Pēdējais 'Maximā' izglābtais: ārsta stāsts par izvēli – amputēt rokas vai ne
Foto: Privātais arhīvs

Apritējuši divi gadi kopš "Zolitūdes traģēdijas", kad veikala drupās dzīvību zaudēja 54, bet ievainoti tika vairāki desmiti cilvēku. Cietušie un viņu tuvinieki, kā arī glābēji šo notikumu atceras pavisam spilgti – it kā tas būtu bijis vakar. Lielai daļai šis bijis posms, kur vairākas reizes skumjās jānopūšas, kur jāpiemin tuvāki un tālāki radi, draugi, paziņas. Vienaldzīgo nav.

Tie, kuri tiešā veidā bijuši iesaistīti briesmīgajos notikumos, divus gadus ir kāpuši kalnā, neatskatīdamies dodoties uz priekšu.

Mārtiņš Plāsis ir jauns cilvēks, kurš izdzīvoja pēc deviņu stundu atrašanās zem drupām, cilvēks, kurš pieredzējis vismaz sešas ļoti nopietnas operācijas. Mārtiņš ir paraugs visiem, jo viņa gribasspēks un cīņa ar sevi ļāvusi viņam dzīvot, tā pakāpeniski palīdz iejusties dzīves ritmā.

Pēdējais 'Maximā' izglābtais: ārsta stāsts par izvēli – amputēt rokas vai ne
Foto: LETA

Atminoties notikumus, Mārtiņa mamma nopūšas. Viņa nenoliedz, ka to atcerēties ir grūti un ļoti sāpīgi, taču labprāt dalās savās atmiņās un šī brīža sajūtās, jo tagad esot kļuvis vieglāk. "Tu redzi, ka dēls dzīvo, kustas, attīstās. Tu priecājies, ka situācija pakāpeniski uzlabojas. Tu dzīvo un tici, ka viss ar laiku kļūs vēl labāk," saka Mārtiņa mamma.

Mārtiņa mamma Maruta atceras, ka laiks, kamēr gaidījusi ziņu par dēla atrašanās vietu un stāvokli, bijis ļoti mokošs, taču cerība nav zudusi. Izdzirdot dēla balsi telefona klausulē, jutusies kā prieka vēsti saņēmusi. Nekas tajā brīdī nav bijis svarīgāks, kā apziņa, ka viņas bērns ir dzīvs. Ārsti brīdinājuši par situācijas nopietnību, taču jau pavisam drīz ļāvuši Mārtiņu apciemot.
"Medicīnas personāls bija ļoti laipns," stāsta Maruta. "Mums visu paskaidroja, pastāstīja par iespējamajiem riskiem, taču tik iejūtīgi un profesionāli. Mēs klausījāmies un cerējām uz labāko." Viņa ir ļoti pateicīga visiem cilvēkiem, kuri pielikuši savu roku, lai Mārtiņš dzīvotu un viņa dzīve būtu pēc iespējas pilnvērtīgāka, īpaši izceļot Mikroķirurģijas centra ārstu Māri Krūmiņu. "Ārkārtīgi cilvēcīgs, smalkjūtīgs un iecietīgs cilvēks, kurš nekad nav atteicis palīdzību un vienmēr darījis visu, kas viņa spēkos, lai palīdzētu Mārtiņam."

Lai pastāstītu, kas notika operāciju zālē uzreiz pēc tam, kad Mārtiņš tika atvests uz Mikroķirurģijas centru, ir jāsāk ar skaidrojumu, kas ir saspieduma sindroms (crush syndrome) un kāpēc tas ir bīstams.

Turklāt, pat saglabājot rokas, garantijas par to spēju nākotnē normāli funkcionēt nav. ārsts Māris Krūmiņš

Jāsaprot, ka cilvēka ķermenis ir mehāniski un bioķīmiski ļoti sarežģītu sistēmu kopums (muskuļu, skeleta, nervu, asinsrites, gremošanas, urīnizvades un citu sistēmu). Ķermenis pilnvērtīgi funkcionēt var tikai tad, kad visas sistēmas ir veselas. Jebkura trauma vai slimība ietekmē kādu konkrētu vai vairākas sistēmas. Jo medicīniskā notikuma iespaids ir visaptverošāks sistēmu līmenī, jo situācija ir bīstamāka dzīvībai un sekas potenciāli smagākas.

Mārtiņam traumas brīdī tika iespiestas un ilgstoši bija nospiestas abas rokas. Vispārēji skaidrojot, šādas traumas (saspieduma sindroma) gadījumā bojājums veidojas vairākās pakāpēs. Sākotnējo bojājumu rada traumas dragājošais spēks – milzīgs smagums, kas rada triecienu. Ja no šī uzkritušā smaguma uzreiz atbrīvoties nav iespējams (kā bija šajā situācijā), tad spiediens uz audiem turpina radīt tālāku muskuļu un skeleta audu bojājumu, papildus nospiežot arī asinsvadus un nervus. Nospiesto asinsvadu dēļ ekstremitātei ar asinīm vairs netiek piegādāts skābeklis, muskuļaudos pakāpeniski iestājas bioķīmiskas izmaiņas, kas rada masīvu tūsku muskuļos. Stāstu varētu turpināt vēl ilgi, tomēr šo visu risku dēļ pasaulē saspieduma sindroma gadījumā bieži tiek pieņemts lēmums ietekmēto ekstremitāti neatliekamā kārtā amputēt, šādi mazinot risku pacienta dzīvībai kopumā.

