Šizofrēnijas cēlonis esam mēs – apkārtējie  (36)

Kāds meklē Dievu, kāds šņabi, bet cits izlec pa logu. Man atmiņā nāk ļoti sāpīgs grāmatas nosaukums: "Cilvēks nav vientuļa sala". Sāpīgs tādēļ, ka mums vieglāk ir aizgriezties, izlikties, ka "tās nav manas problēmas", nē, ar šito es kopā nestrādāšu…, kur man tāds bērns gadījies, tas idiotiskais vecis atkal te psiho…, kādēļ, kādēļ…?

Skaidrs, ka arī šajā intervijā visu neizrunājām. Bet vismaz kaut cik, kaut kas sabiedrībā mainās. Ja kādam mana attieksme nepatīk, tad uzskatiet to par manu saucienu pēc tolerances, lūgumu veidot ap sevi dvēselisku vidi, kurā jūsu tuvākie var gūt spēku un balstu. Nevis sabrukt nemitīgā cīniņā.

Bailes joprojām palikušas

Diemžēl, šajā aprakstā nebūs neviena intervija ar kādu pacientu, kurš cīnās ar savām garīgajām problēmām. "Atpazīšot", tā teikuši tie slimnieki, kuriem dakteris bija piedāvājis tikties. Piedāvāju fotografēt tā, lai neatpazītu pēc sejas, mainīt vārdus, bet tik un tā bailes būt atpazītam ir lielākas. Tā nu mums šoreiz nebūs reālo likteņu, viņu pašu izjūtas, vērojums par sevi no iekšpuses. Bet gribēju.

Dr. Rancāna pārraudzībā, kā sapratu, pabijis ne viens vien sabiedrībā pazīstams cilvēks, kuram uzliktā slodze bijusi pārāk nepanesama un nācies lūgt palīdzību. Un tik un tā – tu biji Tvaika ielā? – Trakais, no tevis jāmūk!!! Un paši slimnieki dzīvo ar šo noskaņu, baidās laicīgi meklēt ārsta palīdzību, tuvinieki kaunas, bail no darba devēja, vispār – milzīgs problēmu mezgls. Negribas būt rupjam, bet slimot ar sifilisu ir pat prestiži, salīdzinot ar nervu sabrukumu sabrukušu attiecību, darba zaudējuma dēļ vai līdz kuram novedis kretīnisks ministrs, vai nejēdzīgas KNAB pārbaudes, kuras uzsūtījis konkurents.

Bailes, bailes… Uzzinās konkurents, politiskie pretinieki, kaimiņi, priekšnieks… Es aizgāju pie speciālista pēc palīdzības? Ak, vajag ārstu?...

Teikšu godīgi – tad, kad pabijām nodaļā, skats bija neierasts: ar nomierinošajām zālēm ārstētie pacienti izskatījās miegaini, nodaļā bija pat slimnīcai neierasti kluss un mierīgs. Dakteris Rancāns skaidroja, ka ārstēšanās sākuma posmā šāda nomierinoša terapija nepieciešama, tā var ilgt vairākas nedēļas, pat mēnesi, atkarībā no slimības. Tuviniekiem nav jābaidās, ka cilvēks tāds paliks visu mūžu. Bet citādi kā jau slimnīcā. Viss lieliski, tīrs, kluss, tikai pārāk kluss…

Jā, apzinos, ka tā vajag, ka kādu brīdi kādām viņu cilvēciskajām emocijām, sāpēm, kaislībām ir jāpalīdz noslēpties, kamēr tiek galā ar galveno cēloni, kas grauj šo cilvēku. Bet mani pašu grauj apziņa, ka varbūt arī es kaut kur esmu līdzvainīgs šāda cilvēka liktenī. Ne tieši, bet kāds nelaipns vārds, kurš var būt pēdējais smagums, kurš lauž jau tāpat pārkrauto vadzi, pat mums par to neapzinoties.

Daudz mēs viens par otru neapzināmies, daudz nesaprotam laba vārda nozīmi. Iejusties otra noskaņojumā, sajust, kad viņam vajag "piespēlēt". Ne tikai šai intervijā, daudzās citās sarunās es esmu pratis saņemt uzticību, un patiesība ir tikai viena: mēs visi vēlamies būt mīlēti, "vāji", aprūpēti, lai cik vareni necenšamies izlikties. Un tad pienāk brīdis, ka varenais, nesalaužamais izrādās vistrauslākais.

