Šobrīd visa pasaule piedzīvo krīzi. Ārkārtējās situācijas izsludināšana nākusi ar dažādām izmaiņām mūsu dzīvesveidā – esam mainījuši savus iepirkšanās paradumus, darba vidi, atpūtas veidus un, protams, gribot negribot viens no otra distancējamies. Lai arī šāda ikdiena var sniegt gana daudz pozitīvu emociju, daudziem šis laiks jāpavada vieniem, kas savukārt izraisa vientulības sajūtu, kas atsevišķos gadījumos var būt pat ļoti postoša.

Latvijā izsludinātā ārkārtējā stāvokļa laikā DELFI publikācijas par jaunā koronavīrusa izraisīto slimību Covid-19 pieejamas bez maksas.

Nav šaubu, vientulības un pamestības sajūta ikvienu var pārņemt, arī dzīvojot pavisam normālā ikdienas ritmā, taču, šķiet, šobrīd daudzus tā piemeklē biežāk un smagāk. Tāpēc šoreiz kopā ar psihoterapeiti Sandru Vītolu runājam par krīzes situācijām, to izraisīto vientulības sajūtu un paņēmieniem, kas var palīdzēt krīzi pārvarēt.

Priecājos arī par telefona operatora zvanu

Portāla "Delfi" lasītāja Līga ir viena no tiem, kam ārkārtējā situācija jāpavada vieniem, kas viņā raisījis vientulības izjūtas. Vairāk par to stāsta viņa: "Dzīvoju viena pati, un arī nopietnu attiecību man nav, attiecīgi sociālā distancēšanās jāpavada vienai. Lai gan man ļoti patīk pavadīt laiku pašai ar sevi – nereti iesmeju, ka pati esmu sev labākā kompānija, tādēļ esmu vairākas reizes braukusi ceļojumos viena pati –, šis ārkārtējās situācijas laiks kaut ko manī ir salauzis. Sapratu, ka ikdienā tomēr teju katru dienu satiku daudzus cilvēkus un man ir nepieciešama komunikācija ar citiem. Strādājot no mājām, pusdienu pauzēs skatos "YouTube" video, nevis pļāpāju ar kolēģiem. Kafiju taisu viena, nevis kopā ar kolēģiem. Un arī vakari jāpavada vienai – kino vietā seriāli, filmas vienai uz dīvāna, pastaigas nevis ar draugiem, bet vienai. Pat aliņš ierastā bāra apmeklējuma vietā jāmalko uz dīvāna.

Trakākais – man pietrūkst sajūtas, ka kaut kur jāiet, manā plānotājā, kur parasti katru dienu bija kāds ieraksts, kur jābūt, tagad ir tukšums. Neviens vairs nav jāsatiek, nav mazu ikdienas nieku, piemēram, jāieskrien pastā pēc paciņas, jānopērk roku krēms. Tagad ir tikai veikala apmeklējums reizi divās nedēļās. Tieši apziņa, ka man nekur nav jābūt, ka katra diena ir tāda pati kā iepriekšējā, nomāc. Protams, ir telefonsarunas ar ģimeni vai dažkārt "Zoom" čati ar draugiem, bet dzīvoklī visu laiku esmu viena.

Lai nejustos pavisam vientuļa, cenšos katru dienu iziet ārā nedaudz pastaigāties, mēģinu dienu sadalīt kaut kādā rutīnā, lai būtu grafiks, pie kā pieturēties. Bet pa īstam vientuļa sajutos, kad, strādājot no mājām, saslimu un nācās ņemt slimības lapu, – no rītiem nebija absolūti nekādas motivācijas celties, likās, ka esmu nevajadzīga un gluži vienkārši – viena. Nevarēju pat iziet ārā pastaigāties. Tikai tagad apzinos, cik svarīgs ir cilvēciskais kontakts, pat saņemot telefona operatora zvanu, kurā piedāvāja citu tarifa plānu, biju priecīga aprunāties ar kādu jaunu cilvēku."

