Foto: Shutterstock
Pēc tam, kad parādījās ziņa, ka 2013. gadā slavenās krievu dziedātājas Allas Pugačovas bērni dzima no olšūnām, kuras viņa iesaldēja 11 gadus pirms tam, par šo procedūru sieviešu vidū parādījās sakāpināta interese, tostarp arī Latvijā. Tomēr šobrīd informētības līmenis šajā jomā ir diezgan zems. Par to, kā viss notiek praksē un kādā vecumā to var izdarīt, "Delfi" pastāstīja ginekoloģe reproduktoloģe Oksana Babula.

Vecumam ir nozīme

Optimālais vecums olšūnu sasaldēšanai ir no 25 līdz 35 gadiem, pats pēdējais mirklis būtu 37 gadi. Tas saistīts ar to, ka pēc četrdesmit gadiem olšūnu paliek mazāk. Tās ir grūti iesaldēt un atkausēt, tās kļūst arī trauslākas, līdzīgi kā visas pārējās ķermeņa šūnas un audi. Viss galu galā zaudē spēku un kļūst gauss. Olšūnas nav izņēmums, skaidro Oksana Babula, piebilstot, ka viņas praksē itin bieži slikti informētas sievietes, kurām jau pāri 40, vēlas nodot olšūnas, kad diemžēl ir jau par vēlu.

"Ja sievietei ir 40 gadu, vajadzētu iesaldēt embrijus jeb jau apaugļotas olšūnas, nevis vienkāršas olšūnas, jo tad iespējama vismaz kaut kāda garantija, ka nākotnē viņai būs bērns. Ja sieviete vēl nav atradusi sapņu princi, tad piedāvāju apaugļot viņas olšūnas kaut vai ar donora spermu: ja tev ir iesaldēts embrijs, tad pastāv reāla iespēja grūtniecībai. Savukārt ar olšūnām nekad nevari būt pārliecināta, ka visas sasals un ka apaugļošanās izdosies, tādēļ vari arī palikt bešā. Protams, man ir bijušas klientes "40+", no kurām izdevās iegūt olšūnas. Pat apaugļojām, taču embriji neizauga," pieredzē dalās ginekoloģe.

Olšūnas vienkārši neizturēja laboratoriskās procedūras – atkausēšanu un atrašanos inkubatorā. Interesanti, ka šī vecuma sievietes var palikt stāvoklī arī dabīgā ceļā. Ginekoloģe atminējās, ka bijusi 47 gadus veca paciente, kurai veica olšūnu mākslīgo apaugļošanu nākotnei, bet sievietes embriji neizdzīvoja pat līdz trešajai dienai. Būtu varēts tikai iesaldēt viņas olšūnas, bet viņa būtu dzīvojusi neziņā, domājot, ka viss ir labi, un tad no tā nekas nebūtu sanācis. Tāpēc labāk nevilcināties līdz pēdējam – vecums šajā gadījumā ir svarīgs.

Tālredzīgs risinājums

Kā pastāstīja speciāliste, vidēji viena sieviete mēnesī interesējas par šādu iespēju, bet pērn olšūnu sasaldēšanu izmantoja tikai sešas sievietes.

"Man šķiet, ka, lai iesaldētu olšūnas, nepieciešama domu brīvība un neatkarība, jo pēc tam sieviete vairs nav atkarīga no kāda vai no jebkādiem dzīves apstākļiem. Tā ir sava veida apdrošināšana nākotnei, maz kas var notikt – iekaisums vai vēzis var iznīcināt olšūnas, bet ar iesaldētām olšūnām par to var nepārdzīvot – lai kas arī notiktu, bērns būs."

"Protams, mēs visi esam atšķirīgi. Kādai jau 18 gados visa dzīve saistās ar piecu bērnu dzemdēšanu, un tas ir lieliski. Bet ir arī tādas meitenes, kurām vispirms jānopelna miljons, jāpiedalās filmā, jāveic zinātnisks atklājums, jāuzkāpj pasaules augstākajā kalnā, jāizlec ar izpletni, daudz jo daudz jāceļo. Un bieži vien šajos plānos neparādās bērns. Bet, kad karjera "uzcelta" kopā ar māju un atrasts sapņu princis, sieviete pēc četrdesmit un piecdesmit gadiem var mierīgi savā dzīvē ielaist bērnus. Tieši šādas – izglītotas un ambiciozas – sievietes pie manis nāk. Es nesen sasaldēju kādas četrdesmitgadīgas sievietes trīs embrijus – visi izdevās. Viņai tagad ir ļoti nopietna karjera, un, pēc pašas vārdiem, viņa dzemdēs pēc 50."

Foto: Shutterstock
Oksana Babula stāsta, ka pie viņas sasaldēt olšūnas nāk tās, kuras vēl nav realizējušas visas ieceres un nav atradušas partneri. Taču ir arī tādas, kuras nevēlas bērnus un kuras vīri piespiež iesaldēt olšūnas cerībā, ka pēc kāda laika sieviete tomēr pārdomās.

