Ar saņemšanos nepietiek. Kā depresija ietekmē cilvēka darbaspējas
Foto: Levi Guzman / cc

Depresija ir saslimšana, kas saistīta ar izmaiņām noskaņojumā un emocijās, kā arī domāšanā un ikdienas aktivitātēs. Ārēji ir pamanāms, ka cilvēkam ir mazāk enerģijas nekā agrāk, viņš ir bēdīgāks. Klīniskās depresijas gadījumā ir izteiktas grūtības veikt ikdienas aktivitātes, tostarp no rīta piecelties un doties uz darbu vai studijām. Kā depresija ietekmē darba spējas, komentē centra "Intellego" organizāciju psiholoģe un LU pasniedzēja Ieva Baumane.

Cilvēkam ar depresiju darbs var būt liels izaicinājums, jo agrā celšanās, ilgās stundas darbā, komunicēšana ar cilvēkiem un citas ar darbu saistītas lietas prasa piepūli un paņem daudz enerģijas, kuras slimniekam ir mazāk nekā veselam cilvēkam. Kā piemēru Baumane min agro celšanos: "Cilvēks nevarēs piecelties, vai arī viņš pamodīsies no rīta un viņam nebūs enerģijas, jo, iespējams, viņš jau ir pamodies vairākas stundas agrāk, nekā bija vajadzīgs, līdz ar to nav izgulējies. Ja nav enerģijas, tas ļoti ietekmēs viņa produktivitāti darbā un uzmanības spējas."

Kā otras grūtības darbavietā Baumane min komunikāciju ar cilvēkiem, jo tiem, kam ir depresija, ir tendence vairāk izolēties, viņi ir noguruši, līdz ar to negrib kontaktēties ar citiem. "Cilvēks ar depresiju vairāk norobežojas, neveido kontaktus, tas var radīt grūtības izpildīt kādus darba uzdevumus. Viņš ir vairāk nomākts, līdz ar to var gadīties, ka sāks raudāt par kādām darba problēmām," skaidro speciāliste. Depresijas gadījumā bieži vien cilvēks arī jūtas vainīgs par to, kas nav paveikts, neveiksmes pārdzīvo vairāk, tas nozīmē, ka dažādi sīkumi cilvēku var vieglāk aizkaitināt, viņam ir grūtāk atrisināt ikdienišķas situācijas, un tas traucē gan pašam cilvēkam, gan arī darbabiedriem, jo ir grūti saprast, kā runāt ar kolēģi, – nevar jau zināt, kurā brīdī viņš sāks raudāt.

Runāšana palīdzēs labāk nekā slēpšanās

"Kolēģi depresijā nonākušajam var palīdzēt ar atbalstu, kā arī izrādīt rūpes, apjautājoties, vai viss ir kārtībā. Aprunāšanās cilvēka emocionālo stāvokli nevar pasliktināt. Latvijā valda pieņēmums – ja cilvēks ir nomākts, "nedod Dievs, es taču nedrīkstu viņam neko prasīt, jo tad tas viņa situāciju padarīs vēl sliktāku un viņš var sākt raudāt". Ja mēs izrādām interesi, liekam saprast, ka mums ir svarīgi, kā viņam iet, varbūt kādā mirklī šis cilvēks gribēs izstāstīt, kas viņu nomāc, un mēs viņu varam mudināt meklēt palīdzību," stāsta psiholoģe. Dažreiz nepieciešama praktiska palīdzība no darba devēja puses, samazinot darba slodzi, ļaujot sākt strādāt vēlāk no rīta vai piedāvājot amatu ar mazāku noslodzi.

Baumane stāsta, ka ir cilvēki, kam depresija ir tieši saistīta ar to, kas notiek pašreizējā dzīves mirklī, iespējams, tas ir tuva cilvēka vai mājdzīvnieka zaudējums, dzīvesbiedra ilgstoša slimība. Dažreiz depresija rodas, ja ir nopietnas veselības problēmas, kas ietekmē cilvēka labsajūtu. Ja depresija ir šo iemeslu dēļ, tad varam viņu aicināt vairāk rūpēties par sevi, parādīt, ka mums ir svarīgi, kā viņš jūtas, mēģināt aicināt pusdienās, neļaut viņam izolēties. Darbā kolēģi var pievērst vairāk uzmanības, paprasīt, kā cilvēks jūtas, un atgādināt, ka viņiem rūp, kas notiek ar šo cilvēku. Tomēr ir jāatceras, ka kolēģi neko nevar atrisināt viņa vietā.

