Harijs Vinters pieder pie pasaules neiropatologu elites, kādu laiku pat bijis Amerikas Neiropatologu asociācijas prezidents. Pirms dažiem gadiem lielākajos ASV un pasaules medijos parādījās ziņas par viņa pētījumu par Ļeņina nāves apstākļiem un secinājumu, ka pirmais PSRS līderis varētu būt noindēts. Pagājušajā nedēļā latviešu izcelsmes zinātnieks nolasīja interesantu referātu par Alcheimera slimības pētniecības vēsturi neirologu konferencē Latvijas Universitātē.
Lai arī visu mūžu studējis un strādājis otrpus okeānam, profesors Vinters labi runā latviski, tomēr par zinātniskām tēmām brīvāk jūtas izteikties angliski. Viņam ir vairāk nekā 30 gadu pieredze Alcheimera slimības un cerebralās amiloīda angiopātijas pētīšanā. Vinters ir līdzautors vairāk nekā 300 publikācijām starptautiski citējamos žurnālos. Arī viņa pašreizējie pētījumi saistīti tieši ar izplatītāko demences veidu Alcheimera slimību, kas tās pacientu un viņu tuvinieku dzīvi pārvērš murgā un traģēdijā.
Tiekamies Universitātes vestibilā, klusā stūrītī, starplaikā starp konferences sesijām, lai īsi aprunātos gan par jaunākajiem pētījumiem prestižajā Patoloģijas un Laboratorijas Medicīnas katedrā Kalifornijas Universitātē Losandželosā, kurā Harijs Vinters jau daudzus gadus strādā par profesoru, Latvijas neirozinātni un arī patalogu darba attēlojumu Holivudas filmās.
Pie kādiem pētījumiem pašlaik strādājat?
Pārsvarā pētu asinsvadu izmaiņas saistībā ar novecošanu un Alcheimera slimību. Sīko asinsvadu slimības smadzenēs, kas ir novecošanas faktors. Insulta, triekas, un asinsvadu slimību pataloģijas, to kombinācijas. Kā tās rada uzvedības, kognitīvās, problēmas un izmaiņas smadzenēs.
Un kāda ir korelācija starp šīm lietām?
Tas ir sarežģīti. Viena no izmaiņām, kas smadzenēs notiek Alcheimera slimības gadījumā, ir normālā proteīnu daudzuma izmaiņas asinsvadu sieniņās. Tas novērojams lielākajai daļai Alcheimera slimnieku, un noved vai nu pie asiņošanas smadzenēs, vai arī nelieliem insultiem. Tāpat, neatkarīgi no Alcheimera slimības, līdz ar novecošanos, smadzeņu asinsvados ir izmaiņas, kas parasti rodas cilvēkiem pēc 75 gadu vecuma. Kopumā jāsaka, ka visi šie procesi ir savstarpēji saistīti un ļoti kompleksi. Alcheimera slimību, smadzeņu novecošanu un asinsvadu problēmas nevar skatīt atsevišķi.
Cilvēkiem pēc 75 vai 80 gadu vecuma Alcheimera slimība un asinsvadu saslimšanas nav nekāds retums. Pataloģiju reālā situācija rāda, ka Alcheimers iet roku rokā ar insultu.
Vēl joprojām Alcheimera slimību nav iespējams izārstēt, bet kas, jūsuprāt, būtu nākotnes terapija? Gēnu terapija, imunoterapija vai varbūt asinsrites uzlabošana, ja jau runa ir par asinsvadu lielo nolietojumu?
Jā, Alcheimera slimība vēl joprojām nav izārstējama. Bet zinām, kā mazināt asinsvadu saslimšanu risku, kā šo slimību gaitu palēnināt, kā to monitorēt. Tādēļ šie riska faktori jauniem cilvēkiem jākontrolē un jāsamazina ļoti agresīvi. Piemēram, hipertensijas ārstēšana, atteikšanās no smēķēšanas, normāls holesterīna līmenis, fiziskās aktivitātes – tas viss palīdz preventīvi izvairīties gan no asinsvadu slimībām, gan Alcheimera. To mēs zinām, tādēļ to varam kontrolēt, un no tā bieži varam izvairīties. Tātad stāvoklī, kas sastāv no divām daļām – Alcheimera un asinsvadu slimībām, kontrolēt un iespaidot pašlaik varam asinsvadu slimības. Tas varētu uzlabot pacienta stāvokli vai vismaz stabilizēt to, un izvairīties no paliekošām izmaiņām smadzenēs. Ja runājam par pataloģiju, tā ir ļoti svarīga Alcheimera slimību ārstēšanā. Būtiskās proteīnu izmaiņas asinsvados un smadzeņu pārmaiņas atklāja tieši patologi.
