Foto: Shutterstock

Latvijā ir 75 000 cilvēku, kam diagnosticēts vēzis. Tas nozīmē, ka šī slimība ir skārusi vismaz vienu no katriem 30 cilvēkiem. Cīņa ar vēzi nav viegla, turklāt tā neietver tikai operāciju un ķīmijterapiju. Ir nepieciešama gan fiziska, gan emocionāla rehabilitācija. Piedāvājam iepazīties ar divu vēža skartu cilvēku stāstiem par to, kā dzīvot, uzzinot biedējošo diagnozi, kā arī, kur smelties dzīvesprieku.

Nesen iepazīstinājām arī ar drosmīgu un stipru sievieti Ivetu Biezo, kam šogad atklāja olnīcu vēzi. To izoperēja vasarā, bet pēdējo ķīmijterapiju viņai veica novembra sākumā. Lai arī varētu šķist, ka slimība uzveikta, Ivetai priekšā vēl ilgs un sarežģīts rehabilitācijas process. Pateicoties draugu, tuvinieku un līdzcilvēku atbalstam, viņa varēs piepildīt sapni un aizbraukt uz Baikālu un saņemt visu viņai vajadzīgo rehabilitāciju. Vairāk par Ivetu un viņas izveseļošanos no vēža lasi šeit.

Lai palīdzētu arī citiem atgūt spēku pēc smagās slimības, kā arī smelties iedvesmu cīņas laikā, Iveta piekrita kļūt par akcijas "Dod Pieci" seju 2016. gadā. Akciju organizē Latvijas Radio, un šogad tās ietvaros palīdzību saņems biedrība "Dzīvības koks". Tās mērķis ir nodrošināt psihosociālās rehabilitācijas nodarbības vēža slimnieku atbalstam.

Nekas tā nenotur pie dzīves kā nenomaksāts kredīts


Foto: Picjumbo

Sarmītei ir 44 gadi. Dzemdes kakla vēzis sievietei tika diagnosticēts 41 gada vecumā.

"Arī pirms diagnozes uzzināšanas tiku domājusi par to, kāpēc vēzis skar arī gados jaunus cilvēkus. Vienmēr jautāju – par ko? Domāju par bērniem, kuriem ir šī diagnoze. Kāpēc tas notiek ar bērnu, kas tikko ir sācis dzīvot? Savu galējo diagnozi – ļaundabīgs audzējs trešajā/ceturtajā stadijā – uzzināju Onkoloģijas centrā Gaiļezerā. Manuprāt, daktere nebija īpaši kompetenta, jo uz manu jautājumu, ko tas īsti nozīmē, atbildēja, ka vēža slimnieki iedalās divās kategorijās: cerīgie un pārējie. "Jūs diemžēl neesat cerīgo kategorijā!" viņa noteica. Uz manu precizējošo jautājumu par to, cik tieši man atlicis dzīvot, viņa atbildēja, ka rudens lapas nesagaidīšu," sarunu, kas notika pavasarī atceras Sarmīte.

Viņa stāsta: "Pirmā doma bija – ārprāts, man ir nenomaksāts kredīts, es to nevaru atstāt saviem bērniem!" Pēc tam viņa jutusi atvieglojumu par to, ka abi bērni ir pilngadīgi un nebūs lieki jāapgrūtina ne valsts, ne radinieki. Sevi žēlot nebija spēka, tāpēc uzreiz uzsākta cīņa ar slimību. "Lai gan es vienmēr esmu bijusi optimiste, manu vērtību augšgalā ir bijušas cilvēciskās attiecības. Tagad, pateicoties slimībai, es tās vērtēju vēl augstāk," atklāj Sarmīte. Viņa caur smiekliem piebilst, ka galvenā atziņa no slimības ir – pie dzīves nekas tā netur, kā nenomaksāts kredīts.

Vēzis ieviesa būtiskas pārmaiņas sievietes dzīvē: "Kad ginekoloģe Siguldas ārstniecības iestādē konstatēja, ka ar mani ir pavisam slikti, pa taisno nosūtīja uz izmeklējumiem Gaiļezerā, tāpēc uzreiz biju "uz slimības lapas". Pēc gadu ilgas prombūtnes iepriekšējā darba vietā neatgriezos. Man nebija spēka nekam, pat ne vaļaspriekiem."

Rast iekšējo spēku, lai turpinātu pilnvērtīgi dzīvot, Sarmītei palīdz pats fakts, ka viņa joprojām ir dzīva. Katra diena sievietei ir brīnums un laime, jo tā ir pienākusi. Viņa ir ļoti laimīgs cilvēks, jo var veikt ikdienišķas lietas un satikt savus mīļos cilvēkus. Tāpat liela nozīme tam, lai veiksmīgi atgrieztos dzīvē pēc slimības, bija rehabilitācijai un iespējai piedalīties nometnē kopā ar citiem vēža skartajiem.

Man likās – esmu par jaunu, lai saslimtu ar vēzi


Foto: Shutterstock

Ivaram ir 34 gadi. Pirms gada viņam atklāja zarnu vēzi.

