Pat atrodoties reanimācijā, noliedzu savu anoreksiju. Svetas pieredze
Foto: Shutterstock

Anoreksija ir psihiski traucējumi, kas kļuvuši ļoti izplatīti pēdējos gadu desmitos, un biežāk vērojami jaunu sieviešu vidū. Tas ir apetītes zudums, ko mēs saprotam visparastāko neēšanu. Ēšanas traucējumi tiek definēti kā pārmērīgas uzmanības pievēršana sava ķermeņa svaram un formai, ko pavada neadekvāta, neregulāra vai haotiska barības uzņemšana, skaidro portāls "Anoreksija". Šī saslimšana ir ar ļoti augstu mirstības risku galvenokārt komplikāciju dēļ. Šie traucējumi ir mentāla saslimšana, un ēdiena neuzņemšana nav slimības cēlonis, bet sekas.

Cēlonis līdz šim brīdim ir neskaidrs un daudzi to vēl joprojām neuztver par nopietnu slimību, bet diemžēl notās cieš ļoti daudz cilvēku.

Lūk, Svetlanas stāsts par anoreksiju, ko viņa uzticējusi portālam "Womanparadise".

"Man ir anoreksija? Nekad! Kā gan es – veiksmīga, turīga sieviete – varu ciest no psihiskām saslimšanām, kas ir raksturīgas jauniešiem?!" sašutusi kliegusi Svetlana, atrodoties reanimācijā. Tur viņa nonākusi, kad pati vairs nevarējusi tikt galā ar sevi. 26 gadu vecumā 162 centimetrus garā sieviete svērusi tikai 30 kilogramus, un viņas organisms un nervu sistēma bijusi tā nomocīti, ka Sveta atradusies uz nāves sliekšņa.

"Atrodoties palātā, es iepazinos un sadraudzējos ar meitenēm, kurām bija tāda pati diagnoze. Un tad es uzzināju, ka šī slimība ir daudzpusīga un katrā vecumā izpaužas citādi. Tai ir dažādas izpausmes kategorijas," stāsta slimā sieviete.

Slimības stadijas

Pirmā ir tā saucamā "upura lomas" anoreksija – pusaugu meiteņu slimība, kas attīstās, pateicoties kompleksiem par savu izskatu un tieksmei pēc pilnības. Meitenes bieži ietekmējas no glancētajos žurnālos redzētā – ideāliem un slaidiem augumiem. Protams, arī no televīzijas ekrānos redzētā. Tad viņas pārkāpj visas robežas un badojas, sabeidzot savu veselību.

Otrā stadija – "nervozā" anoreksija. Šī slimība piemīt vecākām meitenēm, kas ir izaugušas no pusaudžu vecuma – teicamnieces, kas cenšas būt vislabākās, un vēlas perfektas it visā.

Trešā ir tā saucamā "murgainā" anoreksija ar bulīmijas lēkmēm: pieaugušu meiteņu, jaunu sieviešu slimība, kuras nomoka doma par ideālu svaru un ķermeņa aprisēm. Šajā stadijā gan ir grūti apmānīt smadzenes, tāpēc dāmām bieži gadās "norauties", kad tiek izraisīta bulīmija jeb pārēšanās, kas beidzas ar mākslīgi izraisītu ēdiena izvadīšanu no organisma, proti – vemšanu.

Apsēstība ar perfekcionismu

Pat atrodoties reanimācijā, noliedzu savu anoreksiju. Svetas pieredze
Foto: Shutterstock

"Manā gadījumā tā bija slimība ar tieksmi pēc pilnības. Mans perfekcionists izpaužas it visā. Es tiecos ne tikai pēc ideāla auguma, bet arī pēc ideāla prāta, ideālas draudzības un ideālas laulības. Kas attiecas uz manu ārieni, esmu sevi daudz mocījusi - arī ar sportu Uzskatīju, ka mans ideālais svars ir 47 kilogrami, un centos to sasniegt. Biju pārliecināta, ka celulīts un tas, ka tev nav vēdera presītes "klucīšu", ir slinkuma izpausme," stāsta Svetlana.

"Neklausījos ārstu rekomendācijās par to, ka ir tāds jēdziens kā ķermeņa masas indekss, kam attiecībā uz augumu un vecumu ir jāveido konkrēts svars, kā arī par to, ka sievietei tauciņi ir vajadzīgi normālai ginekoloģiskās sistēmas funkcionēšanai un bērna radīšanai. Tāpat es fanātiski veicu dažādas kosmētiskās procedūras, kā arī gāju uz vizāžistu kursiem, solāriju, liku pīrsingu un tetovējumus," viņa stāsta par savu fanātismu būt perfektai.

