Foto: Privātais arhīvs
Vienmēr var atrast, par ko sūdzēties, tāpat, kā kaut ko, ko svinēt – tā ir neapstrīdama patiesība. Tomēr, ja nu gadījies tā, ka paša ķermenis pieviļ? Ja nevari visu izdarīt tieši tā, kā citi? Arī šādā situācijā jāmeklē, kas tāds, ko vari, un tas jāattīsta, nevis, jānolaiž rokas. Vismaz tāda ir salutoģenēzes – Latvijā visai jaunas sociālas sistēmas – filozofija. Kas šī ir par sistēmu, kāpēc palīdzība reizēm nav labākais veids, kā "palīdzēt", un kā priecāties par, to, kas tev ir?

"Cilvēka griba ir viņa debesis," reiz rakstīja izcilā latviešu rakstniece un filozofe Zenta Mauriņa, kas, neskatoties uz atrašanos ratiņkrēslā, paveica neticami daudz. Tieši spēja attīstīt savas spējas, nevis koncentrēties uz slimību, ir panākumu atslēga. Tā ir salutoģenēzes filozofija, kas palīdz sadzīvot ar iedzimtām vai iegūtām traumām, zaudējumiem – fiziskiem vai mentāliem. Sistēma palīdz dzīvot "normalitātes režīmā" gan pašiem skartajiem cilvēkiem, gan viņu tuviniekiem.

Salutoģenēze ir kā pretstats patoģenēzei. Patoģenēze problemātiskajā situācijā koncentrējas uz slimību jeb patoloģiju un "strādā" ar to. Savukārt vārds salutoģenēze radies no latīņu valodas vārda salutis jeb veselība, un no grieķu valodas vārda genese jeb izcelsme. Salutoģenēze skaidro veselības rašanos. Tā koncentrējas uz resursa veselīgo daļu, mācot to izmantot efektīvi, lai kompensētu zaudējumus, skaidro Ilze Bumbiere, projekta “Salutoģenēze – nozīmīga sociālā atbalsta un iekļaušanā sabiedrībā metode bērniem un jauniešiem ar invaliditāti” vadītāja.

Sistēmas pirmssākumus ir veidojis ebreju ārsts Ārons Antonovskis pētījumā par dažādām etniskajām grupām Izraēlā dzīvojošo sieviešu vidū. Viņš saskarās ar faktu, ka daļa no sievietēm, kas bija pārcietušas koncentrācijas nometņu šausmas, ir garīgi veselas un faktiski nav psiholoģiski traumētas. Tad Antonovkis sāka padziļināti pētīt tādu fenomenu kā cilvēka pretošanās spēja jeb drošumspēju, kas liecina par to, ka pēc būtības jebkuram cilvēkam ir resurss, kas ļauj "izdzīvot" pat vissarežģītākajos apstākļos. Turklāt, izdzīvot, saglabājot augstu dzīves kvalitāti.

Mūsdienās salutoģenēzes sistēma ir starpdisciplināra metode, kas joprojām ir attīstības stadijā un tiek attīstīta ļoti daudzās jomās. To pēta un pilnveido daudzās Eiropas un ASV universitātēs un zinātnes centros.

Cilvēkus motivē un iemāca dzīvot patstāvīgi, tā vietā, lai maksātu kādam kopšanas pabalstus un visu izdarītu viņu vietā. Tāpat tiek palīdzēts būtiski mazināt tuvinieku, īpaši vecāku, līdzatkarību un tā uzlabota arī viņu dzīves kvalitāte.

Iemācījās tikt galā

Ar Lauru Spridzāni, vienu no salutoģenēzes projekta dalībniecēm, pa telefonu sarunājam tikties pie Centrālās stacijas pulksteņa. Jautāju, kā viena otru pazīsim, bet, kad Laura samulst, vienojamies, ka sliktākā gadījumā sazvanīsimies. Kad esmu pie pulksteņa un jau meklēju rokā telefonu, Laura, draudzīgi smaidot, pati mani atrod. "Nekādu īpašu pazīmju man nav, tāpēc nemācēju teikt, kā mani pazīsiet," saka jaunā sieviete. Piekrītu, ka nezinātājam būtu grūti pateikt, ka viņa ir otrās grupas invalīde. "Tā jau gluži nav. Zinu, ka runājot, man viens mutes kaktiņš noslīd uz leju, bet, ja kafijas krūze būtu līdz galdam jāatnes pašai, diez vai to varētu. Nē, varētu, bet tajā vairs nekā nebūtu," smejas Laura. 

