Iesaka skriešanas lietpratēji: labākās vietas dažādu distanču cienītājiem
Foto: Shutterstock

Skriešana brīvā dabā ir viens no vislabākajiem sportošanas veidiem – tā ir laika pavadīšana svaigā gaisā, kaloriju dedzināšana un fiziskās formas uzlabošana, kā arī tās realizēšanai nav vajadzīgs nekāds speciāls ekipējums. Taču reizēm runa ir nevis par to, ka vajag skriet, bet gan – kur to vislabāk darīt? Šoreiz uzrunājām četrus skriešanas mīļotājus, kuri bija gatavi padalīties ar savu pieredzi, novērojumiem un ieteikumiem.

Linda Čipena ikdienā pilda klientu servisa vadītāja pienākumus medicīnas uzņēmumā. "Cenšos būt ļoti aktīva un nodarbināt sevi ar fiziskām aktivitātēm vismaz trīs reizes nedēļā – skrienu, spēlēju skvošu, skrituļoju, burāju." Skriešanai viņa pievērsās pirms aptuveni sešiem, septiņiem gadiem. "Es vispār nevaru iedomāties sevi neskrienam, īpaši pēc darba dienas, kad, ejot mājās, joprojām domā par darbu un nevari atslēgties. Skriešana palīdz atslēgties un visu saliek pa plauktiņiem. Man tas ir tāds enerģijas lādiņš."

Savukārt Guntis Šmaukstelis pārsvarā skrien pa mežu un takām, jo asfalta skriešana "palīdzēja" iedzīvoties "skrējēja papēdī", kas nozīmēja sāpes pēc katra treniņa, skrienot pa cietu segumu. "Kā izrādās, tad Rīgā un Pierīgā ir diezgan daudz taku skriešanas iespēju."

Taču Uldis Pormeisters teic, ka tīri ar skriešanu sācis nodarboties augstskolā, lai fiziski uzturētu sevi formā, tik ļoti neaptaukotos un, pats galvenais, lai pārbaudītu savas spēju robežas. "Regulāri trenējoties, patika sajust progresu rezultātos un skriešanas sacensību atmosfēru. Beigu beigās radās atkarība no endorfīnu pieplūduma pēc katra treniņa un vēl vairāk pēc sacensībām. Pēc daudziem gadiem skriešana palīdz vienkārši atslēgties un pabūt ar sevi vienatnē, jo principā vienmēr esmu bijis vienpatis. Skriešanā tu vienmēr esi viens ar sevi un laiku."

Lelde Ronimoisa skrien gandrīz astoņus gadus, un skriešana ir kļuvusi par ļoti patīkamu ikdienas sastāvdaļu. "Arī mans vīrs ir skrējējs, un tad jau arī brīvdienas ir vieglāk salāgot kopīgām aktivitātēm, jo skriešana ir svarīga mums abiem. Caur skriešanu ir iegūts ļoti daudz draugu un divas burvīgas komandas – "VSK Noskrien Vāveres" un "Rieksti", kas skriešanas dzīvi vienmēr padara krāsainu." Viņa atklāj, ka ikdienas skriešanai izvēlas maršrutus Rīgā. "Esmu salīdzinoši slinka un, ja katru reizi, lai ietu skriet, būtu uz kaut kurieni jābrauc, diez vai skriešana mani tik ļoti saistītu. Un skriešana tieši ar to ir forša, ka vari vienkārši iziet pa durvīm un sākt skriet."

Skriešanas vietas Rīgā

Iesaka Linda :

  • "Rīgā mans visbiežākais maršruts ir Mežaparks. Esmu izskraidījusi to krustām, šķērsām, bet vienalga pamanos ieskriet kādā meža celiņā vai takā un atkal atklāt jaunus maršrutus. Mežaparks ir feins ar to, ka tad, kad tu gribi padoties, tev garām paskrien kāds un tu domā: "Nu, nē, es arī varu!" Ikdienā laikam vajadzīgs tas pūļa sindroms. Turklāt tur skrienot var apskatīt mākslas darbus.
  • Kad galīgs slinkums skriet līdz Mežaparkam, izvēlos skriet pa Lielajiem kapiem pie Miera ielas. Skaisti, īpaši pavasarī, kad viss tur ir pilns ziliem ziediņiem. Tiešām skaista vieta ar pasakainām kapličām, viss zaļš. Ļoti laba vieta, kad līst lietus, bet gribas izkustēties. Starp kokiem lietus gandrīz netiek klāt.
  • Mans jaunatklājums – Biķernieku trase un mežs. Saulainā dienā varētu būt pagrūti skriet, jo sanāk zem tiešiem saules stariem, bet, ja mazliet grib uztrenēt izturību, ļoti laba vieta skriešanai, īpaši, ja grib pamainīt trases. Manuprāt, īpaši laba vieta vecākiem, kas skrien ar bērnu ratiem.

