēgamo iznākumu. Fiziski es eju un daru visu, kas manos spēkos. No malas varētu šķist, ka viss ir kārtībā, ka tu dzīvo, priecājies, esi ar visiem kopā, bet, esot viens, tu apzinies – slimība nekur nav pazudusi un arī nepazudīs," atklāj Liāna. Viņas vīrs papildina: "Visgrūtāk ir tas, ka tu sēdi un domā, vai meita sagaidīs savu nākamo dzimšanas dienu kopā ar mammu, vai Ziemassvētkos būsim kopā visi trijatā."
Liāna vairākkārt uzsver, ka, viņasprāt, neskatoties ne uz kādu slimību, ir jācīnās, ir jādzīvo un jāizmēģina viss, ko dzīve piedāvā. "Es gribētu, lai cilvēki, kas saskārušies ar smagu slimību, turpina cīnīties un izmēģina jebkuru ārstēšanas metodi, kas tiek piedāvāta, jo – kamēr nemēģināsi, nezināsi, kas tev var palīdzēt. Ir jādzīvo, ir jācīnās, ir jādara viss maksimāli pilnvērtīgi. Nevajag nemitīgi atkārtot – cik man ir slikti, cik es esmu slima, cik man ir grūti. Cik var, tik jādzīvo. Jāmēģina sevi un citus darīt laimīgus." Viņas vīrs piebilst: "Galvenais ir nenoslēgties sevī. Liānai apkārt ir ļoti daudz cilvēku, kas viņai ir gatavi sniegt un arī sniedz atbalstu. Tas, manuprāt, palīdz nepalikt tikai ar sevi."
Šobrīd pēdējie lietotie medikamenti sāk zaudēt savu aktivitāti, un jaunākās asins analīzes rāda izmaiņas – paralēli pastiprinātai leikocītu ražošanai Liānas asinīs vairojas arī trombocīti. Pēc vairākiem izmeklējumiem ārsts noteicis mutāciju, tādēļ nepieciešami jauni medikamenti, kas ir tikai daļēji valsts apmaksāti. Lai iegūtu ārstēšanai nepieciešamo naudas summu, uzsākta "Ziedot.lv" kampaņa, kur no visas nepieciešamās summas savākts nedaudz vairāk par trešdaļu (vairāk par to lasi šeit).
Armīns par šī brīža situāciju saka: "Mani nedaudz skumdina, ka laikā, kad katrs no mums var aizsūtīt ziņu uz jebkuru pasaules vietu, medikamenti mums ir pieejami, bet tajā pašā laikā nav. Es, šķiet, nezinu nevienu, kas Latvijā mums nepieciešamās zāles varētu atļauties. Ja nebūtu līdzcilvēku palīdzības, iespējams, mēs šeit nerunātu. Skumdina fakts, ka palīdzība ir jālūdz. Tomēr mēs pateicamies ikvienam, kas ir kaut nedaudz palīdzējis, lai mēs šo naudiņu dabūtu un varētu iegādāties nepieciešamos medikamentus. Mēs jau esam teikuši paldies, sakām tagad un teiksim vēl, jo cilvēki dažkārt neaizdomājas, ka arī šķietami nieka 10 eiro dod iespēju Liānai dzīvot."