Kā saka – lūza vadzis… Pēdējā pile…

Mani uz medicīnu nespieda

Dosim vārdu pašam dakterim Elmāram Rancānam:

Mani uz medicīnu neviens nespieda. Bet, kā daudziem padomju laika dakteru bērniem, sanāca daudz laika pavadīt slimnīcā. Nu, biju apslimis, mammai jādežūrē, tad nu tai slimnīcā arī dzīvojos. Tās bija kā tādas otrās mājas. Bet tai pat laikā neveidojās tāda skaidra apziņa, ka noteikti būšu ārsts. Ar laiku kaut kur veidojās apziņa, ka būšu mediķis, bet nebija noteikta priekšstata – tieši kāds. Neapzinātā līmenī noteikti savu iespaidu atstāja arī mātes darbs – ka viņa palīdz cilvēkiem, atdod sevi šim darbam, bet atkārtoju, tas bija neapzinātā līmenī. Noteikti tam visam bija sava loma. Katrā ziņā man bija iespaids, ka darbs, ko viņa dara, ir interesants, redzēju, ka viņas pacienti ir apmierināti ar viņas darbu, kuru viņa darīja ar sirdi un dvēseli. Tomēr tas nebija tāds klasisks variants, kad mūziķa bērnam noteikti jābūt mūziķim, bet ārsta bērnam – ārstam. Presei jau gribas, - lai viss būtu tā skaisti (smejas). Ja jau daktere, tad jau no bērnības viņa dakterējusi lelles, kaķus, suņus…

Kad beidzu vidusskolu, bez kādām šaubām no trijām augstskolām izvēlējos Rīgas Medicīnas institūtu. Vidusskolā mācījos labi un, kaut arī toreiz – 1985. gadā konkurss bija liels, Rīgas 1. Raiņa vidusskolā (tagad – ģimnāzija) iegūtie pamati iestājeksāmenos problēmas neradīja.

Atziņa, ka nodarbošos ar psihiatriju, radās tikai studiju beigu posmā. Mācoties mēs apguvām dažādas medicīnas nozares, tā ir liela slodze, bet vienlaikus ļoti interesanta. Tur es iemācījos mācīties. Mācību beigu posmā mana interese svārstījās starp interno medicīnu, kardioloģiju un arīdzan psihiatriju.

Varētu domāt, ka tās ir ļoti dažādas nozares: kardioloģija un psihiatrija, bet, ja paskatās, tad abās sfērās diezgan liela loma ir pašam ārstam un viņa personīgajām spējām saprast pacientu. Iedziļināties viņa slimības būtībā un atrast sekmīgākos risinājumus.

Un tā, sestajā kursā, (tolaik mūsu medicīnas sistēma un tās perspektīva vēl ne tuvu nebija sakārtotas), starp "simt un divām" specialitātēm izvēlējos psihiatriju, jo tā tajā laikā bija it kā pārredzamāka, arī tālākās izglītības iespējās.

Pētnieks jau no studiju laika

Tikai studēt vien man bija par garlaicīgu. Kaut gan varētu padomāt – studēt medicīnu, vēl prakse, kur tad paliek laika garlaikoties? Bet bija arī dažādas studentu aktivitātes, kurās piedalījos. Beidzamo kursu gados bija nodibināta Latvijas medicīnas studentu asociācija, kura nodarbojās ar medicīnas studentu izglītojošo apmaiņas braucienu organizēšanu, tas arī bija interesanti, jo 80.-90.-gadu mijā pavērās robežas un radās iespēja iepazīt citu valstu studentus, medicīnu.

Šie sakari palika arī pēcdiploma apmācības laikā, centos uzturēt kontaktus ar kolēģiem ārzemēs. Bija interese ne tikai par profesionālo izglītošanos, bija dažādi sadarbības, izglītības projekti, kas tika realizēti, veicinot Latvijas psihiatru sadarbību ar citām valstīm un organizācijām. Arī Latvijas Psihiatru biedrības aktivitātēs biju iesaistīts jau no paša sākuma. No 1999. līdz 2001. gadam sadarbībā ar Zviedrijas Umeo universitāti es izstrādāju savu medicīnas zinātņu doktora grāda darbu. Var teikt, ka visu laiku notikušas dažādas pētniecisku darbu aktivitātes. Dzīve nav bijusi garlaicīga!