Iesaka Guntis:

  • "Tā kā no manas dzīvesvietas pusotra kilometra attālumā ir Biķernieku mežs, tas man kalpo par regulāru skriešanas vietu. Tajā var atrast gan iezīmētu Stirnu buka trasi, gan MTB trasi, gan izdomāt tādu pašam. Pārsvarā izvēlos kalniņus, bet dažreiz skrienu arī pa zālāju gar autotrasi. Īsākais maršruts ar iesildīšanās/atsildīšanos ceļu no mājām sanāk aptuveni astoņi kilometri.
  • Ja ir vēlme pēc garāka treniņa, tad Biķerniekus papildinu ar Šmerļa mežu un retu reizi dodos tālāk arī uz Juglas mežu. Tad tas jau ir garais treniņš - virs 20 kilometriem. Šādos skrējienos izvēlos kādu jaunu taku, pa kuru neesmu vēl skrējis." Šeit gan vērts piebilst, ka distance atkarīga no dzīvesvietas un skrējiena uzsākšanas punkta.
  • Arī Mežaparks noder garajiem treniņiem. Līdz tam gan nākas skriet vairāk pa asfaltu. Starp citu, no Zemgala gatves pārvada iesaku skriet pa mākslīgi uzbērto valni gar Mežaparka rezidencēm. Gan tāpēc, ka mīkstais segums, gan tādēļ, ka interesanti pavērot jauno villu celšanas procesu."

Iesaka Uldis:

  • "Ļoti daudziem patīk skriet pa parkiem, mežu takām. Rīga ir samēra maza pilsēta, salīdzinot ar citām galvaspilsētām, un praktiski visiem, kas dzīvo tā saucamajos guļamrajonos, ir savas pieejas piepilsētas mežiem. Mans vistuvākais un patīkamākais mežs skriešanai atrodas aiz Pļavniekiem, gar Lubānas ielu līdz pašiem Dreiliņiem. Šajā mežā ir liels taciņu tīkls, līdz ar to skriet nekad neapniks un nebūs vienmuļi. Tāpat var skriet jebkāda garuma distanci, jo taciņu tīkls patiešām ir biezs. Cilvēku arī nav samērā daudz, un ielas skaņas praktiski ir noslāpētas. Tur patiešām vari sajusties kā mežā, bet tajā pašā laikā tas atrodas ļoti tuvu pilsētai.
  • Cilvēkiem, kuriem patīk skriet uz kādu mērķi un ir pa spēkam garākas distances, – labs maršruts ir doties uz Rīgas HES. Sākuma posmā var pat no centra skriet gar Daugavu pa promenādi garām Ķengaragam. Šeit ar acīm ir arī iespējas pabaudīt upi. Kad beidzas asfaltētais veloceliņš, tad mazliet jāpaskrien pa taciņām cauri dārziem, bet fināls – Rīgas HES ir tā vērts. No centra līdz HES būs aptuveni 17 kilometri. Ja pēc mērķa sasniegšanas nav motivācijas skriet to pašu gabalu atpakaļ, tad droši var doties pāris kilometrus tālāk uz Salaspili, un no turienes var braukt atpakaļ ar vilcienu." Uldis iesaka paņemt līdzi kredītkarti, jo tad varēsi gan nopirkt kaut ko dzeramu, gan atbraukt atpakaļ uz mājām.
  • "Tagad daudzviet pie skolām ir iekārtoti renovēti vai izbūvēti jauni stadioni ar vieglatlētikas segumu, skrejceliņiem. Šajos stadionos ļoti labi skriet intervālus. Intervāli palīdz trenēt ātrumu, izturību, ja ir vēlme piedalīties sacensībās. Kā arī pilnīgi iesācējiem šis segums ir saudzīgs pret locītavām. Šie skolas stadioni parasti vaļā līdz pulksten 22." Uldis gan piebilst, ka pavasara un rudens sezonās darba laiks tiek saīsināts līdz 20, tāpēc tajos ir grūtāk tikt.

