Dienvidāfrikas Zinātņu akadēmija, sadarbojoties ar Ugandas Zinātņu akadēmiju, veikusi pētījumu, lai noskaidrotu, vai seksuālā orientācija var būt iedzimta. Savā ziņojumā pētnieki apkopojuši visus pētījumus par šo tēmu, kas veikti pēdējo 50 gadu laikā, raksta iflscience.com.
Pasaulē notiek karstas diskusijas par homoseksuālismu un šobrīd tās aktualizējušās arī Latvijā, jo nedēļas nogalē paredzēts praids, kas ir geju, lesbiešu, biseksuāļu un transpersonu ikgadējs pasākums.
Pētījums atklāj, ka cilvēku seksuālā orientācija ir noteikta jau pirms dzimšanas. Tā nav cilvēka brīva izvēle – būt homoseksuālam vai heteroseksuālam.
2014. gada pētījumā zinātnieki apstiprināja līdzības hromosomu komplektos, kuras saskatāmas viendzimuma pārstāvjos, kuri ir homoseksuāli orientēti. Šis atklājums ir līdzīgs 1990. gadā publicētajiem zinātnieku secinājumiem, kuru pamatā bija doma, ka pastāv "geju gēns". Tomēr arī šis pieņēmums nav pilnībā apstiprināts un pamatots, neskatoties uz to, ka pētījumos ir pierādīts, ka homoseksuālisms ir mantojama iezīme.
Seksuālo orientāciju ietekmē ģenētisku, bioloģisku un vides faktoru kopums
Zinātnieki strādāja ar dažādiem pētījumiem, kur katrā no tiem uzsvars tika likts uz atšķirīgām niansēm, tomēr atklājot līdzīgas iezīmes secinājumos. Tika apskatīti arī ģimeņu un dvīņu pētījumi.
Pētot dažādas ģimenes, tika atklāts, ka, ja ģimenē dēls ir homoseksuāls, tad pastāv lielāka iespēja, ka arī viņa brāļi būs homoseksuāli. Līdzīgi secinājumi ir arī par sievietēm – ja ģimenē meita ir homoseksuāla, tad lielāka iespējamība, ka arī viņas māsas būs homoseksuālas.
Pētījumi par identiskajiem dvīņiem ir ļoti svarīgi, jo identiskie dvīņi manto tos pašus gēnus. Savukārt tas var sniegt plašāku ieskatu tajā, vai seksuālā orientācija var tikt ģenētiski mantota. Secinājumos atklājās, ka identiskajiem dvīņiem ir lielākas iespējas abiem būt homoseksuāliem nekā neidentiskajiem dvīņiem. Tas pierāda, ka homoseksualitāte var būt iedzimta.
Tomēr zinātnieki sākumā bija prognozējuši, ka mantojuma apjoms būs lielāks, tāpēc tas veicina uzskatu, ka, lai gan homuseksualitāte var būt iedzimta, tas nenotiek saskaņā ar klasiskajiem ģenētikas likumiem. Drīzāk, ka tas notiek caur citu mehānismu – epiģenētiku.
Epiģenētika kā svarīgs faktors
Epiģenētika attiecas uz vides faktoru ietekmi uz gēniem dzemdē vai pēc bērna dzimšanas. Tā ir zinātne par to, kā vides signāli atlasa, modificē un regulē gēnu darbību.
Ārējās vides faktori, kas var būt zāļu, narkotiku, ķīmisko, toksisko vielu lietošana arī var ietekmēt mātes vēderā esošā bērna DNS, radot epiģenētikas iezīmes. Šie ārējās vides faktori var ietekmēt arī grūtnieces hormonālo darbību. Tas savukārt ietekmē augļa dzimumhormonu attīstību, kā arī šo hormonu aktivitāti.
Sievietēm ir divas X hromosomas, no kurām viena šūnās pēc nejaušības principa ir neaktīva jeb "atslēgta". Pētnieki atklājuši, ka mātēm, kurām ir homoseksuāli dēli, novērojamas nevienmērīgas izmaiņas X hormosomas inaktivācijā jeb "atslēgšanā". Tā vairs nav nejauši izvēlēta, bet gan viena un tā pati hromosoma visām mātēm, kam šī pazīme konstatēta. Šis atklājums liek domāt, ka kāds konkrēts reģions X hromosomā nosaka bērna seksuālo orientāciju. Epiģenētiķu hipotēze ir, ka homoseksualitāte cilvēkam attīstās, no paaudzes paaudzē mantojot kontroles mehānismus, kas ietekmē šīs X hromosomas inaktivāciju.
Zinātnieku secinājumi
Akadēmija, veicot šo pētījumu, konstatēja, ka daudzi zinātniski pētījumi ir apliecinājuši, ka seksuālā orientācija ir bioloģiski noteikta. Viņi arī secināja, ka nav viena gēna vai vides faktora, kas par to ir atbildīgi, tas drīzāk ir kompleksu kopumu mijiedarbība starp šiem diviem faktoriem, kas nosaka seksuālo orientāciju.
Tomēr šie pētījumi nenozīmē, ka homoseksualitāte ir slimība vai, ka tā ir gēnu mutācija. Drīzāk, tas liecina, ka pastāv īpašs reģions hromosomā, kas nosaka cilvēka seksuālo orientāciju.
Raksta veidošanā konsultēja bioloģe Agija Lāce (Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāte, papildus apguvusi neiroģenētiku Ķelnes Universitātē, Vācijā)