Veikala apmeklējums kļuvis par svētkiem

"Līdzīgi kā, iespējams, daudziem, ārkārtējā situācija man jāpavada vienai – man nav dzīvokļa biedra vai otrās pusītes, kā arī padzīvot pie vecākiem šobrīd nav saprātīgs variants. Pirms ārkārtējās situācijas izsludināšanas biju un joprojām esmu viena no introvertajiem latviešiem, kas lielākoties dod priekšroku paša kompānijai un var ilgi neapmeklēt sabiedriskus pasākumus, tostarp draugu pasēdēšanas vai ģimenes svētkus. Iespējams, normālā ikdienā kādā brīdī būtu priecājusies, ja man būtu noteikta pašizolācija, jo tas būtu pavisam nopietns iemesls, lai būtu tikai ar sevi, taču šobrīd, kad šādi dzīvojam jau mēnesi, sāku izjust sekas.

Man ir uzradušies jauni sarunu biedri – sarakstos un sazvanos ar paziņām, ar kuriem pēdējoreiz aprunājos, iespējams, pirms gada vai vēl senāk. Un šīs sarunas iespējas meklēju pati. Nereti tiek jokots, ka runāt ar sevi nav nekas slikts, jo katram reizēm vajag aprunāties ar kādu gudru cilvēku, tad nu esmu sākusi arī skaļi ar sevi sarunāties. Protams, tas neaizstāj īstu sarunu, bet tā kaut uz brīdi šķiet – neesmu viena –, jo man pat nav mājdzīvnieka, ar kuru parunāt. Tāpat veikala apmeklējums reizi nedēļā vai divās ir kļuvis par sava veida svētkiem, jo, lai arī tur satiktie cilvēki, visticamāk, būs sveši un kādu vārdu varēs pārmīt tikai ar pārdevēju, tā sajūta, ka tev apkārt ir cilvēki, vien liek justies labāk.

Visgrūtāk kļūst brīžos, kad nespēju atrast veidus, kā sevi papildus nodarbināt. Es daudz lasu, skatos filmas un seriālus, sarakstos vai sazvanos ar kādu, strādāju, gatavoju ēst un izkustos. Taču, lai arī cik garš nebūtu darbību saraksts, kādā brīdī darāmais apsīkstas, un tad palieku vien es ar savām domām, kas mēdz būt arī ļoti nomācošas un trauksmi radošas, kas vientulības sajūtu tikai pastiprina.

Visticamāk, mana introvertā personība arī pēc ārkārtējās situācijas nebūs mainījusies, taču pavisam noteikti kādu laiku katram piedāvājumam satikties atbildēšu ar "jā"," par izjusto vientulību ārkārtējās situācijas laikā stāsta lasītāja Evita.

Cik cilvēku, tik arī krīžu

Vientulības sajūtu, šķiet, kaut reizi ir izjutis katrs. Lai arī tā, neapšaubāmi, var pārņemt ikvienu jebkādos apstākļos, šoreiz ar psihoterapeiti Sandru Vītolu runājam par vientulību krīzes laikā, kas šobrīd skārusi arī mūs – koronavīrusa pandēmijas izskatā. "Ja man kā psihoterapeitam būtu jāraksturo vīruss – tas ir ļoti narcistisks un necieš, ka tam nepievērš uzmanību. Ko dara narciss, ja viņam nepievērš pietiekami daudz uzmanības? Viņš uzvedas ļoti agresīvi, ļoti naidīgi un nejauki," par vīrusu saka psihoterapeite.

