Spītējot dzirdes traucējumiem, kļuvuši par prezidentiem, izgudrotājiem un pat slaveniem mūziķiem
Foto: Vida Press

Pasaules Veselības organizācijas aplēses liecina, ka pašlaik dzirdes traucējumi ir 360 miljoniem cilvēku, tai skaitā ir 328 miljoni pieaugušo un 32 miljoni bērnu. Cilvēku ar dzirdes traucējumiem skaits nemitīgi palielinās. Vecuma grupā virs 65 gadiem dzirdes problēmas ir pat trešdaļai cilvēku. Cilvēks, kurš slikti dzird, bieži vien ir sociāli izolēts. Daudz var palīdzēt dzirdes aparāti, taču ne vienmēr. Un tomēr ir cilvēki, kuri, neraugoties uz savu vājdzirdību, ir sasnieguši ļoti daudz.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ivande Kaija

Spītējot dzirdes traucējumiem, kļuvuši par prezidentiem, izgudrotājiem un pat slaveniem mūziķiem
Foto: Arhīva foto

13. oktobrī dzimšanas diena ir ievērojamai sabiedriskajai darbiniecei un rakstniecei, "Latviešu sieviešu zelta fonda" dibinātājai Ivandei Kaijai (īstajā vārdā Antonija Lūkina). Rakstniece bija vājdzirdīga – kā pati savā dienasgrāmatā rakstīja, dzirdi viņa bija zaudējusi par trim ceturtdaļām.

Ivande Kaija bija latviešu rakstniece, filozofe, brīvības cīņu atbalstītāja, viņa ir romānu "Iedzimtais grēks", "Jūgā" un "Sfinksa" autore. Kaija strādāja arī vairākas avīzēs un publicēja ļoti daudzus rakstus par visdažādākajiem tematiem: par skolām, audzināšanu, mākslu, kultūru, politiku utt. Kārlis Ulmanis izteicās, ka no visām Latvijas sievietēm visvairāk cienot tieši viņu.

Antonija Lūkina (dz. Meldere-Millere) dzimusi 1876. gada 13. oktobrī Jumpravmuižā. Viņai tika nodrošināts labākais, ko vecāki varēja dot – mīlestība un laba izglītība. Meitene aizrāvās ar zīmēšanu, mūziku un valodām. Izglītību viņa ieguva Torņakalna elementārskolā un vēlāk Lomonosova sieviešu ģimnāzijā. Pēc tam viņa uzsāka filozofijas studijas Bernē un Leipcigā. 1901. gadā viņa salaulājas ar acu ārstu Fēliksu Lūkinu. Šajā laulība piedzima trīs bērni – Silvija, Haralds un Ivars.

Rakstnieku un mākslinieku saimē mani diskreditē uz beidzamo un ar labiem panākumiem, jo savas nedzirdēšanas dēļ nekur mākslinieku sapulcēs nevaru iet. To iztulko tā, it kā es neturētu tos par sevis cienīgu, it ka es viņus nevienu neatzītu. Ivande Kaija

Ivandes Kaijas dzirde pasliktinājās jau studiju laikā. 1911. gada 21. janvārī Antonija izmisusi rakstīja Aspazijai: "Redziet, es nesadzirdu neviena vārda. To es negaidīju, ka tik slikti man būs ar dzirdēšanu."

Ļoti grūtajā 1919. gada oktobrī, vācu armijas uzbrukuma laikā, Ivande Kaija nodibināja "Latviešu sieviešu zelta fondu", aicinot sievietes ziedot Latvijas aizstāvības lietai savu nekustamo kapitālu, rotas un sudrablietas. Savāktie ziedojumi ietilpa 99 kastēs, sešos čemodānos, trīs kurvjos un vienā maisiņā. No šiem ziedojumiem tika izveidots Latvijas Valsts zelta fonds. Kad 1922. gada 1. novembrī nodibināja "Latvijas Banku", tā šīs tautas ziedotās vērtslietas pārņēma. 20. gadsimta divdesmitajos gados tautas saziedotie dārgmetāli kopā ar Finanšu ministrijas pirkto zeltu tika pārkausēti zelta stieņos, ko Latvijas Banka pārsūtīja glabāšanai uz "Anglijas Banku". Tā tika radītas Latvijas pirmās zelta rezerves, kas turpmākajos gados noderēja kā viens no līdzekļiem lata kursa noturēšanai noteiktā līmenī.

Rakstniece piedalījās arī "Latviešu sieviešu savienības" dibināšanā. Viņa kandidēja arī Satversmes vēlēšanās. Bija liela Raiņa un Aspazijas draudzene – ar pēdējo viņa bieži pavadīja laiku Jūrmalā.