Psihiatrs sabiedrībā?

Tu man jautā, arī reizēm citi – vai manas zināšanas psihiatrijā kaut kā palīdz, sekmē, ietekmē saskarsmi ar apkārtējiem: ģimeni, kolēģiem, studentiem, vienkārši – līdzcilvēkiem tramvajā? Ir sabiedrības stereotips. Domā, ka psihoterapeiti, psihiatri, psihologi redz tev cauri, momentā uzstāda diagnozi… Tādi aizspriedumi veido problēmas saskarsmē ar šādu stereotipu pārņemtiem cilvēkiem. Kad viņi uzzina, ka esi psihiatrs, viņi pēkšņi vairs nezina, kur likt rokas, saraujas… Bet mana profesija ir tāda pati kā zobārstam, automehāniķim, kuri brīvajā laikā nevēlas nodarboties ar savu darbu, ja īpaši to nevajag. Un, ja ir vakara viesības, tad ir ārkārtīgi nepatīkami, ja kāds sāk uzdot jautājumus par viņa vecmāmiņas kaitēm. (Visā pasaulē par ārkārtīgi sliktu toni uzskata uzmākšanos ārstam saviesīgā situācijā ar savām privātām lietām – aut.)

Mēs esam tādi paši cilvēki kā citi. Bet vienu, ko dod profesionalitāte, gan nevar noliegt – tā trenē atpazīt cilvēka emocijas un tu esi mazliet vērīgāks. Līdzcietīgāks, iejūtīgāks pret sava sarunas biedra emocijām. Otrkārt, ja kāds cilvēks sarunā izmet neapdomātu vārdu, kuru pats nepamana un otrs cilvēks noreaģē, tad psihiatrs varbūt intuitīvi to pamanīs. Psiholoģiski izglītota cilvēka reakcija būs nevis aizvainojums, bet jautājums: kādēļ tu tā pateici, vai es kaut kā tevi aizskāru? Tā ir drīzāk tāda profesionāla vērība.

Slims – tātad traks

Sabiedrībā par šizofrēniju visbiežākais priekšstats: tas ir traks! Psihs, nepilnvērtīgs… Vidusmēra cilvēka priekšstats ir, ka tie ir bīstami, neprognozējami, nepilnvērtīgi, dīvaiņi, kuru dzīve būtībā ir galā un tikai aiz restotiem logiem. Sabiedrība kopumā šizofrēniju pieņēmusi uzskatīt par tādu neārstējamu slimību kā vēzis. Kā kaut ko neglābjamu. Ar šo jēdzienu "šiziķis, psihs" ikdienā asociē pilnīgi visas sastopamās psihiskās saslimšanas. Jā, atsevišķas šizofrēnijas formas ir starp smagākajām psihiskajām saslimšanām. Bet tās ne tuvu vēl nav visas garīgās saslimšanas slimības. Mēs rēķinājām, ka, ja ņem vērā visus dažādos ar šizofrēniju saslimšanas veidus un formas, sanāk ne mazāk par 50 variantiem un iespējām.

Viens no populāriem priekšstatiem, ko gūst detektīvromānu lasītāji, ir – ka te pilns ir ar napoleoniem, mocartiem, hitleriem utt. Tikko tu man teici, ka savulaik bijusi kāda dāma, kas sevi tik ļoti identificējusi ar maestro Raimondu Paulu, ka tikai tā viņu drīkstēts dēvēt. Es nedomāju, ka te cēlonis ir tādai sevis identificēšanai ar kādu personu, ka slimnieks pilnībā jūtas kā viņa elka tēls. Protams, tas ir saistīts ar to, ka šis slimnieks pastiprināti interesējas par prototipa dzīvi, darbību. Bet tikpat iespējams, ka cilvēks, kuram nav nekad bijusi saistība ar konkrēto nozari vai tiem cilvēkiem, slimīgu domu iespaidā sāk sevi par tādu dēvēt.

Mehānisms, kādā cilvēks nokļūst līdz konkrētai murgu formai, tiek pētīts. Vēl svarīgi saprast, ka slimībā vienkārši ieaugt nevar. Slimības vienkārši tāpat ne no kā nerodas! Arī šis priekšstats – tu zaudē darbu, kādu mērķi, mīļoto cilvēku un tādēļ saslimsti, ir maldīgs. Ārējie stresi nevar radīt slimību, tie tikai atbrīvo to. Ja cilvēkam ir nosliece atbrīvoties šai slimībai, viņš tai padodas.