"Pieņemt lēmumu amputēt jaunam cilvēkam abas rokas ir grūti, tomēr vēl grūtāk ir pieņemt lēmumu, vai mēģināt glābt rokas šādā situācijā, jo riska cena ir milzīgi augsta," stāsta Mārtiņa ārsts Māris Krūmiņš. "Turklāt, pat saglabājot rokas, garantijas par to spēju nākotnē normāli funkcionēt nav. Lēmums ir jāpieņem tūlītēji, ekstremitātes glābšanai ir nepieciešama neatliekama ķirurģiska iejaukšanās – muskuļaudu atbrīvošana no nospieduma (fasciotomijas), bojāto kaulaudu fiksācija. Ja ekstremitātes glābšana nav iespējama, tad lēmums par amputāciju ir jāpieņem bez kavēšanās. Ne viens, ne otrs lēmums neizslēdz galēji sarežģītu komplikāciju iestāšanos."

Pēdējais 'Maximā' izglābtais: ārsta stāsts par izvēli – amputēt rokas vai ne
Foto: Privātais arhīvs

Šajā gadījumā pacienta situāciju uzlabojusi vairāku faktoru sakritība. Mārtiņa organisms bija jauns un sportisks, tādēļ arī ar labākām spējām pretoties slimībai. Otra lieta – novembra aukstums un ķermeņa atdzišana šoreiz padarīja lēnākas toksiskās izmaiņas saspiestajos muskuļaudos, un, iespējams, glāba dzīvību pie šāda apjoma un ilguma nospieduma. "Mirkli ilgāk un šī glābjošā atdzišana būtu nāvējoša – ķermeņa kopējās atdzišanas (hipotermijas) dēļ," saka ārsts.

Mārtiņa gadījums ir unikāls sasniegtā rezultāta un veiksmīgās atjaunošanās dēļ. Speciālistiem, balansējot uz naža asmens, ir izdevies saglabāt abas rokas, turklāt to funkcija ir veiksmīgi atjaunojusies. ārsts Māris Krūmiņš

Šādi pacienti ir galēji sarežģīti, to ārstēšana ir iespējama tikai multidisciplināri – mikroķirurgs izvērtē audu stāvokli, to dzīvotspēju, veic ķirurģisko daļu, atslogojot saspiestos muskuļaudus, kā arī uzmana tālāko brūču kopšanu, kas ir ļoti ilgstošs process. Anesteziologa, reanimatologa, toksikologa un nefrologa sadarbībā tiek uzmanīti pacienta dzīvības un bioķīmiskie procesi, pēc iespējas mazinot traumas sekas uz organisma sistēmām.

Pirmajām krīzes dienām aizritot, speciālistu daudzums, kas iesaistījās Mārtiņa ārstēšanā, tikai pieauga. Bija nepieciešama diennakts uzraudzība un kopšana, pacienta pozicionēšana, infektologa koriģēta antibakteriāla terapija, nieru aizstājterapija, asins pārliešanas, brūču kopšana, atkārtotas operācijas, ergoterapeita un fizioterapeita piesaiste. Sarakstu varētu turpināt, uzskaitot teju vai visus speciālistus, kas atrodami daudzprofilu slimnīcā.

"Mārtiņa gadījums ir unikāls sasniegtā rezultāta un veiksmīgās atjaunošanās dēļ. Speciālistiem, balansējot uz naža asmens, ir izdevies saglabāt abas rokas, turklāt to funkcija ir veiksmīgi atjaunojusies. Ieguldītais darba apjoms un veiksmīgā speciālistu sadarbība, milzu morālais un fiziskais atbalsts no pacienta ģimenes puses un Mārtiņa cīņas spējas ļauj baudīt panākumu augļus," piebilst dakteris Krūmiņš.

Kā pastāstīja Mārtiņa mamma, dēls šobrīd mācās koledžā, brīvdienās labprāt satiekas ar draugiem, ar tēti spēlē badmintonu, brauc ar riteni, kā arī labprāt darbojas ap dažādiem mehānismiem. Par situāciju kopumā viņa saka: "Mēs esam komanda – Mārtiņš, ģimene, ārsti un citi cilvēki, kas darījuši labu. Visa Latvija un daļa pasaules bija sadevusies rokās gluži kā rožukronis, lai lūgtu par Mārtiņu. Tas bija tas spēks un atbalsts, kas deva ticību un cerību nākotnei."

Source

rutks.lv

Tags

Lasāmgabali Medicīna Zolitūdes traģēdija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form