Par sevi Ivande Kaija teica: "Manus romānus sabiedrība lasa ar visdzīvāko interesi, aizraušanos. Jaunatne ar jūsmu seko pat manai personai, raksta mīlestības vēstules, kurās uzrunā par "majestāte, lielā domātāja, mīlētāja, dzīves izpratēja" utt., līdzīgi arī kareivji no frontes raksta un apjautājas, izsaka savu atzinību." Bet kolēģi, rakstnieki un kritiķi izturas pavisam savādi, it kā ignorē: vai nu pavisam klusē, vai – noliedz, rakstīja Kaija. "Rakstnieku un mākslinieku saimē mani diskreditē uz beidzamo un ar labiem panākumiem, jo savas nedzirdēšanas dēļ nekur mākslinieku sapulcēs nevaru iet. To iztulko tā, it kā es neturētu tos par sevis cienīgu, it ka es viņus nevienu neatzītu. Sociāldemokrāti mani nīst un baidās, bet ar cienīšanu, liek pēc iespējas mierā. Pilsoniskā sabiedrība mani augsti ciena un visi tuvojas ar apbrīnošanu. Publika mani atzīst vairāk nekā dažu no cildinātākajiem šī laika rakstniekiem, lasa vairāk un pērk, maksādami katru cenu; tā ka izdevēji mani atalgo trīs reizes labāk nekā, piemēram, Raini un Aspaziju. Tas ir fakts." (Ieraksts dienasgrāmatā 1920. gada 19. jūlijā.)

Par savu nedzirdēšanu Ivande Kaija ieminējās reti. Vēl viens šāds fragments atrodams 1919. gada 18. oktobrī dienasgrāmatā rakstītajās rindās: "Visu dienu esot pilsētā, dzirdami šāvieni. Es tos nedzirdu. Rīb lielgabalu šāvieni, lido aeroplāni, met bumbas, tarkšķ ložmetēji. Bet man šodien tāda liela, priecīga diena – sāku strādāt Ārlietu ministrijas informācijas nodaļā, kur man jāpārskata franču dienas prese. Visi, ar kuriem man darīšana, ļoti laipni un ar lielu cienību izturas pret mani. Tā vieta ir manim kā radīta, nav kancelejā jārunā, jo es nedzirdu un taisni tamdēļ baidos, kaunos no ļaudīm savu ausu dēļ."

Ivande Kaija slikti dzirdēja, tāpēc izvairījās publiski uzstāties. Tomēr sabiedriskā dzīve lika viņai sasparoties arvien vairāk. "Noticis neticamais: es šodien runāju pilsētas vēlētāju sapulcē. Kā nu sievietes var palikt nomalē – es gāju. Izrunājamies pilnīgi brīvi, lai gan tikai vienu daļu no tā, kas bij iepriekš padomā. Nu es zinu, ka varu arī runāt, ne vien rakstīt. Kas man arī viss nav jādara!" (Ieraksts dienasgrāmatā 1919. gada 30. decembrī.)

Manus romānus sabiedrība lasa ar visdzīvāko interesi, aizraušanos. Jaunatne ar jūsmu seko pat manai personai, raksta mīlestības vēstules, kurās uzrunā par "majestāte, lielā domātāja, mīlētāja, dzīves izpratēja" utt., līdzīgi arī kareivji no frontes raksta un apjautājas, izsaka savu atzinību. Ivande Kaija

Tā ļoti aktīvi pagāja Ivandes Kaijas ražīgākie mūža gadi: raksti, uzstāšanās, konferences, organizāciju dibināšana un daudz kas cits. Daudzas reizes viņa savā dienasgrāmatā rakstīja par slikto veselību, lielajām galvassāpēm, bet turpināja strādāt. Viņas dzīve – tā bija arī jaunās Latvijas Republikas veidošana, jo Latvija viņai bija tikpat tuva un mīļa kā pašas bērni.

1921. gada 7. maijā Ivande Kaija brauca uz Valmieru lasīt ļoti apjomīgu priekšlasījumu "Par sabiedriskiem un tikumiskiem dienas jautājumiem" – par cilvēka pienākumiem pret valsti, par darbu kā dzīves pamatu, par cilvēku pašapziņu, politiku, kultūru un daudz ko citu. Šo darbu, kurš, grāmatā iespiests, aizņēma vairākus desmitus lappušu, viņa rakstīja kopš Lieldienām.

Šī priekšlasījuma laikā Ivandi Kaiju ķēra trieka, laupīdama viņai labās puses kustību brīvību, dzirdi un valodu, kas pārvilka krustu viņas turpmākajai darbībai kā literārajā, tā sabiedriskajā dzīvē. Rakstniecei šajā brīdī bija tika nepilni 45 gadi.

1924. gadā, pēc trīs gadu cītīgas ārstēšanās, viņa varēja neveiklā gaitā staigāt, bet dzirdi un runasspēju neatguva. Labā roka palika paralizēta, toties ar kreiso viņa spēja rakstīt diezgan labi un tādējādi varēja sazināties ar apkārtējiem.

1926. gadā Ivandei Kaijai kā Latvijas sieviešu palīdzības korpusa darbiniecei un "Latviešu sieviešu zelta fonda" dibinātājai tika piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.

1941. gada Ziemassvētku vakarā Ivande Kaija devās uz baznīcu, bet, pārejot ielu, smagi cieta satiksmes nelaimes gadījumā. Nemaņā viņa tika nogādāta 1. slimnīcā, kur 1942. gada 2. janvārī nomira. Rakstniece apglabāta I Meža kapos.

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form