Gan man, gan jums ir risks saslimt ar jebkuru garīgu saslimšanu. Nosliece uz šizofrēniju, depresiju katram ir tikai lielāka vai mazāka. "Vidusmēra veselam" cilvēkam šīs iespējas ir niecīgas. Mēs ar tām dzīvojam, tāpat kā ar Koha baktēriju (TBC – aut.), bet tās ir lielas vai mazas "baktērijas", kuras sēž mūsos, mēs ar tām labi sadzīvojam un nekas nenotiek. Un tikai tad, kad pār cilvēku gāžas pāri šie stresi, vai arī viņam ir milzīga nosliece uz šo slimību, viņš saslimst. Viss bija labi un gludi un tad pēkšņi viņš saslimst. Tas nozīmē, ka šim cilvēkam nosliece uz slimību bija ļoti izteikta.

Diemžēl, šodien zinātne vēl nevar atbildēt uz jautājumu: cik liela un uz ko kādam ir nosliece. Piemēram, nav iespējams mātei pateikt – cik liela viņai ir nosliece uz šizofrēniju, cik uz depresiju. Zinātnieki pēta šo jautājumu, meklē – kādas hromosomas varētu būt par to atbildīgas un tā nav viena, tādas ir daudzas. Šo pētījumu mērķis ir pēc iespējas agrāk atpazīt šo slimību un līdz ar to laicīgāk sniegt nepieciešamo palīdzību.

Jā, arī šie pētījumi krustojas ar ētikas un morāles jautājumiem. Daudzi zinātnes atklājumi, diemžēl, atrada pielietojumu arī pavisam citās jomās. Dinamīta izgudrošana nepavisam nesekmēja miera stabilizāciju, kā to bija domājis Nobels, franču zinātnieku radiologu Kirī pāris neparedzēja, ka viņu radiācijas pētījumi, kas bija veltīti medicīniskiem mērķiem, attīstīsies līdz Hirosimai… Tas ir mūžīgais jautājums: zinātnes attīstība un tas, - kā sabiedrība to izmanto.

Tagad aktuāls ir jautājums – kā attiekties pret klonēšanu? Šis piemērs pat ir vēl spilgtāks un plašāks. Un tā nav nebūt ne tāla nākotne, jau šodien daudz ko dara. Grūtniecēm agrīnā grūtniecības stadijā ir iespēja veikt dažādus ģenētiskos testus, pēc kuriem var izslēgt vai paredzēt risku, ka bērnam būs iedzimta garīga atpalicība, piemēram, Dauna slimība vai citas saslimšanas, kas saistītas ar vienu vai vairākām hromosomām. Mēs nevaram ietekmēt procesu, kad auglis tiek ieņemts, bet tālākajā ģimenei tiek dota izvēles iespēja. Mēs varam informēt, ka auglim, kas aug, būs iedzimta hromosomu patoloģija. Tālāk jau ģimene pieņem lēmumu: vai laiž tādu bērnu pasaulē, vai – nē.

Sociālo lomu jūrā

Cik mūsu psihi ietekmē milzīgais lērums sociālo lomu, kuras mums vienlaicīgi jāspēlē? Piekrītu, ka diendienā esam visdažādākajās sociālajās lomās. Cilvēks vienlaikus ir bērns saviem vecākiem, pasažieris transportā, tēvs vai māte, vīrs vai sieva, priekšnieks un arī padotais, pircējs, pārdevējs, pasniedzējs, kolēģis, kaimiņš, draugs, paziņa… Jā, tas var būt viens no jautājumiem – cik kurš cilvēks spēj šo ikdienas slodzi panest, bet tas ir tikai viens no jautājumiem. Jo cilvēks ir lielākā saskaņā ar tām sociālajām lomām, kas viņam jānes, jo mazāks ir viņa stresa līmenis.

Tie ir cilvēka iekšējie resursi, kurus veido vairākas lietas. Tos veido mūsu pārmantojamie gēni, psihosociālie faktori, bērnam augot un attīstoties. Vēl klāt nāk tas, kas mums ielikts no dabas: raksturs, temperaments – faktori, kurus zināmā mērā var ietekmēt, bet kuri pašos pamatos nav maināmi. Vēl nāk klāt tas, ko vide un apkārtējā dzīve mums iemāca.

