Foto: Shutterstock
Mēdz teikt, ka Latvijā no padomju laikiem veselības jomā saglabājušās divas stigmas – onkoloģiskās un psihiskās saslimšanas. Par tām sabiedrībā joprojām valda aplami uzskati. Svarīgi lauzt šos mītus un apzināties, ka psihiskie traucējumi neskar tikai "cilvēkus tur", bet var piemeklēt ikvienu no mums.

Psihiatre Inga Zārde par psihiskajām saslimšanām:

"Pozitīvi, ka pēdējos gados attieksme pret psihiskajām saslimšanām mainījusies. Šobrīd psihisku traucējumu ārstēšana tiek uzlūkota kā process, kam sabiedrībā jānotiek. Vēl pirms 20 gadiem bija uzskats, ka psihiskas saslimšanas tiek ārstētas noslēgtā vidē, respektīvi, viņi – "trakie" – ir kaut kur tur, mēs – "normālie" – dzīvojam mierīgi te savu dzīvi. Tagad nereti no pacientiem nākas dzirdēt atzinīgus vārdus, cik labi, ka ir līdzcilvēki, kas saprot, uzklausa un atbalsta.

Cilvēki bieži vien neaizdomājas, ka psihiskās saslimšanas ir cieši saistītas ar organisma fizisko labsajūtu. Jau pavisam vienkārši simptomi ikdienā parāda šo saistību. Ja mēs satraucamies, sāk sisties sirds, var paaugstināties asinsspiediens vai parādās citas organisma reakcijas. Noteiktas fiziskās slimības var izraisīt psihiskus traucējumus, un otrādi. Piemēram, cilvēks, kuram ir depresija, mazāk rūpējas par sevi, neveselīgāk ēd, viņam ir mazāk kustību. Rezultātā palielinās svars, var veidoties cukura diabēts, pēc tam parādīties insulta risks. Tādēļ par savu un līdzcilvēku psihisko veselību ir jārūpējas."

1. mīts. Psihiski slims cilvēks ir bīstams, tāpēc labāk no viņa izvairīties

2. mīts. Psihiskas saslimšanas rodas no smagiem pārdzīvojumiem

2. mīts. Psihiskas saslimšanas rodas no smagiem pārdzīvojumiem.

Parasti psihiskās saslimšanas veido trīs faktoru kopums. Pirmkārt, tās ir bioloģiskas izmaiņas, kad smadzenēs notiek noteikti ķīmiski procesi. Otrkārt, tie ir psiholoģiski iemesli, ko nosaka cilvēka personība – dzīves pieredze, emocionālā uztvere. Treškārt, psihiskos traucējumus ietekmē arī sociālā vide. Visbiežāk psihiskas saslimšanas veidojas, ja satiekas visi trīs faktori.

Aplams ir apgalvojums, ka psihiskie traucējumi rodas tikai no pārdzīvojumiem. Ir zināms, ka dažkārt cilvēki piedzīvo milzu psiholoģiskas traumas un pārdzīvojumus, bet viņi izcieš un paliek dzīvespriecīgi un sparīgi. Tomēr dažiem cilvēkiem pat nelieli pārdzīvojumi izraisa nopietnu krīzi, no kuras ir grūti atlabt. Šādā situācijā rodas psihiski traucējumi, dažkārt nopietnas saslimšanas, piemēram, depresija, kurai nepieciešama nopietna ārstēšana. Tātad, iespējams, šim cilvēkam bijis kāds bioloģisks pamats, nelabvēlīga sociālā vide un traumatisks personības veidošanās process. Rezultātā cilvēks paša spēkiem netiek galā ar pārdzīvojumiem.

3. mīts. Ja cilvēkam ir psihiatriska diagnoze, viņam ir daudz ierobežojumu

Foto: Shutterstock

Ir publiski pieejams nolikums, kur ir noteikumi, kādos gadījumos cilvēks nevar saņemt autovadītāja apliecību vai ieroču nēsāšanas atļauju. Tie ir smagi psihiski traucējumi, iespējams, tiek lietoti medikamenti, kas var ietekmēt koncentrēšanās spēju. Tomēr fakts, ka cilvēks bijis slimnīcā vai apmeklējis psihiatru, vai viņam bijuši traucējumi, nenozīmē, ka viņš būs pakļauts ierobežojumiem, nonāks kādos reģistros vai sarakstos.

Protams, jāsaprot, ka vizīte pie psihiatra nav pielīdzināma sarunai ar draugu. Ejot pie jebkura ārsta, tiek veidota pacienta ārstniecības kartīte, kur tiek dokumentēta ārstēšanas procesam nepieciešama informācija.

Atsevišķi traucējumi tiek uzskaitīti, jo to ārstēšanu kompensē valsts. Tādēļ nepieciešams veidot statistiku, cik šādu pacientu ir, lai varētu nodrošināt valsts kompensētus medikamentus. Statistiskiem nolūkiem tiek uzskaitītas atsevišķas diagnozes, bet tas nenozīmē, ka šiem cilvēkiem tiek ierobežota ikdienas dzīve. Ja konkrētajā gadījumā nav izteikti smagi traucējumi, netiek lietoti medikamenti, ierobežojumu nav.

4. mīts. Psihiskās saslimšanas var veiksmīgi ārstēt ar psihologa vai psihoterapijas palīdzību un nav nepieciešams dzert zāles

4. mīts. Psihiskās saslimšanas var veiksmīgi ārstēt ar psihologa vai psihoterapijas palīdzību un nav nepieciešams dzert zāles.

