Man ir 30 gadu, un es it kā vēlētos ģimeni, vīru un bērnu, bet, kad sāku veidot attiecības, man viss ātri apnīk, gribas bēgt.
Tāpat ir arī ar darbu - gribas visam atmest ar roku. Vienkārši neredzu iemeslu dzīvot un kaut ko darīt šajā dzīvē. Man visu laiku mainās domas par apkārtējo pasauli!
Atbild Capital Clinic Riga psihiatrs Jevgēņijs Iznovs
Labdien! Ir lieliski, ka jūs domājat par savas dzīves saturu un vēlaties meklēt risinājumu situācijām, kas jūs neapmierina. Lai atbildētu uz jūsu jautājumu un lai palīdzētu jums izprast sevi, protams, nepieciešama tikšanās ar speciālistu - vislabāk psihiatru vai psihoterapeitu.
Spriežot pēc īsajā vēstulē aprakstītās situācijas un jūsu vecuma, var domāt par vecuma, šajā gadījumā trīsdesmitgadnieka, krīzi. Attīstības krīzes, kas dzīvē ir neizbēgamas, piedzīvo katrs cilvēks, tā ir personības transformēšanās atbilstoši vecumposmam.
Visiem ir zināmas pusaudžu attīstības krīzes, jo tās ir visspilgtāk izteiktas, taču attīstības krīze skar cilvēkus visos vecuma posmos - pārkāpjot 30, 40, 50 gadu slieksni. Raksturīgi, ka tādos posmos cilvēki atskatās uz nodzīvoto laiku, izvērtē savu dzīvi, izdara secinājumus par paveikto un to, kas nav īstenojies.
Tas var radīt arī nemieru, neatmierinātību, skumjas, cilvēks saprot, ka vēlas kaut ko mainīt, bet nesaprot, ko tieši. Tas ir "starp" stāvoklis, kad vecais neapmierina un sabrūk, bet jaunais vēl nav nācis vietā.
Priecīgā ziņa ir, ka jebkura krīze cilvēka dzīvē var nest attīstību, taču, lai šo attīstību veicinātu, krīze ir jāapzinās un jāvērš sev par labu. Un vislabāk to darīt profesionāla speciālista pavadībā. Nav retums, ka krīzes stāvokļa rezultātā cilvēkam rodas arī depresija, kas atbilstoši jāārstē.
Par ārstēšanas taktiku var lemt tikai speciālists, tādēļ, lai izprastu jūsu šobrīdējo psihoemocionālo stāvokli, ieteiktu jums aiziet uz konsultāciju pie speciālista, kas pēc situācijas izvērtējuma sniegs labākos ieteikumus un ārstēšanu, ja tāda nepieciešama.