"Lieta, ko kolēģiem noteikti nevajadzētu teikt depresijas slimniekam, ir tādas frāzes kā "saņemies, viss būs labi", jo depresija ir slimība, tai nav nekāda sakara ar saņemšanos vai slinkumu." Protams, darbs, darba vide var ietekmēt to, kā cilvēks jūtas, bet, ja ir nosliece uz depresiju, tad, iespējams, nomainot darbu un nerisinot radušās problēmas, jaunajā darbā cilvēku piemeklēs līdzīgas likstas kā iepriekš.

Es ieteiktu to pateikt kolēģiem, kuriem tu uzticies, viņiem ir vērts to pateikt un saņemt atbalstu. Ja nepasakām neko, mēs varam sabojāt attiecības ar apkārtējiem, un tas var pasliktināt depresijas stāvokli. Ieva Baumane, psiholoģe

"Ja cilvēkam liekas, ka vainīgs ir darbs, jāatceras, ka problēmas pašas no sevis neatrisināsies, ir jāmeklē palīdzība." Depresijas slimniekam ir brīva izvēle teikt darbā par savu psihisko saslimšanu, vai arī to noklusēt un paturēt pie sevis. Tomēr psiholoģe saka – ja depresijas skartais to pateiks darbā cilvēkiem, kuriem uzticas, viņš var iegūt atbalstu un sapratni. Kolēģi, iespējams, uzmundrinās viņu arī nākamreiz. Ja cilvēks nolemj pateikt, tad pareizāk būtu teikt – es neesmu depresija, man ir depresīvs stāvoklis.

"Es ieteiktu to pateikt kolēģiem, kuriem tu uzticies, viņiem ir vērts to pateikt un saņemt atbalstu. Ja nepasakām neko, mēs varam sabojāt attiecības ar apkārtējiem, un tas var pasliktināt depresijas stāvokli."

Speciāliste stāsta, ka savā praksē redz – pēdējā laikā cilvēki arvien vairāk ir gatavi darba devējam izstāstīt par savām psihiskās veselības problēmām, piemēram, informējot darba devēju, ka ir nepieciešams laiks psihoterapijas sesijām. "Depresijas gadījumā pilnībā aiziet no darba, visticamāk, nebūs laba izvēle, jo depresijas slimniekam ir vajadzīgi sociālie kontakti un darbošanās. Taču, protams, viņš neizārstēsies, tikai nākot uz darbu," atgādina Baumane.

Ja cilvēks jūt, ka slimība izteikti ietekmē darba spējas, ir iespēja ņemt darba nespējas lapu, to var izdarīt pie psihiatra, kurš arī spēs labāk izprast situāciju un ieteikt labāko risinājumu. Psiholoģe pauž, ka darba devēji šādās situācijās izturas dažādi. "Es teiktu, ka darba devēji arvien labāk sāk izprast šo situāciju. Arī no savas personīgās pieredzes redzu, ka uzņēmumi meklē psihoterapeita atbalstu saviem darbiniekiem, dažreiz arī maksā par šādām konsultācijām darbiniekiem, kas pārcietuši kādu krīzi vai nopietnu zaudējumu, pat ja tas nav saistīts ar darbu."

Latvijā, pēc Slimību profilakses un kontroles centra datiem, vidēji smagas depresijas epizožu uzskaitē 2016. gadā bija 1889 cilvēki, bet uzņemto pacientu skaits bija vien 265. Pēc Baumanes domām, tas nozīmē, ka, iespējams, cilvēks pats neatpazīst šo problēmu vai arī atpazīst, bet viņam nav līdzekļu vai citu resursu (piemēram, brīva laika), lai ietu pie ārsta.