Iespējams, daudzi par to tā nekad nav domājuši, taču krīze laiku pa laikam piemeklē ikvienu, un tā ne vienmēr ir globāla vai nacionāla. Tā var būt arī ģimenes, draugu vai personīgā. Vītola uzsver – ņemot vērā, ka krīzes var būt daudzas un dažādas, tikpat daudzas un dažādas būs arī cilvēku spējas krīzi pārdzīvot, jo mēs katrs esam ar savu personību. "Neapšaubāmi, pasaulē šobrīd ir krīze, bet cik cilvēku, tik arī krīžu. Tas tāpēc, ka viena un tā pati situācija visus cilvēkus neskar vienādi, jo mūsos katrā iekšā ir dziļa personiskā krīze. Arī šī brīža krīze katram ir individuāla, bet kaut kādas kopīgas iezīmes tai ir. Un te dziļa vientulība var būt gan ģimenē ar septiņiem un vairāk cilvēku vienā telpā, kā arī dziļa vientulība var būt mājās vienam pašam. To ietekmē cilvēka personība, spējas reaģēt uz dažādiem notikumiem. Tāpēc universālu recepšu, kā ar vientulību cīnīties, nav.

Grūtāk būs tiem, kam nav iepriekšējo krīžu pieredzes, bet vieglāk tiem, kam pieredze ir. Taču arī šī pieredze tiks izmantota dažādi – vienam tā būs no pagājušā gadsimta 80. gadiem, bet kādam no 90. gadiem. Citam šī pieredze būs īsāka, citam garāka, bet katrs pavisam noteikti kaut ko atcerēsies no savas un lietos savas taktikas, kas toreiz viņam palīdzēja izdzīvot un nodzīvot līdz šai krīzei. Tāpat šī krīze būs pieredze nākotnei."

Universālu metožu krīzes pārvarēšanai nav

Psihoterapeite skaidro, ka katrai krīzei ir arī sava gaita – tas, kā mēs uz to reaģējam, kā pieņemam vai nonākam šokā. Šīs sajūtas piedzīvo katrs, bet arī to izpausmes ir dažādas atkarībā no mūsu personības. Šobrīd mēs atrodamies reakcijas fāzē, kurā mēģinām situāciju vērst par labu. Lai arī jāuzsver, ka nav universālu metožu, kā pārdzīvot krīzi un tās izraisīto vientulības sajūtu, ir paņēmieni, kas, iespējams, var palīdzēt. Par tiem stāsta Vītola: "Mums ir parādījusies sajūta, ka ir kaut kas slikts, ka ir briesmas, ka beidzot kaut kas ir jādara. Man šķiet, ka liela sabiedrības daļa šobrīd ir stadijā "sākam kaut ko darīt". Un tas ir lielisks brīdis, kurā mācīties no citu kļūdām – ieklausīties viņu viedokļos, skatīties, kā viņi ir rīkojušies, un tad varam kaut kādā mērā rīkoties paši.

Viens no soļiem, kas cilvēkiem varētu palīdzēt arī šobrīd, ir gatavība situācijai. Cilvēkus ļoti nomoka tas, ka viņi nezina, kas būs, ko darīt, kā notiks un tā tālāk. Sagatavošanās karantīnai vai pašizolācijai var palīdzēt, un tā var būt elementārākā rīcība. Var pārliecināties, ka mājās ir zobu birste un pietiks ziepju. Tāpat var iespēju robežās laikus sagatavot visus nepieciešamos tālruņa numurus, jo teju katram ir bijusi situācija, ka visnepareizākajā brīdī sāk sāpēt zobs. Tas palīdzēs sagatavoties situācijai, un kādam, iespējams, zobi vairs nesāpēs. To pašu var darīt ar dzemdību speciālista, ginekologa un jebkura cita speciālista ārkārtējās situācijas tālruni.

