Intelektuāļu nolemtība un romantiskā slepkava

Smalkās kaites, ar kurām senāk slimoja 'izredzētie'
Foto: Arhīva foto

Viena no senākajām slimībām, kas nodarījusi milzu postu pasaulē, ir tuberkuloze, tautā saukta par diloni. Tā skārusi miljardiem cilvēku un miljoniem atņēmusi dzīvību. Šī slepkavnieciskā kaite negāja secen arī augstdzimušiem ļaudīm, bet intelektuāļu aprindās ieguva īpašu nozīmi.

Slimība bija pazīstama jau Senajā Ēģiptē un Grieķijā. Sākumā uzskatīja, ka tā ir iedzimta, jo saslimstība tika novērota vienas ģimenes locekļiem vairākās paaudzēs. Tuberkulozi pētīja un par to rakstīja arī Hipokrats.

Kulmināciju, kas izpaudās teju epidēmijas veidā, tuberkuloze sasniedza 18. un 19. gadsimtā. Kopumā 19. gadsimta sākumā ar tuberkulozi bija saslimusi trešdaļa Rietumeiropas iedzīvotāju, nešķirojot, kuram sociālajam slānim cilvēki piederēja.

Jau senatnē saistībā ar tuberkulozi izveidojās dažādi mīti, un daļa no tiem bija dzīvi līdz pat 19. gadsimtam, kad vācu mikrobiologs Roberts Kohs izpētīja tuberkulozes baktērijas. Pirms tam šo nežēlīgo slimību apvija vairākas leģendas, un viena no tā vēstīja, ka ar tuberkulozi sirgst... vampīri.

Tuberkulozi gadsimtu gaitā mēģinājuši ārstēt dažādi, izmantojot arī elektrību. Tā gan neizrādījās efektīvāka par iepriekš praktizēto asinsnolaišanu.

Tuberkuloze ir infekcijas slimība, tāpēc ar to bieži vien saslima tie, kas dzīvoja līdzās slimniekam. Tad nu mēļoja, ka slimnieks saviem tuviniekiem izsūcis asinis un līdz ar dzīvības sulu – arī spēku. Bāla āda, aukstas rokas, sasarkušas acis, kurās jautās nāves atspulgs, – tāds izskatījās tuberkulozes slimnieks. Tiesa, ne visi ticēja vampīru versijai, daži bija pārliecināti, ka sirdzēju nobūrušas raganas, kuras nelaimīgo izmantojušas slotas vietā. Tāpat slimības izcelsmi saistīja ar Dieva zaimošanu.

Tuberkulozes ārstēšanai izmantoja visdažādākās metodes. Viena no izplatītākajām bija metālu un to sakausējumu, pat sēra un arsēna, lietošana. Lika lietā arī dažādu gāzu, piemēram, hlora ozona, skābekļa, inhalācijas. Cīņā ar tuberkulozi par labu atzina arī tautas līdzekļus – īpaši pagatavotus kukaiņus, čūskas, ķirzakas, gliemežus un pat utis. Slimības pēdējā stadijā ļoti populāra bija asiņu nolaišana.

No tuberkulozes miruši daudzi slaveni cilvēki, aiz sevis atstājot lieliskus darbus, kas, iespējams, tapuši tieši nāvējošās slimības klātbūtnes iespaidā. Poļu komponists Frideriks Šopens ar tuberkulozi saslima jau 20 gadu vecumā un mira 39 gados. Gandrīz 20 gadu laikā, būdams slims, viņš radīja izcilus, Rietumu kultūrā augstu novērtētus skaņdarbus. Slimības laikā kopā ar Šopenu bija rakstniece Žorža Sanda – arī tad, kad slimības dēļ komponists pārcēlās uz dzīvi Maljorkā, kur valdīja labvēlīgāks klimats. Iespējams, bez šīs uzticīgās ziedošanās Šopens nebūtu spējis vienlaikus cīnīties ar slimību un radīt lielisku mūziku.

