Plašā negatīvā ietekme, ko rada sintētisko pesticīdu izmantošana, nav mīts, un daudzi pētījumi visā pasaulē pierāda, ka ir naivi iedomāties – toksiskās agroķimikālijas paliek tikai tur, kur izsmidzinātas. Pesticīdu daļiņas noplūst ne tikai gaisā, augsnē un ūdeņos, tās kaitē ne tikai bitēm, bet nonāk arī cilvēkos, tostarp ēdot industriālās lauksaimniecības produkciju, bet vistiešāk – atrodoties lauku vidē.
Kampaņas #DzīvāZeme – kustības ilgtspējīgas lauksaimniecības veicināšanai Latvijā – ietvaros Māris Narvils ar sievu Ingrīdu nolēmuši dalīties pieredzē par skaudrajām izmaiņām veselībā, kuras, ļoti iespējams, veicinājuši augu aizsardzības līdzekļi – pesticīdi.
33 gadi "svaigā" gaisā
"Tā ir politiski ērta pseidopatiesība, valstij sevi pasniedzot kā gandrīz paradīzi zemes virsū. Diemžēl realitātē notiek procesi, kas ved prom no visa, ko Latvija sev piedēvē. Arvien vairāk mazo saimniecību Latvijā nonāk dilemmas priekšā – kā spēt izdzīvot apstākļos, kad apkārt lielo saimniecību īpašnieki smidzina uz nebēdu, dzenoties pēc vēl lielākas naudas. Kā saka – visi līdzekļi labi. Tas, ka tuvumā ir saimniecības, kas grib saimniekot citādi, ka ir jaunās ģimenes, kas laukos grib savus bērnus izaudzināt veselīgā vidē, nevienu neinteresē. Nekur, kur notiek saskare ar intensīvo lauksaimniecību, vide vairs nav ne zaļa, ne veselīga. Tieši pretēji – tā pārvēršas par reālu apdraudējumu cilvēku iespējai dzīvot veselīgi. Par draudiem veselībai gribu izstāstīt savas sievas Ingrīdas bēdu stāstu," iesāk Māris Narvils.
Ingrīdai noteikta invaliditāte, viņas darba spēju zudums novērtēts ar 60 procentiem. Tāpēc viņa, pēc profesijas elektromontiere, pirms trim gadiem bija spiesta pamest darbu, kurā bija nostrādājusi 33 gadus. Pēc vairāku gadu desmitu neziņas un ilgstošas slimošanas beidzot ārsti noteica diagnozi – Krona slimība gremošanas traktā. Tā ir viena no autoimūnajām saslimšanām, kad organisma imūnsistēma apjūk un uzbrūk pati sev.