Viņai viena ķermeņa puse ir "švaka", bet Laura iemācījusies ar visu tikt pati galā - nu jau vēl atlicis tikai gads un arī maģistratūras studijas būšot pabeigtas, tad varēšot sākt dzīvot patstāvīgi, ar cerībām stāsta Laura. 

Jautāta, kā radušies kustību traucējumi, Laura stāsta, ka tas noticis dzemdībās un uzreiz pēc dzimšanas. "Es nemācēju paciesties, piedzimu par ātru," savas slimības iemeslu skaidro sieviete. Pirmos mirkļus šajā pasaulē viņai trūcis skābekļa, tāpēc viena smadzeņu puse cietusi un atstājusi sekas uz mūžu. 

Ar darbu var visu

Laura skolas gaitas uzsākusi Rīgas logopēdiskajā skolā un daudz strādājusi pie tā, lai viņas teikto skaidri varētu saprast. Arī tagad viņai esot zināmi vingrinājumi, kas ik pa laikam jāpilda, bet to varot pati. Piektajā klasē viņa pārgājusi uz "parasto" skolu Ķekavā. Tā bijusi tuvāk mājām, un šobrīd Laura ir pateicīga, ka vecāki izdarījuši šādu izvēli, jo izglītība pavērusi durvis nākotnei, kāda viņai ir pašlaik. "Man teica, ka biju pirmais bērns ar invaliditāti, kas mācījies Ķekavas skolā, tomēr mani pieņēma uzreiz. Vecāki sarunāja, ka man nevajadzēs piedalīties sporta stundās, bet man ļoti patika, tāpēc tomēr piedalījos. Varbūt vēlāk, 7. un 8. klasē, bija bērni, kas kādreiz ne pārāk labi izturējās, bet no pedagogu puses attieksme bija ļoti laba un citi bērni arī palīdzēja. Rakstīju ar kreiso roku, tāpēc man gāja lēnāk, tāpat matemātika sākumā tik labi nepadevās, bet ar darbu ar visu var tikt galā. Man deva vairāk laika, un es visu izdarīju. No manis prasīja tieši to pašu, ko no citiem, un tas bija labi," uzskata Laura. "Vienīgi ķīmijas vai fizikas stundās man atļāva neveikt kādus eksperimentus, kur bija kaut kas jālej, jo to es īsti nevaru, bet visu citu gan."

Viņa arī stāsta, ka tagad, satiekot zēnus, kas skolas laikā pasmējušies, varot runāt kā draugi un jau vidusskolā nekādu tamlīdzīgu problēmu nebija. "Pusaudži ir nežēlīgāki, bet es jau pati arī pasmējos par citiem. Turklāt man bija ļoti labas draudzenes, kas ir draudzenes vēl tagad!" skolas laikus atceras Laura.

Foto: Privātais arhīvs

Pēc pamatskolas, viņa sākusi apgūt grāmatveža palīga specialitāti SIVA Jūrmalas profesionālajā vidusskolā, īsu brīdi šajā profesijā arī pastrādājusi invalīdu un viņu draugu apvienībā "Apeirons", tomēr nolēmusi, ka grib mācīties tālāk un iestājusies vidusskolā Rīgā, ko veiksmīgi pabeigusi. 

Uz augstskolu

Jau skolā meitenei ļoti labi padevusies latviešu valoda, viņa pat apsvērusi domu stāties baltu filologos, tomēr, pēc pārrunām ar skolotājiem, izvēlējusies socioloģijas studijas Latvijas Universitātē.