19. gadsimtā tuberkulozes slimniekiem ieteica pārcelties uz sausāka klimata zonām – daudzviet šajos reģionos tika uzceltas īpašas sanatorijas. No tā laika vairākos mākslas žanros parādās romantizēts dienvidzemju dzīves atspulgs.

Rokrokā ar tuberkulozi savus izcilākos darbus radīja komponists Kamils Sen-Sanss, kura slimības laikā tapusī Ziemassvētku oratorija skan baznīcās vēl šodien, tāpat no tuberkulozes mira Igors Stravinskis. Šī slimība bijusi bieža viešņa arī citu mākslas žanru pārstāvju aprindās – ar tuberkulozi sirga dzejnieki, rakstnieki un mākslinieki Persijs Šellijs, Džons Kītss, Anrī Amiels, Šarlote Brontē, Džordžs Bairons, Antons Čehovs, Fjodors Dostojevskis, Pols Gogēns un citi.

Būdami nolemti vienam liktenim, tuberkulozes sagūstītajiem māksliniekiem slimība kļuva par sarunu tēmu. Piemēram, Šellijs un Kītss labprāt viens ar otru dalījās novārgušu un slimības nomocītu bēdubrāļu stāstos, viens otram apliecinot, ka viņi savā veidā ir izredzētie. Šellijs, Kītsu mierinot, teicis, ka tuberkuloze uzbrūk galvenokārt tiem, kas radījuši tikpat izcilus darbus kā viņš. Savukārt franču literāts Teofils Gotjē uzskatīja, ka romantisku un lirisku dzeju nespēj radīt neviens, kura svars pārsniedz deviņdesmit deviņas mārciņas [45 kilogramus], un augstās mākslas lauciņš pieder tiem, kas pa daļai jau nolemti nāvei.

Romantiskā slepkava

Šķiet, nebūtu pareizi tik nežēlīgai slimībai piedēvēt jelkādu romantisku izpausmi. Tomēr tuberkuloze ir cieši saistīta ar romantismu. No 18. gadsimta beigām līdz pat 20. gadsimta sākumam šī kaite ne tikai izplatījās intelektuālu dižgaru aprindās, bet arī kļuva par metaforu Rietumeiropas sabiedrībā. Šādā aspektā tuberkulozi savos darbos savulaik aplūkojusi amerikāņu rakstniece Sūzena Zontāga. Viņa atklājusi, ka tuberkulozei bijusi nozīmīga loma ne tikai romantisma kā mākslas virziena attīstībā, bet arī modes attīstībā un sievietes ārējā veidola izveidē. Viņa uzsver, ka tieši slimība darījusi cilvēkus interesantus. Tolaik diagnoze – tuberkuloze – bija nāvessods. Nolemtība un nāves tuvums skāra kādas īpašas romantisma stīgas, kuras tāpat vien dvēselē neieskanētos. Iespējams, tieši savdabīgā skanējuma dēļ daudzu tālaika romantiķu darbi unikalitāti nav zaudējuši vēl mūsdienās. Arī medicīniskajā literatūrā atzīts: "Tiem, kuri saslima ar tuberkulozi, tas nozīmēja pilnīgi jaunas dzīves sākšanos – dzīvi, kas pilna ciešanu un sāpju, dzīvi, kurā mainījušās slimnieka un apkārtējo cilvēku savstarpējās attiecības. Pēkšņi viss, kas bijis svarīgs, kļūst mazsvarīgs, jo galvenais mērķis ir cīņa par dzīvību. Cilvēkiem, kuri līdz šim nekad nav domājuši par nāvi un tās klātesamību, tagad ir spiesti par to domāt visu atlikušo dzīves laiku."