"Pirms pats ar to saskāros, zināju, ka cilvēki slimo ar vēzi, bet toreiz likās, ka to cilvēku, kurus skar šī slimība, ir samērā maz. Par slavenībām dažreiz presē varēja izlasīt. Tieši par zarnu vēzi biju lasījis, ka tas apdraud krietni vecākus vīriešus, un par to nesatraucos. Dažreiz bija ienākušas prātā domas, ko būtu mainījis savā dzīvē, ja uzzinātu, ka esmu ļoti slims un atlicis dzīvot tikai nedaudz. Toreiz likās, ka visu pamestu un dotos, kur acis rāda, ceļotu un nesatrauktos par nākotni, taču īstenībā viss bija pavisam savādāk. Rezultātu nevar prognozēt. Nāca apstarošana, ķīmijterapija, operācija, atkal ķīmijterapija. Vai slimība atgriezīsies? Kas to lai zina," tagad prāto Ivars.

Vēzis vīrietim izsita pamatu zem kājām. Viņš domāja: "Esmu vēl tik jauns! Man likās, ka paspēšu izveidot karjeru un ģimeni, bet dzīve ieviesa savas korekcijas. Mani vairs neinteresē izaugsme darbā. Nožēloju, ka vilku garumā ar ģimenes izveidi, jo pēc apstarošanas un ķīmijterapijas visdrīzāk būšu neauglīgs. Atzīšos – pirmajā brīdī tā nobijos, ka samierinājos, ka atlicis dzīvot nedaudz. Pat nopriecājos, ka pa lielam šajā dzīvē mani nekas netur, taču ar laiku parādījās cerība un vēlme pieredzēt visu, kas mums dots."

Iekšējo spēku Ivaram dod ticība labam iznākumam. Viņš ir pateicīgs Latvijas valstij par finansiālo atbalstu, kas ļauj pilnvērtīgi ārstēties – Ivara diagnozei ķīmijterapijas zāles ir apmaksātas. "Esmu pateicīgs onkologam-ķirurgam Armandam Sīviņam, kas paveica neiedomājami sarežģītu operāciju, un vieš manī cerību, ka pēc visa pārciestā varēšu atgriezties dzīvē ar nelielām īpatnībām. Protams, milzu atbalstu dod apkārtējo mīlestība un rūpes, īpaši no draudzenes un vecāku puses," stāsta vīrietis.

Tāpat Ivars atklāj, ka ļoti nozīmīga viņa ceļā uz veselību ir bijusi biedrības "Dzīvības koks" organizētā nometne, jo tā devusi iespēju satikt cilvēkus, kas nonākuši līdzīgā situācijā, kā arī saņemt atbildes uz interesējošiem jautājumiem.

Vēzis nešķiro. Atlabšanai nepieciešama palīdzība


Foto: Shutterstock

Vēzis nav tikai vecu cilvēku slimība – katru gadu dažādus vēža veidus arvien biežāk diagnosticē gados jauniem, ekonomiski aktīviem cilvēkiem, atgādina viena no akcijas "Dod Pieci" organizatorēm Līga Andžāne. Statistika liecina, ka 2015. gadā uzskaitē uzņemts nepilns simts vīriešu un vairāk nekā 220 sievietes, kam vēzis diagnosticēts vecumā no 18 līdz 44 gadiem, ieskaitot.

Lai vēža pacienti pēc nogurdinošā ārstēšanās procesa spētu pilnvērtīgi atgriezties dzīvē, viņiem ir nepieciešama psihosociālā rehabilitācija, jo smagā slimība atstāj ne tikai fiziskas rētas, bet arī dziļus emocionālos nospiedumus par pārdzīvoto. Diemžēl patlaban Latvijas valsts šāda veida palīdzību iedzīvotājiem nesniedz, un līdz šim onkoloģiskie pacienti vislielāko psiholoģisko atbalstu saņēmuši biedrības "Dzīvības koks" nometnēs, kas ik gadu tiek rīkotas par saziedotiem līdzekļiem.

Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra datiem Latvijā ir gandrīz 75 000 cilvēku, kuriem ir bijis diagnosticēts vēzis, taču šogad ar biedrības "Dzīvības koks" savāktajiem ziedojumiem pietika vien divām nometnēm, kurās varēja piedalīties tikai 48 cilvēki. Lai palīdzētu no slimības atlabt pēc iespējas lielākam cilvēku skaitam, sabiedrības uzmanību rehabilitācijas jautājumam paredzēts pievērst ar akcijas "Dod Pieci" palīdzību.

Labdarības maratons "Dod Pieci" šogad noritēs no 15. līdz 21. decembrim, kad trīs Latvijas Radio 5 dīdžeji sešas dienas pavadīs ieslēgti īpašā stikla studijā un atskaņos mūziku, kuru, veicot ziedojumu, izvēlējušies klausītāji. Minimālais ziedojums par dziesmu ir pieci eiro, un tas dos iespēju vienam cilvēkam apmeklēt vienu nodarbību "Dzīvības koks" psihosociālās rehabilitācijas nometnē. Vairāk par akciju lasi šeit.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!