Krīze visu saasina, bet katrs cilvēks sevi kaut nedaudz pazīst un, balstoties uz savām nepieciešamībām, var maksimāli sagatavoties, lai brīdī, kad ir slikti, ir izeja no situācijas. Tas ļoti palīdz gan vientulības, gan pamestības gadījumā. Tā ir laba pašpalīdzība. Protams, nevar aizmirst šoka fāzi, kur daudzi steidza izpirkt veikalus, taču saprāta robežās sagatavoties tam, ka nedēļu vai divas vari neiziet no mājām, par ļaunu nenāks. Tāpat jāņem vērā, ka ne visiem būs rocība pasūtīt ēdienu uz mājām – tiem, kam ir nauda, krīze pārāk lielas problēmas nerada. Problēmas lielākoties rodas tiem, kuriem līdzekļi ir ierobežoti.

Paturpinot par to, kas saasinās krīzes laikā, tas ir bezmiegs, nedrošība, ķengāšanās, alkohola lietošana, atkarības, agresija, depresija, psihosomatiskās saslimšanas. Ja katrs sev ir sagatavojis sarakstu ar zālēm, telefoniem un citām palīdzības iespējām, domāju, ka tas jau cilvēkam var izolētības un vientulības sajūtu labi slāpēt.

Tāpat ļoti svarīgi ir uzturēt sakarus ar cilvēkiem. Katram noteikti ir tante, kuru viņš pēdējo reizi ir redzējis Alūksnes kapu svētkos. Mēs varam piezvanīt visiem saviem radiniekiem, draugiem, klasesbiedriem. Šajās sarunās varbūt nevajag runāt par to, cik daudz dzīvību vīruss ir laupījis, bet var, piemēram, atcerēties kopīgos skolas gadus un daudz ko citu. Sarunu tēmas var būt patiesi dažādas. Ir arī dažādas "Instagram", "Facebook", "WhatsApp" grupiņas, kurās var apmainīties ar jokiem, sarunām. Un tas rada sajūtu – mēs esam kopā. Arī tas var mazināt vientulību, jo, lai arī, iespējams, dienas laikā saņem vien trīs ziņas, tu vismaz trīs reizes pasmaidīsi."

Jāuzdrošinās spert soli pāri vientulības robežai

Psihoterapeite vēlreiz uzsver, ka "vientulība" ir ārkārtīgi plašs jēdziens un cilvēku reakcija uz to arī ir ļoti dažāda – katram cilvēkam būs sava komforta zona, kā to piepildīt, tāpēc atrast universālus ieteikumus nepavisam nav viegli. Taču ļoti liela nozīme ir cilvēka spējai būt drosmīgam – cik lielu soli katrs spēj uzdrošināties spert pāri vientulības robežai. "Ir cilvēki, kuriem pietiek sarunāties ar otru cilvēku reizi nedēļā, un viņi jūtas ļoti labi. Un ir cilvēki, kas, ja ik dienu ar kādu nav runājuši trīs stundas, jūtas nelaimīgi. Tāpēc sniegt universālus ieteikumus ir ļoti grūti. Taču tas ir stāsts par to, ka mēs varam sagatavoties, mēs varam pievienoties grupām, varam piezvanīt citiem. Un te iederētos jautājums – cik tālu es uzdrošināšos paspert soli pāri vientulības robežai?

Ir cilvēki, kas "aizveras", un viņiem viss ir slikti. Bet ir arī tādi, kas var piezvanīt santehniķim, lai aprunātos. Šādu vientulības izpausmi, ļoti iespējams, šobrīd izjūt ģimenes ārsti, kuriem zvana cilvēki, kuriem nav, ar ko parunāties. Viņi zvana un saka, ka viņiem sāp mugura vai galva, bet patiesībā viņi jūtas vientuļi.

Katram vajag apzināties savas vajadzības un paspert to soli pāri vientulības robežai. Cilvēki jau patiesībā to dara, bet ne vienmēr citiem saprotamā veidā. Arī tas, ja cilvēks piezvana un saka, ka grib parunāt par vienu, bet runā par kaut ko citu, parāda, cik ļoti mēs protam runāt par savu vientulību un vai protam formulēt savu vientulību, kas var izpausties dažādās emocijās."