Vai jūs savos pētījumos sadarbojaties vai plānojat sadarboties ar Latvijas zinātniekiem? Cik zinu, tad pie jums stažējās, piemēram, Ulrika Beitnere.
Jā, viņa bija manā laboratorijā un tieši strādāja ar Alcheimera problēmu, par ko stāstīju. Gribētu turpināt šo sadarbību. Tādēļ šī konference Latvijā bija lieliska, jo satiku šejienes zinātniekus, ar kuriem varētu sadarboties. Runa ir par pētījumiem asinsvadu jomā, jo Latvijā, Rīgā, ir ļoti labi pētnieki, kas strādā ar šiem jautājumiem – asinsvadu izmaiņām.
Vai esat domājis arī par pētījumu veikšanu šeit, ar Latvijas pacientiem, jo iespējams, šeit ir pacienti ar daudz ielaistākām saslimšanām un citādu slimības vēsturi nekā ASV?
Jā, mums nav konkrētu plānu, bet to varētu darīt. Šeit ir unikāla populācija no ģenētiskā viedokļa, kultūras faktoriem un diētas, ko būtu interesanti pētīt.
Kādi ir jūsu pētniecības tālākie plāni un mērķi?
Manā laboratorijā plānojam pētīt, kā mazināt smadzeņu bojājumus pēc vaskulārām izmaiņām. Ja ir ķīmiskas izmaiņas, tad kā mazināt to sekundāro ietekmi. Jo triekas vai asinsvadu bojājumu gadījumā ir divas komponentes – insults rada ķīmiskas izmaiņas smadzenēs un tad vēl sekundārie faktori, ko tas izraisa un ko mēģinām mazināt. Mūsuprāt, tas ir logs, kas palīdzētu mazināt smadzeņu bojājumus un paliekošās sekas, ko tie rada.
Šajā konferencē un arī citur nereti runā par Alcheimera slimības un tās ārstēšanas pētījumiem uz dzīvniekiem, tomēr, lai arī viņi slimo ar šo kaiti, tā attīstās citādi nekā cilvēkiem. Kā šos pētījumus var pielietot un pielieto medicīnā?
Jā, tā ir. Cilvēkiem Alcheimers attīstās pilnīgi citādi, un to nevar attiecināt uz kustonīšiem. Bet ko var darīt, var pētīt dzīvnieku smadzeņu izmaiņas un to attīstību. Testēt dažādus eksperimentālus ārstniecības veidus un terapijas. Tā ir lieta, ko Inga (latviešu izcelsmes neirozinātniece Dr. Inga Kadiša šobrīd ir asociētā profesore Alabamas Universitātē Birmingemā, viņas pētījumu centrā ir novecošanās, Alcheimera slimība un augsta asinsspiediena loma - A.B.) un Tomass van Groens (neirozinātnieks Dr. Tomass van Groens no Alabamas Universitātes Birminghemā pēta proteīna amiloīda beta lomu smadzenēs, tā uzkrāšanos un attīrīšanos smadzenēs. Viņam ir liela pieredze dzīvnieku uzvedības testu izveidē, lai pētītu Alcheimera slimību un novecošanos uz pelēm - A.B.) dara. Viņi novēro dzīvnieku reakciju, izmēģinot jaunas metodes un stratēģijas, lai aizkavētu Alcheimera attīstību, vai, kad slimība jau attīstījusies, tās ārstēšanu. Uz dzīvniekiem var izmēģināt mērķa terapiju, ko nevaram darīt ar cilvēkiem. Savukārt, ja ir terapija, kas labi iedarbojas uz dzīvniekiem, to var izmēģināt arī cilvēku gadījumos. Tā ir pirmā pētījumu fāze.
Jūs strādājat Kalifornijā, netālu no Holivudas. Gan Alcheimera slimība, gan patalogu darbs nereti tiek attēlots filmās. Latvijas ārsti bieži smejas, ka tas, ko redzam filmās no patiesības atšķiras kā diena pret nakti. Kā jūs uzskatāt?
Pēdējā filma, kas bija par Alcheimera slimību, bija "Still Alice", par ko Džuliāna Mūra saņēma Oskaru. Šo filmu gan pats neesmu redzējis, bet parasti lielākā problēma filmās ir pārlieka problēmas vienkāršošana. Parasti lietas ir daudz kompleksākas. Viss tiek parādīts skaists un vienkāršs – tā ir TV un filmu problēma jau gadiem. Ļoti reti, kad slimības vai zinātniskais darbs tiek attēlots akurāti. Arī Amerikā tā, kā rāda filmās, neviens nestrādā.
