Lai palīdzētu cukura diabēta pacientu tuviniekiem un līdzcilvēkiem saprast, kā rīkoties ārkārtas situācijās un kā komunicēt ar diabēta pacientu, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas diabēta aprūpes māsa Jana Jaņeviča ir sagatavojusi atbildes uz neskaidrajiem jautājumiem.
Slimnieka atbildība – pastāstīt tuvākajiem
Izvēle – stāstīt vai nē par to, ka cilvēkam ir cukura diabēts, – ir katra paša ziņā, tomēr labāk būtu diabēta pacientam informēt savus tuviniekus, studiju vai darba biedrus. Protams, darbā vai mācību iestādē nav par to jāpaziņo katram, bet vismaz vienam vai diviem tuvākajiem kolēģiem jābūt informētiem.
Nav noteikta šablona, kā labāk runāt par cukura diabētu, bet svarīgi ir pašam pacientam pieņemt, ka viņam ir cukura diabēts un no tā nav jākaunas. Tad būs vieglāk runāt arī ar apkārtējiem.
Diemžēl sabiedrībā nereti ir sastopami dažādi stereotipi, kas traucē pareizi izvērtēt situāciju. Cukura diabēta pacienta tuviniekiem un apkārtējiem ir jāsaprot, ka diabēts nav lipīga slimība, kā arī tā nav invaliditāte. Diabēta pacientam būtu svarīgi sniegt informāciju par to, ka cukura diabēts nemaina cilvēka darba spējas un viņš var turpināt ierastās ikdienas aktivitātes. Pacientiem būtu ieteicams arī iemācīt kādu no tuviniekiem veikt insulīna injekcijas, aprēķināt insulīna devas, ņemot vērā maltītes sastāvu un cukura līmeni asinīs, un, protams, viens no svarīgākajiem punktiem ir pirmās palīdzības sniegšana hipoglikēmijas un hiperglikēmijas gadījumā. Par pirmās palīdzības sniegšanu ir ieteicams informēt vairākus cilvēkus savā apkārtnē – ne tikai ģimenes locekļus, bet arī draugus, darba vai studiju biedrus.
Emocionālais atbalsts un ikdienas palīdzība
Kā jebkuram cilvēkam, kas sastopas ar kādu veselības problēmu, arī cukura diabēta pacientiem pirmais ikdienas palīdzības veids ir emocionālais atbalsts. Cilvēki ir dažādi – citam būs nepieciešams vairāk uzmanības, cits vēlēsies, lai apkārtējie atklāti nepievērš uzmanību viņa problēmai.
Svarīgi ir palīdzēt cilvēkam turpināt pilnvērtīgi dzīvot – strādāt, mācīties, ceļot. Bieži vien cukura diabēta pacientiem ir jāmaina uztura un fizisko aktivitāšu paradumi, arī šajā jautājumā ir nepieciešams atbalsts, īpaši no ģimenes locekļu puses. Neveselīgs dzīvesveids, kas nereti veicina 2. tipa cukura diabēta attīstību, bieži vien ir visas ģimenes problēma. Tāpēc ir apsveicami, ka visi ģimenes locekļi (arī bērni) sāk piekopt veselīgu dzīvesveidu – pievērš uzmanību uzturam un fiziskajām aktivitātēm.
Diemžēl ir gadījies redzēt situācijas, kad ģimenes locekļi izvairās skatīties, kā pacients sev injicē insulīnu, turklāt vēl pasakot: "Fui, es nevaru uz to skatīties!" Protams, daži cilvēki ir emocionāli jutīgāki, taču šeit nav vietas vārdam "Fui", jo, veicot injekciju, cilvēks nedara neko nepieklājīgu. Šāda rīcība var veicināt to, ka pacients kļūst noslēgtāks, kautrējas injicēt insulīnu ne tikai sabiedriskās vietās, bet arī ģimenes locekļu vidū. Lai palīdzētu savam tuviniekam ar cukura diabētu, ir jābūt pietiekami apzinīgam un īstajā brīdī jāspēj savaldīt savas emocijas. Tas, kuram ir cukura diabēts, vienmēr izjūt lielāku diskomfortu nekā apkārtējie, kuri vēro visu tikai no malas.
Cukura diabēta pacientu tuviniekiem būtu ieteicams iemācīties lietot glikometru un injicēt insulīnu. Viņiem būtu jāzina, kuri pārtikas produkti paaugstina cukura līmeni asinīs un kā rīkoties hipoglikēmijas gadījumā.
Laba ideja ir cukura diabēta pacientam doties uz konsultāciju pie endokrinologa vai diabēta aprūpes māsas kopā ar kādu no tuviniekiem, kur viņi abi var saņemt informāciju par dažādu sadzīves jautājumu risināšanu cukura diabēta jomā.
Palīdzība ārkārtas situācijās
Gadās, ka pats cukura diabēta pacients (īpaši gados vecāki cilvēki vai tie, kas ilgstoši slimo ar cukura diabētu) nejūt pazemināta cukura līmeņa (hipoglikēmijas) simptomus. Tāpēc apkārtējiem ir jābūt uzmanīgiem. Ja cukura diabēta pacients kļūst bāls, nosvīst, parādās neskaidras apziņas simptomi (lēna nesakarīga runāšana, mēles aizķeršanās) vai otrādi – viņš kļūst nervozs vai pat agresīvs, tas var norādīt uz pazeminātu cukura līmeni asinīs jeb hipoglikēmiju.
Pirmie soļi, kas jāveic, ja diabēta pacientam ir hipoglikēmija:
- Jāpārbauda cukura līmenis asinīs – hipoglikēmija ir tad, kad cukura līmenis asinīs ir zem 4,0 mmol/l;
- Ja cukura līmenis ir zem 4 mmol/l, nekavējoties jāiedod cilvēkam 10-20 g vienkāršo ogļhidrātu (piemēram, 2 tējkarotes cukura vai medus). Cukuru vai medu var izšķīdināt glāzē ūdens. Kā alternatīvu var izmantot augļu sulu (1/2-1 glāzi), glikozes tabletes (2-4 gab.) vai karameles (2-3 gab.)
- Vienkāršajiem ogļhidrātiem ir jāpievieno saliktie ogļhidrāti, kas palīdzēs uzturēt cukura līmeni asinīs un neļaut tam atkārtoti pazemināties. Tie varētu būt – viena maizes šķēle, viens auglis vai glāze piena vai kefīra.
Svarīgi pēc 30 minūtēm veikt atkārtotu cukura līmeņa pārbaudi, lai pārliecinātos, ka cukura līmenis asinīs ir virs 4,0 mmol/l.
Ja cilvēks neatbild, ir bezsamaņā vai ja, neskatoties uz sniegto palīdzību, cukura līmeni asinīs neizdodas paaugstināt, laicīgi jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība.