Iesaka Lelde:

  • "Skanstes veloceliņš noteikti ir viena no galvenajām pilsētas skrējēju artērijām. Neatkarīgi no diennakts laikā, kurā skrien, vienmēr var satikt kādu citu skrienam. Skanstē parasti skrienu paātrinājumus un tempa skrējienus, jo tur ir salīdzinoši garas taisnes, kur ieskrieties. Bieži vien gan tas ir ļoti liels izaicinājums, jo noslēpties no vēja tur ir neiespējam, un Skanstē vējš ir gandrīz vienmēr. Es uz to skatos kā uz papildu izaicinājumu ar cerību, ka tas trenē arī spītību un neatlaidību. To gan ļoti labi trenē arī mūsu ziemas, kad bieži vien laikapstākļi ir ļoti neparedzami gan ar lietu, gan sniegu - bieži abiem kopā. Vasarās ilgi ir gaišs, tas skriešanu padara patīkamāku. Darbdienās sanāk skriet vai nu agri no rīta vai vakaros, un ziemā šajā laikā parasti ir tumšs, tāpēc ziemā vienmēr skrienu pa Skanstes apkārtni, jo tur parasti ir apgaismots un lielākoties ir vēl kāds cilvēks. Tad es jūtos drošāk. Rīgas kreisajā krastā līdzīga skrējēju artērija ir Jūrmalas veloceliņš un Māras dīķu/ Uzvaras parka apkārtne.
  • Garākus skrējienus, kad gribās, lai apkārt ir klusāks un vairāk dabas, skrienu Mežaparkā, tur ir daudz celiņu un taciņu, pa kurām izskrieties. Mežaparks skriešanai ir ideāls, jo var skriet gan pa asfaltētiem celiņiem, gan meža takām, var izvēlēties pēc vēlmēm un noskaņojuma.
  • Pavisam garus skrējienus skrienu arī pa Daugavas promenādi. Tur ir ļoti patīkami iekārtots un var aizskriet tiešām tālu. Šis maršruts ļoti labi kombinējas ar Rīgas tiltiem un AB dambi, no kura vienmēr paveras lielisks skats.
  • Dzīvojot vienā no plakanākajām valstīm pasaulē, augstummetri ir izaicinājums. Rīga ar ļoti daudz kalniem nav apveltīta, bet - tie, kas meklē, atrod. Pārdaugavā ir Dzegužkalns, savukārt Rīgas labajā krastā, Sarkandaugavā ir Aldara parks ar 11 metru augstu kalniņu. Lai savāktu pienācīgu augstummetru skaitu, jāveic gana daudz atkārtojumu. Tas nav viegli un parasti prasa papildu motivāciju un gribasspēku. Īpaši skaisti šeit ir agrā pavasarī, jo viss parks ir nosēts ar ziedošiem zilajiem sniegpulksteņiem.
  • Esmu cilvēks, kuram patīk dažādība, īpaši tas attiecas uz skriešanas maršrutu izvēli. Man patīk, ka skrienot vienmēr var apskatīt un ieraudzīt kaut ko jaunu. Piektdienu rītos pirms darba es organizēju koptreniņu "Vāveres ielūdz", kur katru nedēļu izskrienam citu maršrutu. Koptreniņā var pievienoties jebkurš interesents, sākam vienmēr vienā vietā (K. Valdemāra un Ierēdņu stūris) un laikā (pulksten 6)."

Skriešanas vietas ārpus Rīgas

Iesaka skriešanas lietpratēji: labākās vietas dažādu distanču cienītājiem
Foto: Shutterstock


Iesaka Linda:

  • "Esmu Liepājas fans – tā ir mana favorītpilsēta. Esot Liepājā, nekad nelaižu garām paskriet pa pludmali. Iet diezgan lēni, nav tāds atspēriens kā skrienot pa asfaltu, bet emocijas ir neaprakstāmas – jūra, viļņu skaņa un vējš. Šogad skēju pusmaratonu Liepājā - skrējām pa tādām vietām, kur nekad nebiju bijusi. Kamēr pētīju apkārtni, pat aizmirsu, ka man ir grūti.
  • Tiem, kuriem apnikuši dzīves līkloči, ekskluzīvs maršruts ir vecais dzelzceļa sliežu ceļš Saurieši – Ērgļi, jebkurš no posmiem. Sliedes vairs nav, bet uzbērums palicis. Tāds ļoti taisns un mīksts skrējiens. Nomaldīties nevar, un meža zvēri ir draudzīgi.

Iesaka Guntis:

  • "Vismaz reizi nedēļā izmantoju iespēju skriet "Magnētā". Tas ir orientēšanās seriāls Pierīgā, kas vasarā notiek otrdienās, trešdienās, ceturtdienās. Atbrauc sev ērtā laikā uz kādu no Pierīgas mežiem, dabū karti un ar kompasu rokās dodies meklēt kontrolpunktus. Krietni interesantāk par parastu skriešanu un palīdz atsvaidzināt treniņus.
  • Viena no pēdējā laika inovācijām – skriešanai izmantot vilcienu. No Zemitāna stacijas aizbraukt līdz Carnikavai un tad skriet atpakaļ. Ļoti jauki, ka var skriet gan gar jūru, gan pa takām kāpu zonā. Turklāt eksistē kādas trīs paralēlas takas, sākot no gandrīz līdzenām gar jūru un beidzot ar diezgan fiziski slodzi prasošām pa apaugušajām kāpām. Arī distances garumu var variēt, jo var skriet tikai līdz Vecāķiem (aptuveni 10 kilometri) un prom ar vilcienu, bet var arī turpināt skrējienu pa mežu gar Trīsciemu līdz Ziemeļblāzmai. Ja ir spēks, tad turpināt līdz Mežaparkam (aptuveni 20 kilometri) vai pat līdz mājām."

