Kevina Bruksa vadītās speciālistu grupas veiktā pētījuma rezultāti ir publicēti žurnālā "Frontiers in Neuroscience".
Lai noskaidrotu, kā darbojas mehānismi, kas atbildīgi par sava un citu cilvēku ķermeņa izmēru salīdzināšanu, Brukss un viņa kolēģi veica divus eksperimentus, kuros piedalījās jaunas sievietes. Eksperimenta dalībniecēm tika demonstrēti viņu pašu attēli, kas apstrādāti, slaidinot ķermeņa proporcijas, bet pēc tam – šādi pat apstrādāti citu sieviešu attēli.
"Pietika vien ar divām minūtēm, kas pavadītas, lūkojoties uz savu vai citu dāmu mākslīgi slaidinātajiem augumiem, lai eksperimenta dalībnieces sāktu šos parametrus uztvert kā normu un, ielūkojoties spogulī, sajustos pārāk resnas."
Kevins Brukss skaidro, ka šis eksperiments darbojas arī pretējā virzienā – kad sievietes ar fotošopa palīdzību bija padarītas apaļīgākas, nekā patiesībā, viņas, ielūkojoties spogulī, jutās slaidākas nekā iepriekš.
Pētījumā tika noskaidrots, ka, kaut gan to, kā mēs uztveram savus ķermeņa parametrus, kontrolē dažādi mehānismi, tie tomēr ietekmē viens otru.
"Slaidu cilvēku attēlu aplūkošana liek mums ne tikai justies nekomfortabli, bet smadzenēs ieslēdzas mehānismi, kas atbild par to, lai mums sāktu šķist, ka esam resnāki (vai tievāki), nekā patiesībā."
Bruksa kolēģis Īans Stīvenss skaidro: "Lielu lomu tajā, kā sevi uztveram, spēlē jau minēto attēlu pētīšanas ilgums un regularitāte. Fakts, ka smadzenes spēj tik ātri adaptēties, pierāda, cik ļoti mūs spēj ietekmēt šāda veida vizuāla iedarbība."
Brukss un viņa kolēģi uzsver, ka pētījumā iegūtie dati palīdzēs labāk izprast tādu psihisku traucējumu kā anoreksijas un dismorfobijas (nespēja adekvāti uztvert savu ķermeni) cēloņus un efektīvāk ārstēt to simptomus.