Es teiktu, ka darba devēji arvien labāk sāk izprast šo situāciju. Arī no savas personīgās pieredzes redzu, ka uzņēmumi meklē psihoterapeita atbalstu saviem darbiniekiem, dažreiz arī maksā par šādām konsultācijām darbiniekiem, kas pārcietuši kādu krīzi vai nopietnu zaudējumu, pat ja tas nav saistīts ar darbu. Ieva Baumane, psiholoģe

Kā jau speciāliste minēja, cilvēkam, kurš cieš no depresijas, nav labi būt vienam un bez komunikācijas ar līdzcilvēkiem. Viņa arī iesaka vairākas lietas, ko cilvēks var darīt, lai justos labāk un spētu saglabāt darbaspējas. "Pirmkārt, cilvēkam ir jāapzinās, ka viņam šajā mirklī ir vajadzīgs atbalsts, tālāk jau jāizvērtē, vai viņam ir vajadzīgs medikamentozais atbalsts vai terapija, vai abi kopā (vislabāk to izvērtēt kopā ar savu ģimenes ārstu vai garīgās aprūpes speciālistu). Tāpat svarīgi būtu veikt kaut nelielas fiziskās aktivitātes, kas dotu enerģiju, kaut, iespējams, tas sākotnēji prasītu lielu piepūli. Tas nenozīmē uzreiz iet uz sporta zāli trīs reizes nedēļā, bet gan, piemēram, izbraukt ar riteni lielāku līkumu, nūjot, peldēt, staigāt ar suni vai vienam pašam. Šim cilvēkam arī nevajadzētu izvairīties no komunikācijas ar citiem. Kaut kādā mērā var palīdzēt patīkamas ikdienas aktivitātes, tādas kā silta vanna, ziedi uz galda, garšīga kafija un tamlīdzīgi." Baumane iesaka slimniekam arī pašam analizēt savas domas, ja tas iespējams, jo depresijai ir ļoti raksturīgs mainīgs domu gājums, "šāds cilvēks pret sevi izturas ļoti kritiski, viņš redz tikai to, kas viņam neizdodas, kas nesanāk, tās ir kā tādas "brilles uz acīm". Pasaulē notiek visdažādākās lietas, bet cilvēks redz tikai to, kas ir viņa acu priekšā, kas apstiprina pārliecību, ka es esmu nevērtīgs, neveiksminieks, man nekas nesanāk".

Pieredze: panikas lēkmes un sabrukuma sajūta pēc darba ir norma

Vēlme palikt gultā un būt vienam ir tikai viena no lietām, kas jāpārvar Valtam (vārds mainīts), dodoties uz darbu. Ikdienā viņš atrodas bīstamos apstākļos, jo strādā celtniecības objektā, ārpus darba ik pa laikam arī fotografē un filmē kādus pasākumus. Vīrietis stāsta, ka darbs celtniecībā saistīts ar stresu, jo iespējamas bīstamas situācijas, kā arī depresija traucē pilnvērtīgi strādāt. Paralēli savam pamata darbam Valts apgūst fotogrāfiju un režiju, bet depresijas dēļ jau vairākus mēnešus neko nav darījis. "Kad es atnāku mājās, man ir daudz brīvā laika, man vajadzētu kaut ko darīt, domāju, ko es varētu darīt, bet, atbraucot mājās, es neko nedaru."

Kā savas lielākās grūtības ikdienas gaitās Valts min produktivitāti un spēju pievērsties vairākām lietām. Viņš atceras gadījumu, kad fotografēja un filmēja pasākumu. Bildes izsūtīja ātri, bet video uztaisīja tikai pēc gada, jo depresija nav ļāvusi tam pieķerties. "Visi man jautāja: nu kad tad būs tas video? Protams, sirdsapziņa mani mocīja, bet nebija ne vēlmes, ne gribasspēka tam pieķerties. Process man interesē un patīk, bet, kad esmu pēc darba mājās, man ir tik slikti, ka es uzreiz ieguļos gultā un tā noguļu visu dienu."