Ir dažādi adaptācijas, psihes aizsardzības mehānismi. Un ar šādu komplektu mēs dzīvojam, uztveram šo reālo apkārtni, šīs mūsu lomas tajā. Atkarībā no tā, kā cilvēks veido savu dzīvi, viņš ir vai nu harmonijā ar sevi un apkārtējo vai diskomfortā. Ja viņa neapmierinātības līmenis ar viņa apkārtni, sociālajām lomām ir panesams, tad problēmas nerodas. Bet kad šo lomu kļūst par daudz vai arī tās ir tādas, kādas viņš nevar pieņemt, sākas pārdzīvojumi, stress. Nav obligāti jāzaudē darbs, pilnīgi pietiek ar to, ka esi neapmierināts ar to, ko dari - strādā darbu, kurš tevi galīgi neinteresē, bet citas iespējas tev nav. Tie ir psiholoģiskie pārdzīvojumi, kuri katram cilvēkam ir jāsagremo. Katram no mums ir doti un ieaudzināti zināmi psiholoģiskās aizsardzības mehānismi, kā cīnīties ar šo neapmierinātību un, ja šīs spējas ir par vājām, tad tas sāk šūpot šo mūsu noslieci uz slimību.

Šizofrēnija nav gripa

Viens no stereotipiem: dzīvojot kopā ar šizofrēnijas slimnieku vai strādājot, arī pats paliksi slims. Šo viedokli vēl vairāk pastiprina iespaids, ja it kā līdz tam sakarīgs kaimiņš, kurš sācis apmeklēt kādas sektas pasākumus, izmainās un kļūst "savāds". (Izjūk ģimenes, kad kāds no laulātajiem kļūst par kādas "modernās" reliģijas atbalstītāju – aut.) Atkal vēlos atgādināt, ka nav normālu un nenormālu, sakarīgu un nesakarīgu cilvēku. Nav tikai melns un balts, ir starpā milzīgi daudz starptoņu. Psihiatri ļoti uzmanīgi attiecas pret šo terminoloģiju, jo, kad jūs sakāt "normāls", tad šim vārdam antonīms ir "nenormāls". Bet tā dalīt nevar, mums ir veseli, slimi un cilvēki, kuriem ir noslieces uz slimību. Šizofrēniju nevar radīt, to nevar pielaist. Ja cilvēkam apkārtnē būs pietiekami nelabvēlīgi apstākļi, šizofrēnija sāks izpausties. Ja cilvēks meklē ceļu uz šādu sektu, tad, iespējams, viņam jau iepriekš ir bijusi ieprogrammēta iekšēja nelīdzsvarotība, kas bijusi vājāka par kādiem ārējiem apstākļiem, par kuriem viņš bijis vājāks.

Analizējot sektu ietekmi uz psihiatru pacientiem, nācies secināt, ka sektām ir ļoti viegli tur, kur sabiedrība ļoti dala savus locekļus. Ko cilvēki meklē sektā? Vispirms jau to, ka viņš tiek pieņemts, viņš ir "savējais", viņam ir kaut kāds vadonis, viņa problēmu risinātājs. Tas attiecināms uz reliģiju kopumā. Ko tad cilvēkam dod reliģija? Pirmkārt, tā ir struktūra, ticība kaut kam lielam un gaišam. Tava dzīve kļūst saprotamāka, pārskatāmāka, ir kaut kas, uz ko paļauties. Tā cilvēkam kļūst vieglāk dzīvot. Un, ja sabiedrība ir ticīga, tad tajā vieglāk iestrādāt dažādas normas, parašas. Tās var nepatikt, bet šādas sabiedrības loceklis dzīvo lielākā dvēseles mierā.

Tagad diskusiju degpunktā ir kristietība un musulmanisms. Ne katram kristietim ir pieņemamas musulmaņu tradīcijas un otrādi. Bet katra reliģija pati par sevi ir iekšēji harmoniska. Cits jautājums, ja sāk laicīgā ceļā konfliktēt šīs pasaules.