Atteikšanās no ēdiena

"Es savu prātu un domas nodarbināju ar slavenu un ietekmīgu cilvēku pētīšanu, kas man šķita ideāli, mēģināju sekot viņu principiem un lozungiem. Iekalu savā galvā "cilvēks ir tas, kas viņš ir", tomēr tas nestrādāja. Palēnām atteicos no liellopu un cūkgaļas, pīles, makaroniem, maizes, kartupeļiem, saldumiem un daudz kā cita. Ar laiku aizmirsu, kā garšo silts ēdiens un aizstāju to ar ēšanu, kā pagadās. Es mācījos nepārtraukti, bez apstājas, uzvedos neadekvāti, darot maksimāli un visu uzreiz," Svetlana atceras, kā sācies ceļš uz slimību.

“Es gribēju kļūt par savas ģimenes lepnumu, bet kļuvu par kauna traipu." Svetlana

Viņa kļuvusi ļoti steidzīga, jo vajadzējis izmēģināt un pagūt visu. Steigusies uzzināt visu jauno, paspēt it visur nokļūt. "Man visam, protams, nepietika laika, un es gulēju, maksimums – divas trīs stundas diennaktī. Šī murgainā doma man šķita tik ģeniāla, ka es tai sekoju veselus trīs gadus. Man bija garš saraksts ar idejām, kas noveda pie lēnas mana organisma un dzīves sagrāves."

Viss esot sācies pirms sešiem gadiem, kad Svetlana dzīvojusi Vladivostokā. Kādā jaukā rītā viņa sapratusi: "Nu, viss! Jāparāda šai pasaulei, uz ko es esmu spējīga! Un tad sākās "dragreiss". Es modos 5.30 no rīta, pulksten septiņos braucu uz baseinu, deviņos – uz darbu, pusdienlaiku aizstāju ar angļu un ķīniešu valodu kursiem, aizsēdējos darbā līdz pusnaktij vai astoņos vakarā skrēju uz sporta zāli. Aizmirsu par atpūtu un miegu, brīvdienās skrēju uz kvalifikācijas pacelšanas kursiem un "piebāzu" galvu ar kaudzi nevajadzīgas informācijas."

Darba jūgā

"23 gadu vecumā es ieņēmu augstu amatu, biju sabiedriskās ēdināšanas un bāru servisa ģenerāldirektora vietniece. Tomēr es pie tā neapstājos. Tad pārcēlos uz Maskavu un iekārtojos vadošos amatos. Visi mani darba devēji novērtēja manu hiperaktivitāti un darba spējas. Toreiz es nezināju, ka tāda pārstrādāšanās man var maksāt dzīvību," atceras Svetlana. "Jauni centieni, neprātīgs temps un tieksme pēc pilnības, kas izpaudās ceļojumu, sporta, deju, papildu izglītības viedā. Tas viss mani tā aizrāva, ka es pat aizmirsu, kāpēc visu to sāku. Tieksme pēc pilnības un pilnveidošanās mani noveda pie anoreksijas. Anoreksija sagrāva manu laulību un izjauca dzīves ritmu. Tā atstāja sekas manā ģimenē."

Svetlanai bija 25 gadi, kad viņai no Vladivostokas piezvanījis brālis, kurš tur dzīvo, un teicis: "Māsa, apstājies! Brauc pie mums! Mēs kaut ko izdomāsim!" Turp Svetlana aizbraukusi īsi pirms 26. dzimšanas dienas. Viņa bijusi pārgurusi, slima, agresīvi noskaņota un ar dzīvi neapmierināta. Nevarējusi vairs tikt uz kājām. Viņa atceras: "Katra diena nāca ar lielām grūtībām. Centieni vērsties pie speciālistiem beidzās neveiksmīgi, jo man sāka ārstēt kuņģi, nervus, neko citu, un es vienkārši "izdegu". "Izdegu" ar katru dienu aizvien vairāk, un man šķita, ka cerības uz glābiņu vairs nav. Domāju, ka man neviens negrib un nevar palīdzēt. Vienmēr dzirdēju vienu un to pašu – "ārprāts, cik tu esi tieva! Kas ar tevi notiek, kāpēc esi tā notievējusi? Tev ir anoreksija!" Uz to es vienmēr atbildēju: "Anoreksija? Nekad!""

Sauciens pēc palīdzības

Kādu dienu Svetlanai piezvanījusi māsa un pierunājusi papētīt internetā, kas tad tā anoreksija tāda ir. Tobrīd viņas dzīvības funkcijas instinkti esot noslīdējuši līdz nullei, pašaizsardzības instinkti apstājušies, un viss kļuvis pilnīgi vienaldzīgs. "Dariet ar mani, ko gribat," viņa domājusi.

"Es gribēju kļūt par savas ģimenes lepnumu, bet kļuvu par kauna traipu. Izlasot virkni rakstu par ēšanas traucējumiem, mana pasaule sagriezās kājām gaisā. Es turpināju noliegt, ka man ir anoreksija, tomēr uzvedības simptomos es saskatīju sevi, un tad parādījās gaisma tuneļa galā. Saņēmu sevi rokās pēdējiem spēkiem, saņēmu materiālo un morālo atbalstu no radiniekiem un lidoju atpakaļ uz Maskavu," atceras Svetlana.