Par egoismu jāaizmirst – un jāiemācās sadarboties

Psihoterapeites uzskaitītās metodes var izmēģināt gan tie, kas dzīvo vieni, gan ģimenes. Taču, runājot par krīzes pārdzīvošanu un ģimenes dzīvi, Vītola norāda – izšķiroša loma var būt spējai sadarboties. Tas tāpēc, ka, lai arī šobrīd esam aicināti distancēties un savā ziņā būt vientuļnieki, krīzi nevarēsim pārdzīvot, ja domāsim tikai par to, ko gribam mēs paši, un nerēķināsimies ar citu vēlmēm un vajadzībām. "Runājot par ģimenēm, ja vīrs sievai izsaka komplimentu trīs reizes gadā, šis ir tas laiks, kad apzināti var skaitīt, kad un cik reižu dienā izsaki sievai komplimentu. Un tā būs ļoti svarīga savstarpējā komunikācija, kas vairo spēju izteikt labās lietas, jo negatīvās mums gāžas virsū ar lielu spēku. Tāpēc vajag pateikt otram, arī bērniem, kaut ko mīļu, sirsnīgu. Var arī sunim un kaķim teikt komplimentus, tāpat arī ziņu diktoram televizora ekrānā – der jebkurš sarunbiedrs. Citiem vārdiem, to varētu saukt par iesaisti – mēs varam paiet malā, norobežoties no visa un izjust sāpes vai lamāt citus, bet mēs arī varam ļauties tam pozitīvajam vilnim.

Piesaistoties tam, kas izraisa smaidu, mēs izvairāmies no agresijas. Agresija ir dabisks stāvoklis cilvēkiem, kas ir viens otram pārāk tuvu. Tas ir stāsts par agresiju pārpildītos cietumos un lielos pūļos. Šobrīd, ja cilvēki ir mājās un viņiem ir maza iespēja attālināties vienam no otra, es reizēm ģimenēm iesaku veidot izolatoru – vietu, kur cilvēks stundu vai divas ik dienu var pabūt viens un netraucēts. Teorijā tas skan viegli, realitāte gan var būt pat ļoti grūti realizējams, taču tā ir viena no lietām, kas var palīdzēt.

Tāpat var palīdzēt tas, kāda ir atmosfēra mājās. Te viens no atslēgvārdiem būtu "disciplīna". Disciplīna tajā, ka nekas nenotiek haotiski, nekas nenotiek neparedzami un visi ģimenes locekļi zina, kas kurā brīdī notiek vai notiks. Lai nav tā, ka viens ieplāno skatīties filmu, otram tajā laikā ir skola, bet trešais nezina, ko grib. Vajag izturēties ar cieņu pašam pret sevi un līdzcilvēkiem. Katram ir savs brokastu, darba, atpūtas, pusdienu laiks, kas tiek ievērots. Krīzes izdzīvošanas pamatlieta, manuprāt, ir spēja sadarboties, nevis rēķināties katram pašam ar sevi. Šobrīd, lai ģimene izdzīvotu, nevar runāt par to, ko gribu es. Te ir stāsts par to, ka ievērojam visu intereses līdzvērtīgi.

Šī būs ļoti liela kultūras pārbaude, cik cilvēkos ir intelekta, kultūras, spējas pakļaut savas intereses kaut kam vairāk nekā tikai "es gribu". Tas būs ļoti liels izaicinājums."

Vai vientulību var kliedēt atgriešanās pie pagātnes?