Un, kad sabiedrība izstumj cilvēkus, kas ir savādāki, pasaka: tu neesi normāls, tad tā ir augsne šīm sektām. Iet pa ielu, piemēram, Jaunās paaudzes aktīvists, un šāds atstumts cilvēks būs laimīgs, ka būs atradis ceļu uz vidi, kurā viņš ir vajadzīgs, atdos draudzei pēdējo. Un šie rituāli, šīs reliģiskās prakses mūsu pacientam ir par smagu, viņa psihe šo slodzi neiztur. Ir daudzi pacienti, kuru stāvoklis, saskaroties ar sektām, paasinās. Visi šie transveidīgie stāvokļi, "runāšana mēlēs", pielūgšanas rituāli noved pie potenciāla slimības saasinājuma.

Savādāk, ja mūsu pacienti atrod ceļu kristīgajā baznīcā. Ja šī draudze ir toleranta un saprotoša, ja mācītājs vēlas sekmēt šī cilvēka stabilizēšanos, tad ir labi rezultāti. Ir bijuši gadījumi, kad mācītājs iestāsta: nelieto zāles, Dievs tevi ārstēs, un nostājas starp pacientu, ārstu un slimnīcu. Gudri mācītāji pieņem mūsu pacientus un, kā viņi mums stāstījuši, saka slimniekam, ka arī ārsts viņam sūtīts no Dieva un tas, ko dara ārsts, ir pēc Dieva gribas. Tādēļ lieto zāles un nāc arī pie mums. Tas ir pozitīvais piemērs.

Cietsirdīgie un mīkstsirdīgie

Man jautā, vai cietāki, "trulāki", vienaldzīgāki cilvēki nav mazāk pakļauti stresiem, apkārtējā iespaidam, kā emocionāli, mākslinieciski tendēti cilvēki. Uzreiz jāuzdod sev jautājums – ko nozīmē cietāka, stingrāka, stabilāka un emocionālāka personība? Pirmkārt, to ietekmē raksturs, temperamenta tips un iedzimtie gēni. Šos personību pamattipus aprakstījis jau Hipokrāts. Tātad zināmā mērā tā ir pārmantojamība. Otra lieta – kā cilvēks dzīves laikā iemācās tikt galā ar šiem stresiem. Piemēram, ja bērnam visu laiku apkārt bijuši trauksmaini cilvēki: tu tikai šito neaiztiec, tas ir bīstami, utt. Šāds bērns, lai arī kāds temperaments viņam nebūtu iedzimts, arī izaugs tāds nervozs, bažīgs, trauksmains, viņš pārņem šādu uzvedības modeli. Protams, ka šim cilvēkam dzīvē būs grūtāk, stresi viņam vairāk lips klāt un, ja pie tā visa viņam vēl būs nosliece uz slimību, tad rezultāts ir skaidrs. Bet, ja cilvēks ir emocionāli nosvērts, stabils, nepārdzīvo katru problēmu, bet ar veselīgu attieksmi to risina (nu, ir problēma? – risināsim un iesim tālāk!), viņa personība ir iekšēji spēcīgāka un viņam ir vieglāk tikt ar stresiem galā. Bet arī no šādu cilvēku vidus nāk mūsu pacienti. Viss ir labi gājis, darījis, strādājis, bet tad pēkšņi… Arī ļoti stipram cilvēkam var būt robeža.

Par psihoprofilaksi

Es ļoti nozīmīgi vērtēju šādu rakstu nepieciešamību, jo ļoti svarīga ir tieši sabiedrības izglītošana, zināšanas par mums pašiem. Ja jebkurš cilvēks salīdzinās sevi tagad un pirms 20 gadiem, viņš konstatēs, ka ir ļoti mainījies. Un tad mēs sev sakām: jā, ja man tad būtu mans šodienas prāts un pieredze… Tas nozīmē, ka cilvēka lietu saprašana, nobriešana ir notikusi dabīgā ceļā, pašam savā tempā. Bet šo procesu principā var panākt ātrāk.

Katrā cilvēkā notiek dabisks evolūcijas process caur dzīves pieredzi, saskarsmi. Bet profesionālis var palīdzēt ātrāk noreaģēt un saprast. Katram no mums ir iekšā jautājumi, lietas, kas nerit tik gludi, kā gribētos, bet varētu ritēt labāk, bet mēs baidāmies to atzīt. Negribam atzīties savā vājumā vispirms jau paši sev. Es uzskatu, ka tikai spēcīgs cilvēks spēj atzīt savus vājumus un pateikt: jā, man ir trūkumi un es esmu gatavs tos labot, man ir vajadzīga palīdzība. Tas drīzāk liecinās, ka viņš ir stiprs.

