Dzirdes problēmām cilvēki bieži vien nepievērš pietiekamu uzmanību. Parasti tā pasliktinās ļoti lēni, un to drīzāk pamana apkārtējie cilvēki, nevis pats vājdzirdīgais.
Piemēram, ģimenes locekļiem liekas, ka televizors tiek ieslēgts pārāk skaļi, bet skaļuma regulētājs pats ir apmierināts. Kļūst grūtāk sadzirdēt durvju zvanu, sarežģīti izsekot apkārtējo cilvēku sarunām un iekļauties tajās. Maldīgs ir uzskats, ka dzirde pasliktinās galvenokārt vecumā. Dzirdes problēmas ir arī daudziem jauniešiem un vidējā gadagājuma cilvēkiem. Ievērojama daļa no viņiem savas problēmas slēpj, jo sabiedrība pret vājdzirdīgajiem nav tik saprotoša, kā pret cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Ne katram patīk, ka uz viņu sāk bļaut – diemžēl apkārtējo reakcija bieži ir tieši tāda.
Dzirdes problēmas ir arī daudziem jauniešiem un vidējā gadagājuma cilvēkiem. Ievērojama daļa no viņiem savas problēmas slēpj, jo sabiedrība pret vājdzirdīgajiem nav tik saprotoša, kā pret cilvēkiem ar redzes traucējumiem.
Ievērojamākie cilvēki starp vājdzirdīgajiem, kuri savu problēmu nav slēpuši: izgudrotājs Tomass Alva Edisons, bijušais ASV prezidents Ronalds Reigans, dzirdes aparātu lieto arī Bils Klintons un Edinburgas hercogs princis Filips, Anglijas karalienes dzīvesbiedrs, vājdzirdīgu cilvēku netrūkst arī starp mūziķiem un māksliniekiem. Latvijā pazīstamākā ir rakstniece Ivande Kaija (Antonija Lūkina), kura 1919. gadā izveidoja Latviešu Sieviešu zelta fondu, kura līdzekļi veidoja pamatu Latvijas bankas zelta rezervei. Kārlis Ulmanis viņu nosauca par vienu no viscienījamākajam latviešu sievietēm.
Māru un Rūtu vecāki uz speciālo skolu sūtīt nevēlējās
"Bērns ar tik smagiem dzirdes traucējumiem ir kurlmēms," tā savulaik tika paziņots Māras Ruvas vecākiem. Taču Māras vecāki ar šādu likteni samierināties nevēlējas. Viņi paši daudz nodarbojās ar bērnu, un veda viņu uz nodarbībām pie logopēdes. Uz Valmieras vājdzirdīgo bērnu internātskolu Māru nesūtīja – meiteni izdevās iekārtot logopēdiskajā skolā, tagadējā "Valodiņā". Pēc tam jau sekoja parastā vidusskola un augstskola. Tagad Māra jau daudzus gadus strādā bibliotēkā (nodaļā, kur ar klientiem nav jākontaktējas).
Rakstniece un māksliniece Rūta Mežavilka, kurai ir smagas pakāpes augsto frekvenču vājdzirdība, atceras, ka arī viņai bija ieteikta speciālā skola. Taču vecāki uzskatīja, ka Rūta ir intelektuāli spējīgs bērns – lasīt viņa iemācījās jau četru gadu vecumā. Sekoja mācības Rīgas 3. vidusskolā, Jaņa Rozentāla mākslas skolā un Mākslas akadēmijā. Tagad viņa ir ļoti pateicīga vecākiem par šo izvēli, kas devusi iespēju pilnvērtīgi integrēties dzirdīgo cilvēku vidē.
Līdzīgu metodi, pēc kuras bērnībā apmācīta Rūta un Māra, jau 25 gadus izmanto Rīgas 234. pirmsskolas mācību iestādē, kuru apmeklē nedzirdīgie un vājdzirdīgie mazākumtautību bērni. Šeit apmācībās netiek izmantota zīmju valoda, bet tiek vingrināta dzirde un runa, ir daudz muzikālo nodarbību kopā ar "parasto" grupiņu bērniem. Daļa bērnu, iemācījušies runāt, no speciālās grupiņas pēc laika pāriet uz parasto, vai sāk apmeklēt bērnudārzu tuvāk dzīvesvietai.
Ierobežojumi profesijā
"Vājdzirdība nozīmē, ka ir rinda profesiju, kurās nevaru strādāt. Es nevaru strādāt ar klientiem, par pārdevēju, sekretāri, tulci vai žurnālisti. Es būtu gribējusi strādāt par žurnālisti, bet man tas tomēr ir sarežģīti, jo man ir ļoti lielas problēmas ar svešvalodām – varu rakstīt angliski un krieviski, bet nevaru brīvi sarunāties," stāsta Rūta.