Ir dienas, kad es sameloju un saku, ka autobuss saplīsis vai kaut kādu iemeslu pēc es kavēšu. Kaut gan viss, ko es tajā brīdī darīju, bija – gulēju gultā un skatījos griestos. Es vienkārši nekustējos ārā, tajā brīdī ļoti izteikti negribējās līst ārā no gultas. Liekas, ka gulta ir vienīgā vieta, kur ir labi. Valts

Vīrietis depresijas sākumu atceras ar miega traucējumiem. Sākumā esot mocījies ar iemigšanu, jo esot bijušas darba un naudas problēmas, paralēli tam arī studijas. Tagad gan ir tieši otrādi, miegs nāk visu laiku un varētu gulēt ļoti daudz stundu. "Es varēju piecelties trijos četros no rīta, it kā pēc kāda bioloģiskā pulksteņa. Es ar to ļoti cīnījos. Ja es piecēlos agri, gāju skriet līdz brīdim, kad noguru, atskrēju mājās un pagulēju dažas stundas līdz darbam."

Līdz pat šim brīdim Valtam ir jācīnās ar panikas lēkmēm un sabrukuma sajūtu katru reizi, kad atnāk mājās. Pati mazākā lieta varot sabojāt garastāvokli. Arī reizēs, kad vīrietis mēģina iepazīties ar jauniem cilvēkiem, depresija un trauksme liekot par sevi manīt, bet, kad draugi pasaucot viņu kaut kur pasēdēt vai aizbraukt, viņš sakot, ka būs, tomēr pašā pēdējā brīdī, kad jau ir jāiziet no mājas, visu atceļ, jo uznāk brīdis, kad negrib nevienu redzēt.

Dodoties ikdienas gaitās, Valtam ir agri jāceļas, tas gan viņam nesagādājot problēmas, bet esot dienas, kad no gultas piecelties ir ļoti grūti ne jau tāpēc, ka nāktu miegs, bet gan neesot vēlmes neko darīt un nekur doties. "Ir dienas, kad es sameloju un saku, ka autobuss saplīsis vai kaut kādu iemeslu pēc es kavēšu. Kaut gan viss, ko es tajā brīdī darīju, bija – gulēju gultā un skatījos griestos. Es vienkārši nekustējos ārā, tajā brīdī ļoti izteikti negribējās līst ārā no gultas. Liekas, ka gulta ir vienīgā vieta, kur ir labi. Tāpat man ir, kad es eju vannā. Es varu izlaist ūdeni kādas trīs reizes, bet ārā nekāpju, varu gulēt pusi dienas vannā," stāsta Valts.

Par to runāt ar kolēģiem – finansiāli neizdevīgi

Par savu psihisko saslimšanu Valts darbā neko nevienam nav teicis. Uzņēmumā viņš strādā kopā ar paziņu un šaubās, ka kāds no darbiniekiem nojauš par viņa saslimšanu. Visdrīzāk viņi domājot, ka Valts ir sliņķis, kurš negrib strādāt, jo kavē darbu vai arī pazūd, kaut gan īstenībā meklē vietu, kur nomierināties. Vīrietis atzīst, ka nemaz arī nevēlētos kādam kolēģim teikt par savu saslimšanu. Par to zina tikai tuvākie cilvēki. Valts nevēlas, lai par to zina svešinieki, jo tas varētu ietekmēt viņu izturēšanos un attieksmi, kā arī viņi negribētu Valtam uzticēt darba lietas, jo ir jāstrādā ar instrumentiem, ar kuriem var iegūt nopietnas traumas. "Man bail, ka mani atlaidīs vai liks grīdu slaucīt, ja uzzinās par manu depresiju vai panikas lēkmēm."

Kā vienu no gadījumiem Valts min darbu telekomunikāciju uzņēmumā. Visi esot runājuši, ka viņš ejot pīppauzēs, kaut gan vīrietis nemaz nepīpē. Esot bijuši jautājumi, kāpēc tik bieži dodas pīpēt. Tajā reizē vīrietis esot pateicis, ka nav labi. Šajā darbavietā Valts arī strādāja kopā ar paziņu. "Paziņa pateica vadībai, ka es neesmu piemērots šai pozīcijai, līdz ar to mani pārcēla uz citu vietu, kas būtiski ietekmēja manu algu, tas viss tikai tāpēc, ka pateicu, ka slikti jūtos," atceras vīrietis.