Atšķirībā no amerikāņiem, kuriem jau sen cilvēka vērtību un stabilitāti raksturo ne tikai viņa īpašumi, bet arī tas, kas ir viņa ģimenes jurists vai viņa psihoterapeits, Latvijā sabiedrības attieksme līdz tam vēl tikai aug. Pavisam nesen sāka darboties ģimenes psihoterapeitu palīdzība, skolās atrada iespēju izveidot štata psihologa posteni. Tomēr joprojām sabiedrībā ir attieksme: ja tu ej pie psihoterapeita, tad ar tevi kaut kas nav kārtībā!

Šai sarunā tu minēji apkopoto statistiku, ka vairāk kā 90% vecāku nav psiholoģiski sagatavoti pareizai bērnu audzināšanai un rezultātā šādi psiholoģiski nesagatavoti tēvi un mātes rada nākamo paaudzi, realizējot no vecākiem pārmantoto modeli. Jāpiekrīt, ka skolas un studiju laikā būtu lielāka uzmanība jāpievērš tieši psiholoģiskajai sagatavotībai, lai mūsu bērns, jaunietis spētu izprast sevi un apkārtējos. Un, otrkārt, normalizēt attieksmi pret apkārtējiem, jo visi nevar būt speciālisti. To sauc par psihoprofilaksi. Jo no bērnības personība būs harmoniskāk attīstīta un veselīgāka attieksme pret visām lietām, jo šis cilvēks tālākajā dzīvē būs vairāk pasargāts no tām ģenētiskajām nosliecēm, kas sēž viņā un jo mazāks risks, ka tās izpaudīsies.

Un visbeidzot – par toleranci

Jau esmu intervijās runājis par apkārtējo izpratnes trūkumu, aizspriedumiem, nezināšanu jautājumos, kas skar garīgās saslimšanas. Tika minēts piemērs: tolerants, izprotošs firmas direktors sapratīs, ka viņa darbiniekam ir problēmas, ka viņam gadās aizmāršība, viņš kaut ko nokavē, bet visā citā – jauks un simpātisks cilvēks. Bet viņa kolēģis vienā dienā "uzsprāgs": re, viņam piedod, ka viņš nokavē, vakar atkal dabūju strādāt arī par viņu! Un alga mums vienāda!

Protams, arī šādā veidā jāievēro vienlīdzība. Jāsaprot, ka katrs no mums ir tiesīgs slimot. Un katra slimība, arī somatiskās, asinsspiediens, cukurslimība utt. ietekmē mūsu darba spējas. Un attieksmei pret garīgu slimību jābūt tieši tādai pašai. Ja tu esi slims, ja tev ir darba nespējas lapa, tad ir pilnīgi normāli, ka darba devējs pierēķina tam darbiniekam, kurš šo darbu paveicis. Bet, kad uzzina, ka tu esi ne tikai vienkārši slims, bet vēl pie tam garīgi un strādā, - tad sākas būtiskas attieksmes darba kolēģos. Un sāk skatīties uz viņu kā spitālīgo.

Mūsu šizofrēnijas pacienti nemetas ar nazi uz otru tā pēkšņi. Es nedomāju, ka puisis, kurš Ventspilī skolā metās virsū saviem skolasbiedriem, tiks atzīts par garīgi nepieskaitāmu.

Tādēļ darba devējam darbinieks jāvērtē tikai pēc viņa padarītā un darba spējām, nevis pēc tā, kura ārstniecības iestāde izdevusi slimības lapu. Teikšu, ka dažiem slimniekiem ar viņu diagnozi, tā pat var būt darbaspējas stimulējoša. Piemēram, slimnieks, kam ir tendence uz uzmācībām, viņš var būt perfekts grāmatvedis, kas finanšu atskaitē desmit reižu pārbaudīs katru skaitli un nekad nekļūdīsies. Jāmin, ka lielākajai daļai nemaz nav nepieciešama atrašanās stacionārā, bet tikai regulāra ārsta uzraudzība vai zāļu lietošana, un tas nekādā gadījumā nedrīkst ietekmēt darba devēja attieksmi.