Vājdzirdība nozīmē, ka ir rinda profesiju, kurās nevaru strādāt. Es nevaru strādāt ar klientiem, par pārdevēju, sekretāri, tulci vai žurnālisti.
Labi, ja darba devējs ir pietiekami saprotošs. Bet, ja tā nav?
Var izmantot palīglīdzekļus
Vēl padomju laikos, apmēram pirms 30 gadiem, populārā krievu laikraksta "Литературная газета" ("Literatūras avīze") korespondents viesojās kādā ražošanas uzņēmumā Japānā. Garā, gaišā un tīrā cehā pie konveijera strādājuši cilvēki, kuru izskats bijis krasā pretrunā ar viņu ražoto izstrādājumu tehnoloģisko pilnību. Ratiņkrēslā sēdējis cilvēks bez kājām. Uz krēsla līdzās – cilvēks bez rokas. Tālāk pie displeja, kur zibējušas hieroglifu rindas un cipari, sēdējis cilvēks, kurš bijis nedzirdīgs. Ekrānā viņš lasījis darba uzdevumus, padomus un meistara piezīmes. Jāuzsver: tas bija laikā, kad personālos datorus daudzi bija redzējuši tikai attēlos!
Šobrīd internets, e-pasts, sociālie portāli un mobilie telefoni dod lieliskas iespējas sazināties tiem, kuriem dzirde vai runas spējas ir ierobežotas.
Dzirdes aparāti šobrīd ir visplašāk pazīstamais palīglīdzeklis. Tikai nevajag to pirkt "no rokas" – tas ir jānoskaņo atbilstoši lietotāja audiogrammai (Red.: dzirdes pārbaudes rezultātu grafisks pieraksts, kas iegūts ar audiometru). Uzlikt svešu, nepareizi noskaņotu aparātu – tas ir tas pats, kas cilvēkam ar glaukomu ieteikt lietot stiprākas brilles.
Mācību iestāžu audzēkņiem var noderēt FM sistēma – mikrofons, kurš atrodas pie skolotāja vai pasniedzēja, un uztvērējs, kurš skaņu noraida tieši uz dzirdes aparātu.
Dzirdes aparāti šobrīd ir visplašāk pazīstamais palīglīdzeklis. Tikai nevajag to pirkt "no rokas" – tas ir jānoskaņo atbilstoši lietotāja audiogrammai. Uzlikt svešu, nepareizi noskaņotu aparātu – tas ir tas pats, kas cilvēkam ar glaukomu ieteikt lietot stiprākas brilles.
Tiem, kas dod priekšroku rakstīšanai, izdomāta sarakstes ierīce UbiDuo – mazs, divdaļīgs laptopiņš (ar diviem ekrāniem), kam nav vajadzīgs interneta pieslēgums. Uz vienas daļas raksta cilvēks ar dzirdes traucējumiem, uz otras – viņa sarunu partneris, un ekrānos ir redzams abu sarunu biedru teksts.
Šobrīd Latvijā tiek izstrādātas runas atpazīšanas programmas, kas cilvēka sacīto pārveido rakstiskā tekstā. Ārzemēs tādas jau tiek lietotas, automātiski subtitrējot televīzijas un video raidījumus. Televīzijas raidījumu subtitrēšana vairākās valstīs tuvākajā nākotnē tiks pieprasīta pilnībā.
Ātrrakstītājs, akustiskās cilpas un būvnormatīvi
Automātiskie subtitri ir laba lieta, bet mācībās, sapulcēs, konferencēs, kongresos un tamlīdzīgos pasākumos vairāk noder teksta pierakstītāja pakalpojums. Dzīvs cilvēks vismaz pagaidām pieraksta precīzāk. Tas ir ātrrakstītājs, kurš sacīto uz datora vai speciālas stenogrāfiskas ierīces pieraksta, un teksts ir redzams konferenču zālē uz lielā ekrāna. Protams, to var rādīt arī tieši uz klienta datora ekrāna un saglabāt Wordā – mācībās un svarīgos pasākumos tas ir īpaši noderīgi.
Igaunijas vājdzirdīgo asociācija ar Somijas palīdzību jau ir sagatavojusi četrus profesionālus teksta pierakstītājus. Latvijā diemžēl līdz šim nav neviena.
Pastāv noteikums, ka sabiedriskajās iestādēs ir jāierīko audio indukcijas (akustiskās) cilpas. Audio indukcijas cilpa ir speciāla sistēma, kas novērš blakustrokšņu iedarbību uz cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem. Pasākuma laikā vājdzirdīgais savu dzirdes aparātu ieslēdz T režīmā. "Skaņa, kas nonāca ausī, bija tīra, bez blakustrokšņiem," saka Māra, kura pērngad apmeklēja Tiesībsarga konferenci Nacionālajā bibliotēkā.