“Atceros sievieti, kuras turīgais vīrs apmaksāja sasaldēšanu, jo bija nolēmis, ka sievai vajadzētu vēlāk dzemdēt. Tā kā viņai ir otrā pusīte, es ieteicu iesaldēt embrijus. Taču sieviete nolēma iesaldēt tieši olšūnas. Viņa tajā brīdī domāja par to, ka pēc pieciem gadiem, iespējams, atradīs vēl labāku un bagātāku vīrieti un tad apaugļos savas olšūnas ar to, ar kuru vēlēsies. Mēdz gadīties, ka dāma ierodas uz olšūnu sasaldēšanu ar vienu partneri, bet pēc četriem gadiem atgriežas uz apaugļošanos ar citu. Vēl ir gadījumi, kad apaugļo olšūnas kopā ar vīru, taču lūdz apaugļot tikai pusi no visām. Pārējās tad paliek citam gadījumam, ja nu vīrs pa šiem gadiem apnīk. Jāteic, mūsu sievietes ir tālredzīgas.”

Uzglabāt var mūžīgi


Foto: Shutterstock
Oksana Babula skaidro, ka iesaldētu olšūnu gadījumā viss notiek tieši tāpat kā pie mākslīgās apaugļošanas – tiek ņemtas olšūnas, bet netiek iegūts embrijs. Tā kā optimālai sasaldēšanai nepieciešams iegūt pēc iespējas vairāk olšūnu, tiek veikta īpaša hormonālā stimulācija, kas sievietei ļauj audzēt olšūnas savā ķermenī, jo viņas dzīvē katru mēnesi nogatavojas tikai viena olšūna un dažreiz neviena, savukārt ārstiem nepieciešams vairāk.

Tad narkozē olšūnas tiek savāktas un iesaldētas. Pats stimulācijas un savākšanas process aizņem līdz divām nedēļām. Viss notiek viegli un ātri, sarežģījumi notiek reti, un tie nav nopietni. Olšūnu sasaldēšanai nav jāņem atvaļinājums vai slimības lapa – viss izdarāms, nekavējot darbu.

Ginekoloģe iesaka sasaldēšanu veikt 2–3 ciklos, tas ir, veikt stimulāciju 2–3 reizes, lai iegūtu pēc iespējas vairāk olšūnu, jo tikai daļa no tām apaugļosies un tikai no apaugļotajām iegūs embrijus, un tikai no daļas embriju iestāsies grūtniecība. Zudumi šajā procesā ir diezgan lieli, tāpēc nepieciešams iesaldēt vismaz 15–20 olšūnas. Protams, ārsti sasaldē tik daudz, cik sieviete var “saražot”: kāda 5, kāda 25. Tāpēc tām, kuras devušas maz, stimulācija būtu nepieciešama vismaz trīs reizes. Tas viss var izmaksāt 1,5–2 tūkstošus eiro.

Par iesaldēto olšūnu uzglabāšanu mēnesī vidēji nākas maksāt 10 eiro. “Patiesībā tās var glabāt mūžīgi. Vienkārši diez vai sieviete vēlēsies palikt stāvoklī 100 gadu vecumā.”

Iznīcināt vai uzdāvināt?

Foto: Shutterstock


“Atkausēt savas olšūnas pie manis nāk dažādi – kāda pēc dažiem mēnešiem, bet kāda tikai pēc 10 gadiem. Savukārt, ja pēc tam olšūnas nav vajadzīgas, ir trīs varianti, kā ar tām rīkoties: iznīcināt, nodot zinātniskajiem pētījumiem vai dāvināt kādai kā donora olšūnas. Lielākoties savas olšūnas dāvina vai atdod pētījumiem ārzemnieki, vietējās meitenes parasti olšūnas iznīcina.”

Kā rīkoties šajā situācijā, ir katra paša izvēle. “Domāju, ka mēs vēl neesam izauguši līdz eiropeiskai mentalitātei, mums trūkst brīvdomības, jo tikai atvērti cilvēki filozofiski izturas pret to, ka viņu ģenētiskais materiāls ir kaut kur citur. Mūsu gadījumā liela loma ir padomju laiku atbalsij. Meitenes viena pēc otras saka: “Bet mana mamma uzskata tā.” Viņas pastāvīgi skatās uz draudzenēm vai kaimiņienēm. Gadās, ka uz pieņemšanu ierodas četrdesmit gadus veca sieviete kopā ar mammu. Mūsu sievietēm ļoti bieži piemīt sava veida infantilisms. Tāpēc, manuprāt, mums ir tik maz sieviešu, kas vēlas iesaldēt savas olšūnas nākotnei.”