Vārgs, bāls, slimības izdeldēts ķermenis bija sava veida stila pazīme. Slimīgi izmocītais tēls asociējās ar aristokrātismu, jo 18. gadsimta beigās, kad aristokrātija zaudēja varas funkcijas, tā arvien vairāk izpaudās noteiktā ārējā tēlā. Uzskata, ka tuberkuloze iespaidojusi arī 20. gadsimta modi, kur sāka dominēt pārlieku tievas un kaulainas modeles.

Viena no pasaules mūzikas ikonām ir ar tuberkulozi slimā Šopena otrās klaviersonātes trešā daļa, kas tautā pazīstama kā sēru maršs.

Paradoksāli, bet pat nāve, ko atnesa šī slimība, daudziem dižgariem šķita interesantāka nekā vienkārša un nesāpīga aizmigšana un nepamošanās savā gultā kaut kad krietnā vecumā. "Es izskatos tik bāls. Es gribētu mirt ar diloni. Tad visas jaunās dāmas teiktu: paskatieties, cik interesants šis nabaga Bairons izskatās pat mirstot," teicis Džordžs Bairons kādam draugam. Un liktenis rakstniekam arī piešķīra šādu – tik interesantu, noslēpumainu un romantisku – aiziešanu.

Slimība kā dzīvesveids

Tuberkuloze ne tikai radīja savdabīgu ārējo tēlu, bet arī lika izvēlēties attiecīgu dzīvesveidu. Sākot ar 19. gadsimtu, daudzi inteliģenti un smalki ļaudis pārcēlās uz dzīvi dienvidos, kur vairāk saules un sausāks klimats. Dienvidu Klusā okeāna salas, Itālija, Francija, Vidusjūras apkārtne, reģioni, kur slejas vareni kalni un stiepjas nebeidzams tuksnesis, kļuva par tuberkulozes slimnieku iecienītākajām vietām.

Jau Hipokrats, mēģinot atminēt slimības noslēpumus, sirdzējiem ieteica pēc iespējas biežāk mainīt vidi, kas dotu cerību atveseļoties. Vēlāk tika radītas sanatorijas, kur saslimušie ļāvās ārstēšanās procesam. Ļoti populāras bija dažādās diētas, sākot no mērenas un saprātīgas badošanās un beidzot ar ieteikumiem pārēsties, lai atbrīvotos no tuberkulozes radītā kalsnuma. Tomēr tas, ka slimnieks pameta sanatoriju uz pusi smagāks, nekā tajā ieradās, nebūt neuzlaboja veselības stāvokli.

Tuberkuloze savā veidā bija arī bohēmiskā dzīvesveida veicinātāja. Veselam izglītotu un radošu cilvēku bariņam liktenis pēkšņi ļāva pavērt priekškaru uz cilvēka lielāko noslēpumu – aiziešanu –, padarot to skaidru, zināmu un tikpat kā nenovēršamu. Radošie mākslas ļaudis šādā situācijā dzīvoja nost, izbaudīdami un daiļradē ievīdami izjūtas, ko viņiem vēl bija lemts izdzīvot. Pastiprināta kāre pēc dzīves baudām tuberkulozes slimnieku vidū gan nav tikai mākslinieku izgudrojums, to apstiprina arī medicīnas zinātņu pārstāvji. Paši pacienti ir stāstījuši par paaugstinātu seksualitāti un libido slimības laikā. Arī sabiedrība uz diloņa ķertajiem mēdza skatīties kā uz uzdzīvotājiem. Dažkārt pat uzskatīja, ka tuberkuloze izraugās tieši vaļīga dzīvesveida piekritējus. Savukārt citi uz slimajiem skatījās ar sapratni – kā uz cilvēkiem, kas steidz izbaudīt katru atlikušo dzīves mirkli.

Source

žurnāls "Leģendas"

Tags

Depresija Ir (žurnāls) Krēsla (filma) Leģendas Roberts Patinsons Slimība Tuberkuloze Vinsents van Gogs Depresija Migrēna Tuberkuloze
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form