Runājot par komunikāciju un attiecībām, šobrīd iespējams novērot cilvēku vēlmi atjaunot reiz izjukušas attiecības vai vismaz atjaunot kontaktu ar kādu bijušo partneri. Ļoti iespējams, šāda vēlme, kas noved pie rīcības, var palīdzēt kaut uz brīdi mazināt krīzes radīto vientulības sajūtu. Taču jāņem vērā, ka šīs attiecības, visticamāk, neizjuka bez iemesla. Tāpēc Vītola aicina vispirms kārtīgi apdomāt, vai tas patiešām ir nepieciešams. "Jautājums ir – kādas šīs attiecības ir bijušas? Ja tās ir beigušās ar sāpēm, dusmām, naidu, agresivitāti, ļaunatminīgumu, nekas labs tur nebūs. Ja pēc tām ir saglabājusies mierīga līdzāspastāvēšana, iespējams, tas var nest zināmu atvieglojumu.

Jājautā arī – cik sāpīga var būt saskarsme ar pagātni? Reizēm tā var būt laba, produktīva, bet reizēm var būt arī ārkārtīgi ļaundabīga, un mēs ne vienmēr zinām, kā tas būs. Jā, dienas laikā var aprunāties un justies labi, bet naktī raudāt un domāt, kāpēc attiecības beidzās. To ļoti ietekmē tas, kādas šīs attiecības ir bijušas. Ja tās ir pārtrūkušas, tam ir bijis pamatots iemesls. Tāpēc, pirms spert šādu soli, vispirms vajag labi padomāt.

Jāņem arī vērā, ka atgriešanās pie vecām attiecībām baro nepareizo fantāziju. Un, ja tā kļūst par "melno vilku", tā var apēst cilvēku."

Bez tiešas komunikācijas var dzīvot ilgi, galvenais – iemācīties piepildīt attālumu

Gana daudz tiek runāts par to, ka latvieši ir introverti cilvēki. Viņi priekšroku dod vienatnei un iespēju robežās izvairās no socializācijas, kas kaut kādā brīdī var novest pie vientulības sajūtas. Taču šķiet – šo pieņēmumu ir lauzis šī brīža rīkojums distancēties, jo, par spīti lielajiem naudas sodiem, novērojama izmisīga vēlme un centieni satikties, pulcēties. Tas liek domāt, ka nespējam pat neilgu laiku būt vieni, iztikt bez attiecībām. Tomēr psihoterapeite norāda, ka tā gluži nav, cilvēks bez tieša kontakta ar citiem var dzīvot pietiekami ilgu laiku. "Šāda pieredze mums vēsturiski ir plaša un gara. Tāpat ir jūrnieki, kas ilgu laiku nav mājās, bet joprojām uztur spēcīgas attiecības ar ģimeni. Protams, arī pieredze par to, kā attālums var ietekmēt attiecības, mums ir ļoti dažāda. Attiecības attālināti var būt kvalitatīvas un ļoti ilgas, bet tām ir jābalstās uz objektīviem pamatiem. Piemēram, kopīgiem bērniem, interesēm, notikumiem. Ja cilvēki dzīvo līdzīgās vidēs, viņiem ir vieglāk. Ja viņi dzīvo ļoti atšķirīgās vidēs, viņiem agri vai vēlu zūd kopīgie notikumi. Un tad kļūst grūti.

Zinu ģimeni, kur vīrs katru sezonu brauc prom pelnīt naudu. Sieviete pie manis atnāca ar savu problēmu un jautāja, ko lai dara. Mēs kopīgi izstrādājām programmu – ģimene, izmantojot "Skype", kopīgi brokasto, pusdienu un vakariņo, aprunājas par dienas plāniem un padarīto, tēvs bērniem vakarā pa telefonu lasa pasaku un tamlīdzīgi. Iespējams, arī šīs krīzes risinājums var būt šāds.

Tas, ka mēs nevaram satikties, nenozīmē, ka mums nevar būt kopīgas sarunas un darbības. Tas arī ir jautājums – kā mēs šo attālumu piepildām? Ar kopīgiem notikumiem, emocijām, domu virzienu. Seksualitāti šādā veidā kopt ir ļoti grūti, bet nav neiespējami. Tas, cik ilgi cilvēks spēj iztikt bez citiem, ir atkarīgs arī no tā, kā viņš pie tā piestrādā.