Būvakustiķis Arturs Pērkons norāda, ka daudzās sabiedriskajās telpās netiek ievēroti būvakustikas normatīvi – mērījumi liecina, ka pat dažās skolu telpās trokšņu līmenis pārsniedz pieļaujamo. Par Eiropas naudu renovētās Kultūras pils "Ziemeļblāzma" deju zālē normatīvu prasības pārsniegtas četras reizes! Rezultāts ir pedagogu nogurums, bērnu un vecāku regulāras sūdzības, dzirdes bojāšana.
Vājdzirdība ir – darba un atbalsta nav
"Ko lai dara? Ar vienu ausi nedzirdu vispār, ar otru vairs nesaprotu, ko pircēji man saka. Operācija manā gadījumā nelīdzot. Un invaliditāti nepiešķir – es labi runājot," Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācijai raksta sieviete, kura vēlējusies palikt anonīma.
"Jums nevar piešķirt invaliditāti, jo jūs labi runājat," tādu komentāru vājdzirdīgie cilvēki, kuri meklē atbalstu, saņēmuši teju visās Latvijas malās. Daudzkārt. Viņi vaicā, vai tiek sodīti par to, ka labi runā? Un tas, ka vairs nevar sarunāties, ka nevar strādāt profesijā, ka tiek zaudēts darbs un nevar arī mācīties, jo nav saprotams pasniedzēju teiktais – tas neko nenozīmē? Un kur nu vēl nemitīgais stress, bailes kaut ko sajaukt, bailes no atlaišanas, no cilvēku izsmiekla…
Ko lai dara? Ar vienu ausi nedzirdu vispār, ar otru vairs nesaprotu, ko pircēji man saka. Operācija manā gadījumā nelīdzot. Un invaliditāti nepiešķir – es labi runājot.
Biedrības cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem
Lai aizstāvētu savas intereses, cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem ir dažādas apvienības, par kurām Latvijā ir maz zināms. Ir Pasaules Vājdzirdīgo cilvēku federācija IFHOH, Pasaules Vājdzirdīgo jauniešu federācija IFHOHYP, Nedzirdīgi neredzīgo cilvēku internacionālā DbI, Ušera sindroma koalīcija, Menjēra slimības biedrība, Tinīta federācija, apvienības cilvēkiem ar vēlu iegūtiem dzirdes traucējumiem – šo sarakstu varētu vēl turpināt. Dzirdes traucējumi ir dažādi, un arī katrai no šīm apvienībām ir sava specifika.
Lielākajā vājdzirdīgo organizācijā pasaulē – Norvēģijas vājdzirdīgo asociācijā HLF – ir vairāk nekā 65 tūkstoši biedru.
Bijušajās padomju republikās bija tikai nedzirdīgo biedrības, bet vājdzirdīgo biedrības neeksistēja. Pēc PSRS izjukšanas Vājdzirdīgo asociāciju 1993. gadā nodibināja Igaunijā, kur tā izveidojās, runājošajiem un dzirdētgribošajiem vājdzirdīgajiem izveidojot savu apvienību. Tagad tai ir nodaļas visās lielākajās kaimiņvalsts pilsētās. Pirms apmēram desmit10 gadiem Vājdzirdīgo asociāciju izveidoja arī Krievijā. Taču no bijušās PSRS Igaunijas Vājdzirdīgo asociācija vienīgā ir pārstāvēta starptautiskajās organizācijās.
Latvijas Vājdzirdīgo atbalsta asociācija "Sadzirdi.lv" tika izveidota 2014. gadā. Vājdzirdīgie cilvēki un viņu piederīgie, kas vēlas iestāties, var pieteikties, rakstot uz e-pasta adresi sadzirdi@inbox.lv.
Pasākumi saistībā ar Pasaules dzirdes dienu
- 3. martā pulksten 14 Rīgas Stradiņa universitātes Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrā Anniņmuižas bulvārī 26a studentu Otorinolaringoloģijas pulciņa entuziasti visiem interesentiem stāstīs par to, kas ir dzirde, kā tā veidojas, kā mēs paši varam parūpēties, lai pēc iespējas ilgāk saglabātu to neskartu, un ko darīt, ja tomēr kaut kas nav tā, kā vajag. Būs arī iespēja iesaistīties dažās aktivitātēs un pašiem izbaudīt, kā tas ir, ja kaut kas traucē dzirdēt kā ierasts.
- Sestdien, 5. martā, pulksten 12 Invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" telpās Krišjāņa Valdemāra ielā 38 (1. korpuss) vājdzirdīgā rakstniece Rūta Mežavilka pastāstīs par savu pieredzi, kopš bērnības sadzīvojot ar nopietniem dzirdes traucējumiem.