Psihiskās saslimšanas stāsts Valtam sākās ar trauksmes sajūtām un panikas lēkmēm. "Draugi teica, ka esmu jūtīgs un emocionāls cilvēks, ka es ļoti pārdzīvoju, it īpaši pēc smagā perioda novembrī, decembrī." Vīrietis stāsta, ka pagājušā gada novembrī, decembrī viņa dzīvē esot notikušas vairākas nepatīkamas lietas, kuras bija saistītas gan ar darbu, gan mācībām un attiecībām, viss vienlaicīgi uzgāzās virsū. Pirmos divus mēnešus bija problēmas ar miegu, mocījis bezmiegs un bijis jāceļas nakts vidū. Publiskās vietās vīrietis cīnījās ar trauksmi, kā arī nevēlējās atrasties cilvēkos, tā rezultātā centās izvairīties no sabiedrības. "Pēc šī perioda man bija ļoti smagi, es atceros, ka bija naktis, kad es piecēlos, jo dzirdēju, kā pa miegam kliedzu. Pamostoties es sapratu, ka miegā esmu raudājis." Tajā laikā Valtam līdzās esot bijuši cilvēki, kuri deva padomus, bet vīrietis esot sapratis – ja visu laiku viņiem sūdzēsies, cik viss ir slikti, viņiem apniks ar viņu komunicēt.

Paziņa pateica vadībai, ka es neesmu piemērots šai pozīcijai, līdz ar to mani pārcēla uz citu vietu, kas būtiski ietekmēja manu algu, tas viss tikai tāpēc, ka pateicu, ka slikti jūtos. Valts

"Es vairs neteicu nevienam, cik slikti jūtos, lai nebūtu tā, ka pazaudēju vai aizbiedēju visus draugus ar to, ka man ir depresija, panikas lēkmes vai vienkārši esmu bēdīgs." Valts atzīst, ka pie speciālista nav devies, jo pats saprotot, ka tā ir depresija, un šauboties, vai ārsts pateiks ko jaunu. Pašā sākumā, kad viss tikai sākās, viņš pamēģināja dzert antidepresantus un nomierinošas zāles. "Man tas viss ļoti nepatika, mani tas ļoti ietekmēja, biju pret visu vienaldzīgs, man nebija nekādu emociju. Kā zāļu iedarbība beidzās, tā jutos briesmīgi, es negribēju paļauties uz tādām zālēm, es šaubījos, ka tās man varētu palīdzēt. Sajūtu ziņā man tas nepatika, galva arī nestrādāja." Šobrīd Valts cenšas ārstēties no depresijas, nodarbojoties ar sportu, tas palīdzot "visu salikt pa plauktiņiem". Valts uzskata, ka sports vislabāk var palīdzēt tikt galā ar depresiju.

Vaicāts, vai darbs apgrūtina ārstēšanos, Valts pauda – ja darbā ir aktīva un aizņemta diena, tas var pat palīdzēt, jo domas ir vērstas tikai uz darbu, tomēr, ja diena nav īpaši aktīva un paiet lēni, tad tas apgrūtina, jo ir jādomā par dzīves kļūdām, par to, kas nav pareizi izdarīts, domas visu laiku iet pa apli. "Ir bijušas reizes, kad esmu meklējis darbā vietu, kur paslēpties, lai neredz, ka man ir asaras acīs vai es mēģinu nomierināties, jo uznākusi lēkme," pauž Valts.

Lai darbs neliktu depresijai progresēt, Valts stāsta, ka vēlētos vairāk sapratnes no darba devēju puses. Viņš vēlētos, lai viņiem būtu lielāka izpratne par situāciju un viņi neliktu strādāt, ja viņš pateiktu, ka nejūtas labi, vai ieviestu biežākas pauzes, lai varētu iziet ārā uz pāris minūtēm un ieelpot gaisu, tas ļoti varētu palīdzēt. Valts domā, ka citu variantu īsti nav, vismaz viņa darba jomā, jo, ja neesi ieradies, šai dienai tavā vietā tiek meklēts cits darbinieks.

Source

DELFI Viņa

Tags

Psihoemocionālā veselība Psiholoģija Psihoterapija Depresija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form