Tāpat liela nozīme ir tam, vai ģimenē ir kāds, kas spēj uzturēt kopīgā gara sajūtu. Taču diemžēl tādu ir ļoti maz. Daudz ir atkarīgs no tā, cik cilvēks ir gatavs ieguldīt sevi. Ja viņš vēlas dzīvot uz citu rēķina, viņam būs grūti. Ja viņš ieguldīs sevi ar pilnu jaudu, arī rezultāts būs labs."

Vientulība izgriež uz āru rakstura slēpto daļu

Jebkurai krīzei ir sekas, un arī tām var būt savs rezultāts. Vientulības sajūta ir viena no tām, kuru varam izmantot savā labā vai kurai varam ļaut vaļu. No tā, ko izvēlamies darīt, būs atkarīgs arī iznākums. Runājot par to, kādas ir ilgstošas vientulības sekas, psihoterapeite stāsta: "Vientulība var būt produktīva – cilvēks var kļūt vieds, gudrs, jo viņš lasa, pārdomā, izglītojas. Tādi ir bijuši daudzi filozofi. Tāpat vientulība var darīt cilvēku dusmīgu, agresīvu, ar vēlmi atriebties. Tā var cilvēkos izraisīt ļoti ļaunas, agresīvas un naidīgas domas.

Laukos ir tāds jēdziens "baltā māmuliņa" – sieviņa, kas dzīvo viena un ir laimīga. Bet ir arī agresīvā lauku tante, kas visus lamā, viņai ir nikns suns, pati ar nūju gana vistas. Abas dzīvo vienas, bet katra savā pasaulē. Vientulība izgriež uz āru mūsu rakstura slēpto daļu. Viss atkarīgs no tā, kā cilvēks vientulību uzņem. Tas, kā cilvēks skatās uz dzīvi, ir tas, kā viņš izdzīvo vientulību. Un tas mēdz būt ārkārtīgi atšķirīgi."

Sarunas nobeigumā Vītola aicina sargāt vienam otru, it īpaši bērnus, jo mēs, pieaugušie, atšķirībā no bērniem lielākoties zinām, ko darām. "Sargājiet bērnus, jo viņi ļoti cieš krīzes laikā. Pieauguši cilvēki var izkauties un izlamāties, bet bērni sevi nevar aizstāvēt. Bērniem šobrīd ir ļoti liela varbūtība "iekrist" datoros, spēlītēs. Pieaugušajiem, protams, arī, bet viņi atšķirībā no bērniem zina, ko dara.

Sargāsim arī viens otru. Vajag pamanīt, kur palīdzība ir nepieciešama. Piemēram, ja kaimiņš nav ilgāku laiku redzēts, padomāt, kas ar viņu varētu būt noticis. Ja arī var parunāties kaut ar kaimiņu tāpat vien, arī tās var būt labas zāles pret vientulību. Jārūpējas par to, lai neizjūtam viens otru kā svešinieku, bet varam parunāties kaut par to, kāds laiks būs rīt."

Tev jau ir aktīvs "DELFI plus" abonements!

Šis ir maksas raksts.

Lai turpinātu to lasīt, lūdzu, lejupielādē jaunāko DELFI aplikāciju vai turpini lasīt rakstu, izmantojot pārlūkprogrammu.

Lasīt rakstu.
  • Ik mēnesi vairāk nekā 80 rakstu un video materiālu
  • Analītisko rakstu sērijas un stāstniecības projekti
  • DELFI bez komercreklāmas
  • Videolekcijas un apjomīgs rakstu arhīvs
Abonē DELFI plus
par 2,99 eiro uz 4 nedēļām:
Kāpēc abonēt DELFI plus?
Esi DELFI plus abonents?

Tags

Koronavīruss Covid-19 Attiecības DELFI plus Lasāmgabali
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form