Tādēļ mēs nekad neatklājam diagnozes, ja vien tas nav saistīts ar juridiski atrunātiem gadījumiem. Darba devējs zvana un interesējas: vai mans Jānis, Pēteris vai Anna pie jums ārstējas, viņš var uzzināt tikai to, ka ir uzlabojums un kad var prognozēt darbinieka atgriešanos darbā, bet kāda diagnoze, mēs nekad neteiksim.

Diemžēl, sabiedrībā šī attieksme vēl ir ļoti nepilnīga. Arī pašu pacientu apziņā ir bailes no tā, kā attieksies pret viņu slimību. Kad gatavojos uz šo interviju, pārrunāju ar vairākiem slimniekiem – kurš būtu gatavs (ar izmainītu vārdu un bez atpazīstamas fotogrāfijas – aut.) pastāstīt par savas slimības vēsturi, neviens (!) nepiekrita, jo baidās, ka tik un tā kāds paziņa varētu atpazīt. Un palīdzība bijusi vajadzīga daudziem sabiedrībā ļoti labi pazīstamiem cilvēkiem. Stresi, pārslodzes, uztraukumi – un nervi neiztur.

Vēl pieskaršos ārstēšanai. Viena no labākajām metodēm ir medikamenti neiroleptiķi, kas efektīvi mazina šizofrēnijas simptomus. Tie ir pieejami kopš pagājušā gs. piecdesmitajiem gadiem un noņem dažādus murgus, halucinācijas utt. Ir parādījušies jaunas paaudzes neiroleptiķi, kuri ārstē tos pašus simptomus kā vecie, bet ir labāk panesami un ārstē vēl plašāku spektru. Ja pareizi ārstē, tad slimības akūtos simptomus var noņemt mēneša – divu laikā, bet pacientiem, kuriem simptomi atkārtojas bieži, medikamenti jālieto ilgstoši.

Ļoti svarīga ir pacienta vēlēšanās sadarboties ar ārstu. Ja pacients neapzinās savu slimību, ja ir negatīva attieksme pret ārstu, vai no radinieku un sabiedrības puses, tad, ticis ārā no slimnīcas, pārstāj lietot zāles, un viss jāsāk no gala. Nozīme ir arī videi, kurā viņš nokļūst. Ja visi cēloņi, stresi, pārdzīvojumi sākas no jauna, rezultāts būs atkal tāds pats. Ir diagnozes, ar kurām cilvēks varbūt pāris reizes mūža laikā spiests meklēt ārsta palīdzību, ir citas, kas prasa daudz laika pavadīt slimnīcā.

Ja ir laba sadarbība starp ārstu, ģimeni, pacientu, labvēlīga sabiedrības attieksme, tas var slimības gaitu stipri ietekmēt uz pozitīvo pusi. Diemžēl sabiedrības attieksmes dēļ šādus pozitīvos stāstus vēl nevaram minēt. Šīs problēmas sabiedrisko izpratni un atbalstu mūsu darbam sāk veidot tie sabiedrībā pazīstamie cilvēki, kuriem pašiem bijušas problēmas vai slimo kāds no radiniekiem. Bet mēs progresējam. Dažus gadus atpakaļ raksti par šo problēmu, ja arī būtu atrodami, tad tajos par šo slimību būtu runāts tikai kā par bubuli vai arī mērķis būtu kāda lēta sensācija. Un es priecājos, ka šāds plaši lasīts žurnāls gan šajā sarunā, gan tajā, kuru pirms gada rakstīja jūsu žurnāla ("Sieviete") redaktore Gerda, cauri vijas tas, ko es dēvēju par reālistisko optimismu, ar mērķi normalizēt sabiedrības skatījumu uz šo problēmu. Ka ir šādi materiāli, kas domāti plašai auditorijai nevis apkārtrakstā šauram mediķu lokam.

Es nevēlos apgalvot, ka ar šizofrēniju ir viegli dzīvot, ka tā ir viegla slimība, bet ar to var sadzīvot. Vienīgais jautājums – kā mums visiem izdodas to atbalstīt. Nobeigumā es vēlos novēlēt sabiedrībai kļūt arvien tolerantākai, tas atveseļos gan mūsu vidi, gan mūs pašus. Psihiatru aprindās mēs jokojam, ka cilvēkam ir trīs sargeņģeļi: savs garīdznieks, savs advokāts un savs psihiatrs. Ja ir visi trīs, tad no visa kā jūs dzīvē esat pasargāti!