Kā vērtējat to, kā attīstās neiroloģijas zinātne Latvijā, un to, kādas iespējas ir Latvijas talantīgajiem zinātniekiem braukt pie jums stažēties?
Baltijas Amerikas Brīvības fonds šajā ziņā dara ļoti labu darbu. Viņi nelielam daudzumam jauno zinātnieku ļauj stažēties ASV. Tomēr tas ir svarīgi. Ļoti labi, ka Latvija tagad ir Eiropas Savienībā, jo tā dāsni piešķir līdzekļus pētniecībai. Un es novērtēju Latvijā veikto pētījumu augsto kvalitāti. Protams, arī štatos ir pieejamas stipendiju programmas, bet problēma ir tāda, ka tikai reti kurā no tām var pieteikties cilvēki, kas nav amerikāņi vai ASV pastāvīgie iedzīvotāji.
Pie mums bieži runā par to, ka augstākajai izglītībai ir problēmas un tā nav pienācīgā līmenī. Kā jūs redzat, saskaroties ar šejienes jaunajiem zinātniekiem un studentiem, kāda ir neirologu izglītotība?
Manuprāt, šeit izglītība ir ļoti augstā līmenī. Katru reizi, kad atbraucu, man imponē, ka tā kļūst arvien labāka un labāka. Manuprāt, jauno speciālistu treniņu sistēma ir ļoti laba. Iespējams, tas ir tādēļ, ka Latvija ir cietusi no līdzekļu trūkuma salīdzinājumā ar Rietumeiropas valstīm un ASV. Tādēļ šejienes speciālisti ir daudz prasmīgāki klīniskajā darbībā, viņiem ir prasmes, kas nav rietumos, kur ļoti paļaujas uz modernajām tehnoloģijām. Bet šeit, piemēram, ķīmiskie testi, uz kuriem ļoti paļaujas ASV, bieži nav pieejami. Tādēļ speciālistiem jāspēj noteikt slimību citādi un klīniskās prasmes šeit ir ļoti labas. Tas ir iespaidīgi.
Turklāt, pētījumu un prezentāciju kvalitāte, kādu šeit redzu, noteikti ir tajā pašā līmenī, kā būtu ASV vai Rietumeiropā.
Jums ir bijuši pētījumi arī par Ļeņina nāvi, kas aprakstīti ASV lielākajos medijos, piemēram, "The Washington Post" un citur. Vai varat pastāstīt par to, kāpēc to darījāt un kā tas notika?
Tā gan nebija mana ideja. Merilendas Universitātē ik gadu notiek liela klīniski patoloģiskā konference par kādu ļoti slavenu cilvēku. Viņi aptuvenu gadu pirms konferences man zvanīja un uzaicināja piedalīties, jo zināja, ka interesējos par insultu un triekām. Viņi vaicāja, vai būtu gatavs apskatīt konkrētu gadījumu. Jautāju, kādu gadījumu? Bet viņi teica, ka to nevar izpaust, tomēr varot pastāstīt, ka tas bijis ļoti augsta līmeņa līderis, kam agrā vecumā bijuši vairāki insulti, un viņš nomiris visai jauns. Tā nu es uzreiz sapratu, ka tas ir Ļeņins, jo viņam bija vairākas triekas ļoti agrā vecumā, kas ir netipiski. Tiku uzaicināts pētīt un pēc tam prezentēt šo gadījumu. Tā nebija mana ideja, bet tā mani aizrāva.
Vai jums bija audu paraugi, ko analizēt?
Nē, vienīgais, kas man bija, bija slimības vēsture un autopsijas rezultāti. Pašas smadzenes es neredzēju. Autopsija bija diezgan izsmeļoša, tomēr tā, protams, bija veikta slepenos apstākļos. Lai arī Ļeņins bija ļoti slims un viņam bija bijuši vairāki insulti, pastāvēja uzskats, ka Staļins viņu varētu būt noindējis. Autopsija, protams, bija uzraudzīta no varas iestāžu puses, tādēļ pastāv bažas, ka tur daudz kas varētu būt noklusēts.
Vai jūs gribētu šādi analizēt vēl kāda slavena cilvēka nāves vai slimības aspektus?
Pašlaik nē, bet tur, kur strādāju – Losandželosā – man bieži sanāk veikt autopsiju slaveniem cilvēkiem. Mums gan nav atļauts šīs lietas publiski apspriest. Protams, arī daudzi slaveni cilvēki ir miruši neskaidros apstākļos, arī no Alcheimera slimības un neirodeģeneratīvām saslimšanām, to man noteikti būtu interesanti pētīt.