Iesaka Uldis:

  • "Ļoti patīkami un enerģētiski uzlādējoši ir skriet gar jūru un beigās nopeldēties. Vislabāk to darīt ar basām kājām, jo tas ir arī ļoti vērtīgi veselībai. Apavi no vienas puses mums palīdz skriet ilgāk, ātrāk, komfortablāk, bet no otras puses – pēdas paliek slinkākas. Skriešana ar basām pēdām noteikti norūda ādu un stiprina imūnsistēmu. Jāņem vērā, ka sākotnēji noteikti varēsiet un arī ieteicams ar basām kājām skriet mazāku distanci, nekā tas tiek darīts ar apaviem. Netrenēta pēdas āda paliks jutīga jau pēc trim, četriem kilometriem, jo smilts ir diezgan abrazīvs materiāls un mēs skrienam kā pa smilšpapīru. Tāpat vērts piebilst, ka arī pārējās locītavas un mugurkauls nogurs ātrāk, jo ķermenim ir lielāks trieciens - nav apavu, kas to visu amortizē. Iesācējam arī viens, divi kilometri, kas noskrieti basām kājām gar jūru, ir sākumam pietiekami. Ja ir vēlme skriet kādu konkrētu maršrutu, tad patīkams skrējiens ir no Vecāķiem līdz molam (līdz pat bākai) un atpakaļ. Tas sastāda apmēram 10 kilometrus. Un beigās noteikti jāierēķina pelde.
  • Siguldas kalniņi. Uz Siguldu dodas jau teju gandrīz katrs nopietnāks taku skrējējs, jo tur ir vislabākais reljefs, lai daudz maz sagatavotos taku skrējieniem un nopietnākām sacensībām ārpus Latvijas robežām. Siguldā daudzi izmanto "Siguldas kalnu maratonā" iepazītās takas un kalnus, kur trenē kāpšanu un noskrējienus. Kilometrāžas ziņā pat netiek vākti kilometri, bet gan vairāk pievērsta uzmanība citam lielumam – augstummetriem (skaitlim, kas norāda, cik metri tiek pieveikti tīri vertikālā plaknē). Tiek trenētās konkrētas muskuļu grupas, bez kurām kalnā tikt nekādi nevar. Arī iesācējam ieteicams uzkāpt vairākas reizes, piemēram, Ziediņkalnā. Pēc šāda veida treniņiem kājās kļūs spēcīgākas, un būs vieglāk pārvarēt slīpumus, skrienot arī pēc tam pilsētā. Pa Siguldas takām arī var doties vienkārši nūjot."

Iesaka Lelde:

  • "Nopietnākus kalnu treniņus skrienam Siguldā. Daudzi taku skriešanas mīļotāji esam apvienojušies grupā "Supervaroņu treniņi", svētdienu rītos braucam uz Siguldu un izmantojam tās priekšrocības. Arī Siguldā iespējama ļoti liela treniņu variācija. Var skriet atkārtojumus pa serpentīnu, var kāpt pa kāpnēm, var skriet pa Siguldas takām vai kāpt tik ļoti skrējēju iemīļotajā "Ziediņā" (Ziediņkalnā), kas ir pirmais un pēdējais kāpums grūtākajās taku skriešanas sacensībās Latvijā "Siguldas kalnu maratonā".
  • Kā vienu no izaicinošākajām vietām taku skriešanai jāmin Āžu kalna apkārtni netālu no Milzkalnes. Šeit notiek arī Latvijā grūtākais maratons "Vilkaču maratons", kurā noteiktā laikā jāveic 42 kilometri ar vairāk nekā 2000 augstummetiem, kas Latvijai ir ļoti ievērojams rādītājs. Šajā apvidū augstummetri krājas ļoti raiti un treniņš sanāk diezgan intensīvs, bet no Āžu kalna virsotnes paveras ļoti skaists skats, un tas nedaudz atsver treniņa grūtumu. Lai izskrietu precīzu "Vilkaču maratona" trasi, gan vajadzēs līdzi kādu zinātāju, jo ikdienā tā nav nomarķēta."

Source

DELFI Viņa

Tags

DELFI Plus Lasāmgabali Skriešana Vasara
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form