"Anoreksija sagrāva manu laulību un izjauca dzīves ritmu." Svetlana

Tā ar diagnozi "nervu" anoreksija viņa nokļuvusi reanimācijā, pēc tam – klīnikā, kur atradās trīs mēnešus. Tajā laikā viņa pārvērtējusi dzīves kvalitāti un vērtības, skatījumu uz dzīvi. Slimnīcā viņa uzzinājusi, kas ir zonde, ko nozīmē bulīmija, "noraušanās" ar ēšanu, antidepresanti un grupas psihoterapija. "Es novērtēju nepieciešamību pēc sabiedrības iesaistīšanās, atbalsta tik smagā psihiskā sabrukuma brīdī," Svetlana stāsta. "Draugi, ko ieguvu slimnīcā, kļuva man ļoti tuvi, tuvāki nekā visi mani iepriekšējie draugi, klasesbiedri un studiju biedri. Viņi mani saprata, kad no manis novērsās vecie draugi. Šie mazpazīstamie cilvēki izjuta tās pašas jūtas un trauksmi, ko izjutu es. Viņi mani saprata un atbalstīja."

"Kad mana ārstēšanās beidzās, es nolēmu iziet rehabilitācijas kursu Vladivostokā un atgriezos pie radiem. Diemžēl Vladivostokā es nevarēju atrast atbalstu un normālu komunikāciju tieši attiecībā uz slimniekiem. Redzu, cik daudz meiteņu apkārt cieš no anoreksijas. Es viņas atpazīstu pēc tām pazīmēm, kas man savulaik bija," Svetlana stāsta. "Mans mērķis bija izveidot anonīmu grupu cilvēkiem, kas cieš no veselības traucējumiem – anoreksijas un bulīmijas. Lai tur draudzīgā atmosfērā varētu gūt atbalstu, kā arī pilnu informāciju par traucējumiem, simptomiem, ārstniecības metodēm. Cīnoties kopīgiem spēkiem, mēs noteikti uzvarēsim!"

Kā tikt ārā no purva?

Ārstēšana

Uzsākot ēšanas traucējumu ārstēšanās kursu, paralēli fiziskās veselības uzlabošanai pacientēm ir nepieciešams ne tikai psihoterapeits, kurš palīdzēs apzināties slimības rašanās cēloņus, izprast sevi, un atrast veidu, kā risināt anoreksijas izraisītās psihoemocionālās problēmas, bet arī rūpīga veselības stāvokļa izmeklēšana un uztura speciālista konsultācijas, saka Dr. Ilze Sestule, ārste psihoterapeite.

Gadījumi, kad ārstēšana jāsāk slimnīcā:

1. Ja slimnīcā ir nonākts ar neatliekamo medicīnisko palīdzību kāda novājēšanas izraisīta akūta stāvokļa dēļ.

2. Ļoti smags vispārējās veselības stāvoklis ar orgānu sistēmu darbības traucējumiem, izsīkumu uz svara zuduma fona.

3. Izteikta pretestība ārstēšanai, kad kavēšanās ir dzīvību apdraudoša.

4. Ja ēšanas traucējumi attīstījušies uz citu saslimšanu fona – gan somatisku, gan psihisku, un ir jāveic rūpīga izmeklēšana, novērošana un zāļu piemērošana.

Ārstēšana ārpus stacionāra labākos rezultātus dos, ja:

  • procesā tiks iesaistīti vairāki speciālisti, vislabāk – komanda, kuras sastāvā ir ārsts psihoterapeits, uztura speciālists, fizioterapeits, nepieciešamības gadījumā – internists vai cits speciālists, kas izvērtēs somatisko stāvokli;
  • ir iespējams apmeklēt arī atbalsta grupu pacientiem ar ēšanas traucējumiem;
  • - iesaistās arī ģimene;
  • PACIENTE IR MOTIVĒTA ĀRSTĒTIES UN ATGRIEZTIES REĀLAJĀ DZĪVĒ!
  • Ārstēšanas process multidisciplinārā komandā sākas ar konsultāciju pie speciālista, tālāku vispārējā veselības stāvokļa izmeklēšanu, uztura speciālista konsultāciju un pēc tam, apkopojot rezultātus, vienojoties ar katru pacienti individuāli par mērķiem (ne tikai par svaru), procesu, citiem saistītiem jautājumiem un izmaksām.

Uzsākot ārstēšanos ārpus stacionāra jāņem vērā, ka ārstēšanas rezultātu nosaka pašas pacientes vēlme iesaistīties un ievērot ārsta ieteikumus, lai atsāktu ēst. Citādi atliek tikai lēni mirt.

Vairāk par anoreksiju lasi šeit.

Source

DELFI Viņa

Tags

Anoreksija Draugi Slimība Anoreksija
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form