Speciāliste uzsver, ka nav jābaidās no vārdiem “iesaldēt” un “atkausēt”. Bērni, kas radušies pēc olšūnu iesaldēšanas, ne ar ko neatšķiras no bērniem, kas piedzimuši dabiskā ceļā. Tas viss tiek aktīvi pētīts, un līdz šim nav pierādīts, ka “iesaldētajiem bērniem” biežāk novērojamas ģenētiskas pataloģijas.

Modernās ātrās saldēšanas metodes ļauj saglabāt šūnas un embrijus par 100%. Vecāku metožu gadījumā atsaldēšanas procentuālā vērtība bija zemāka, jo lēnās sasaldēšanas dēļ šūnās veidojās kristāli, kas sašķēla olšūnas no iekšpuses. Savukārt ātrās sasaldēšanas ar sausā ledus palīdzību laikā nekas neveidojas – olšūna tiek iegremdēta miega stāvoklī un tajā nekas netiek traucēts.

Ginekoloģe stāsta, ka viņas klīnikā ir iesaldēts liels skaits embriju un viņas pacienti jokojot, ka ir sasaldējuši veselu bērnudārzu. Viņa pati domā, ka nākotnē mēs iemācīsimies iesaldēt cilvēku: ja nu, viņam pēc gadsimta pamostoties, kāds būs jau iemācījies izārstēt viņa slimību?

Vēzis nav spriedums


Foto: Shutterstock
Ginekoloģe akcentē, ka arī spermu ir iespējams iesaldēt nākotnei, bet vīrieši ar to neaizraujas, uz sasaldēšanu dodas tikai onkoloģiskas saslimšanas gadījumā. Ārstes praksē ir bijuši vīrieši, kas spermu nolēmuši iesaldēt pirms ķīmijterapijas un pēcāk salīdzina ar spermu, kas iegūta pēc terapijas. Gadās, ka jauniegūtais eksemplārs ir pat labāks nekā iesaldētais. Tas tādēļ, ka sperma atjaunojas trīs mēnešu laikā. Tātad vīrieši pēc onkoloģiskas saslimšanas spēj radīt bērnu jau ar atjauninātās spermas palīdzību, nevis iesaldētās.

Ar sievietēm ir citādi. “Kas attiecas uz onkoloģiju, saslimušās sievietes uz olšūnu sasaldēšanu dodas daudz intensīvāk nekā veselās, kuras vienkārši vēlas iesaldēt olšūnas nākotnei. Starp šādām sievietēm nereti ir arī ļoti jaunas. Taču ne visi onkologi nosūta sievieti uz olšūnu sasaldēšanu, jo par to nemaz neiedomājas.”

Parasti svarīgākais ir izdzīvošanas jautājums un neviens nedomā, ka pēc izārstēšanās jaunā meitene varētu gribēt bērnus, bet ķīmijterapijas rezultātā olšūnu viņai vairs nebūs. “Mēs neko neizlemjam, jo vēža gadījumā tikai onkologs drīkst atļaut vai neatļaut iesaldēt olšūnas, un ne visi onkologi to atzinīgi vērtē. Es viņus saprotu, jo hormonu terapija var ietekmēt vēža attīstību. Taču daudzi onkologi pat neinformē sievietes par sasaldēšanas iespēju. Kāds ļoti progresīvs onkologs pats pacientei atstāja nelielu olnīcas daļu, no kuras man vēlāk izdevās iegūt divas olšūnas. Pateicoties tam, pēc atveseļošanās viņai piedzima vesels zēns. Ar ginekoloģiska rakstura vēža gadījumiem, protams, ir grūtāk, jo tie ir atkarīgi no hormoniem, bet, piemēram, vairogdziedzera vai asins vēža gadījumā olšūnas var ļoti veiksmīgi iesaldēt. Tagad šādu veidu vēzis tiek labi ārstēts, un pēc slimības sieviete var pilntiesīgi dzīvot un dzemdēt bērnu, pateicoties iesaldētajām olšūnām. Manā praksē ar šādiem pacientiem ir bijuši ļoti veiksmīgi rezultāti. Ja onkologs nerunā par sasaldēšanu, tad pati sieviete par to var jautāt.”

Nobeigumā Oksana Babula min ASV piemēru, kur viņai kādu laiku nācies stādāt. “Ziniet, tur visi privātie uzņēmumi savām darbiniecēm apmaksā olšūnu sasaldēšanu. Piemēram, meitene uzsāk darba attiecības 20–25 gados – darba devējs viņai uzreiz piedāvā šādu iespēju, lai viņa strādātu, nevis pārdzīvotu par to, ka “laiks skrien”. Tas ir izdevīgi visiem – meitene ir mierīga par savu nākotni, jo zina, ka varēs palikt stāvoklī, kad vēlēsies, bet darba devējam ir izdevīgi, ka viņa pēkšņi neaizies pirmsdzemdību atvaļinājumā. Latvijā tas netiek praktizēts, bet es vēlētos mūsu darba devējiem dot mājienu uz ko tādu.”

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!