Laura stāsta, ka galvenais, kā ar visu tikt galā, vienmēr bijis bez kautrēšanās ar cilvēkiem – gan kursabiedriem, gan pasniedzējiem – izrunāties un atbildēt uz viņu jautājumiem. Sākumā jau uzdoti arī ziņkārīgi un varbūt pat dīvaini jautājumi, bet pēc tam viss bijis kārtībā. Tāpat kā skolā dots nedaudz ilgāks laiks, lai visu uzrakstītu. Kursabiedri palīdzējuši uzkāpt pa stāvākām kāpnēm, un arī pati darījusi visu, lai nokļūtu pie mērķa. "Ziemā jo īpaši man ir grūti ar stāvajām fakultātes kāpnēm. Augšā, ar sānu kāpjot, tieku, bet lejā ir sarežģīti. Parasti jau kāds palīdz, var pajautāt. Bet, ja neviena nav, jāmetas kaut četrrāpus, kaut kā jau jātiek ar visu galā," optimistiski saka Laura. Viņa uzsver, ka varot izdarīt visu, tikai jāpiepūlas un jāstrādā vairāk, nekā citiem. 

Tāpat Laura arī stāsta, ka ne jau vecāki vai paši tuvākie cilvēki viņu žēlojot, bet parasti, piemēram, attālāki radi, kas īsti nesaprotot, bet gribot labu. "Tad ir jāskaidro, ka, lai arī es kartupeli mizoju lēnāk, varu to pati. Vecāki saka, ka vienmēr jau man nebūs blakus, un ko pēc tam? Lai par mani rūpējas tante, kurai par to valsts maksā? Nē, man jātiek galā pašai!"

Pašas pieredze palīdz palīdzēt

Bakalaura darbu Laura rakstījusi par jauniešu ar invaliditāti iespējām un pieredzi darba tirgū Rīgā. Tāpat, tagad, maģistratūrā studējot sociālo darbu, daudzi studiju darbi tiekot rakstīti par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. "Viens pasniedzējs teica, ja kāds cits gribētu rakstīt par šo tēmu, teiktu viņam nē, bet man atļāva," stāsta Laura, atzīstot, ka tiešām spēj invaliditātes tēmu labāk izprast, tāpat palīdzēt arī cietiem, kam ir invaliditāte.

Foto: Privātais arhīvs

Pašlaik rit Lauras pēdējās dienas studiju praksē dienas centrā, kur uzturas cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem. Šis darbs viņai ļoti patīkot un pēc studijām noteikti gribēšot arī profesijā strādāt. Ar savu dzīves pieredzi pašai esot vieglāk saprast citus un prieks, ka varot palīdzēt. Vēl gan esot jāuzraksta arī maģistra darbs, kura tēma, visticamāk, būšot saistīta ar salutoģenēzes teoriju, kas pašai patīkot un interesējot. 

Lauras dzīvesprieks un pozitīvā uztvere iedvesmo. "Reizēm dzirdu, ka kāda sieviete šausminās, kāda viņai pumpa, vai cik slikti viņa izskatās neuzkrāsojusies. Reiz dzirdēju, kā puisis noskatījās pakaļ meitenei un teica, ka viņa nav smuka. Vai tad tas ir tik svarīgi? Protams, pirmais, ko ieraugam, ir izskats, bet, ja iepazīsti cilvēku, tas nav galvenais. Zinu puisi, kam ir grūti, runāt, sākumā nevar saprast, ko viņš saka, bet, kad iedraudzējies ar viņu un pavadi ilgāku laiku kopā, redzi, cik jauks cilvēks, un pat vairs nepamani, ka ar runu kaut kas nav kārtībā. Visu saproti!" spriež Laura, runājot par to, cik dzīvē viss ir relatīvs.

Šis raksts ir tapis projekta "Salutoģenēze – nozīmīga sociālā atbalsta un iekļaušanās sabiedrībā metode bērniem un jauniešiem ar invaliditāti" ietvaros. Projektu īsteno biedrība "Latvijas Pilsoniskas sabiedrības atbalsta centrs". Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!