Ir gadījumi, kad tā patiešām notiek. Sabiedrībā joprojām pastāv uzskats – ja cilvēkam ir psihiski traucējumi, tā noteikti ir nopietna saslimšana, piemēram, šizofrēnija, un tās ārstēšanā jālieto daudz medikamentu un jāārstējas slimnīcā. Tomēr tā nav. Psihiski traucējumi ir arī, piemēram, izdegšana, trauksme, uzmācīgas domas un rituālas darbības, ieilguši miega traucējumi, depresija vai krīzes brīdis, kad grūti tikt pāri sarežģītai situācijai dzīvē.

Ja ir problēma, vispirms vajadzētu izrunāties ar ģimenes ārstu, kas novērtēs vispārējo veselības stāvokli, savas kompetences ietvaros ieteiks nepieciešamos ārstnieciskos un profilaktiskos pasākumus, ieteiks, ar kuru speciālistu vajadzētu konsultēties. Ja kādu iemeslu dēļ vizīte pie ģimenes ārsta nav iespējama, var doties pie psihiatra vai ārsta psihoterapeita. Šie speciālisti ir mediķi un spēs izvērtēt psiholoģisko un fizisko stāvokli kopumā. Cilvēks var doties pie psihiatra vai ārsta psihoterapeita bez ģimenes ārsta nosūtījuma. Ja ir sajūta, ka izteiktākas ir psihoemocionālas grūtības un sūdzības, nevis fiziski simptomi, pie psihiatra vai ārsta psihoterapeita var doties vispirms. Jāņem vērā, ka ir situācijas, kad fiziska saslimšana var radīt psihiskus simptomus. Piemēram, vairogdziedzera problēmas var izpausties depresijai vai panikai līdzīgos simptomos.

5. mīts. Ja ģimenē bijusi psihiska saslimšana, tad arī man tas ir neizbēgami

Foto: Shutterstock

5. mīts. Ja kādam no maniem vecākiem vai radiniekiem bijusi psihiska saslimšana, tad arī man tas ir neizbēgami.

Iedzimtībai ir nozīme, tomēr tā nav noteicoša. Iedzimtība pati par sevi nenosaka, ka noteikti būs psihiska saslimšana vai traucējumi. Jāsaprot, ka tas ir trīs faktoru kopums – gēni, psiholoģiskā stabilitāte (kā cilvēks tiek galā ar savām emocijām, jūtām), kā arī sociālā vide (kā tiek pavadīts laiks, ar kādiem cilvēkiem notiek socializēšanās).

Protams, ja ģimenes slimību vēsturē bijusi, piemēram, šizofrēnija vai depresija, tad ir nepieciešams rūpīgāk sekot līdzi savai psihiskajai veselībai, neatstāt bez ievērības savu veselību, ja parādās kādi simptomi. Ja ir nelāga sajūta un aizdomas, ka kaut kas nav labi, parādījušies traucējoši simptomi, vēlams doties pie speciālista, lai noskaidrotu, cik nopietna ir situācija. Tas ir gluži tāpat kā cilvēkiem, kuriem ģimenē bijusi saslimšana ar kādu no vēža veidiem, kas var būt pārmantots. Ir zināms, ka pārmantota vēža profilaksei iesaka attiecīgā vecumā iet uz sonogrāfiju, kolonoskopiju vai citiem izmeklējumiem.

Līdzīgi ir ar psihiskajiem traucējumiem – jāseko savai emocionālajai pasaulei un, ja parādās psihoemocionāli simptomi, jākonsultējas ar speciālistu. Tāpat jāizvairās neapzināti provocēt psihisku saslimšanu rašanos, piemēram, regulāri lietojot alkoholu, narkotikas vai psihotropās vielas.

6. mīts. Psihiskā saslimšana ir diagnoze uz mūžu

6. mīts. Psihiskā saslimšana ir diagnoze uz mūžu – ja vienreiz slimība "izlīdusi", tā nekur nepazudīs.

Tā noteikti nav. Vispirms psihiskās saslimšanas ir ļoti dažādas. Protams, starp tām ir arī tādas, kas mēdz atkārtoties vairākkārt dzīves laikā, ir daļa, kas var kļūt hroniskas un vairākus gadus turpināties. Ir arī tādas, kas diemžēl ir neatgriezeniskas, piemēram, demence. Tomēr lielais vairums saslimšanu ir ārstējamas un netraucē pilnvērtīgi dzīvot.

Tas nav nekas neparasts, ja cilvēkam jaunībā bijusi krīze, varbūt depresija, viņš nokļuvis slimnīcā, bet vēlāk ir izārstējies, izveidojis dzīvi, saņēmis atbalstu no tuviniekiem, un psihiski traucējumi vairs neattīstās, vai arī tas notiek daudz vieglākā formā. Nekādā gadījumā nedrīkst visas psihiskās saslimšanas ielikt vienā "grozā", jo scenāriji ir ļoti dažādi.

7. mīts. Psihisku slimību ārstēšanā nav jēgas lietot medikamentus

7. mīts. Psihisku slimību ārstēšanā nav jēgas lietot medikamentus. Viens uzskats – tie izraisa atkarību, otrs – tās ir tikai baltas ripiņas ar placebo efektu.

Psihisku slimību ārstēšanā tiek lietotas dažādu veidu un grupu zāles. Viena no grupām ir antidepresanti, no kuriem nekad neveidojas fizioloģiska atkarība. Atkarība var veidoties no trauksmi mazinošiem medikamentiem – tās ir zāles, kas neārstē, bet nomāc, neitralizē simptomus. Dažkārt izveidojas paradoksāla situācija – cilvēks atsakās dzert antidepresantus, jo uzskata, ka tas ir kaut kas slikts, bet bez sirdsapziņas pārmetumiem dzer trauksmi mazinošos līdzekļus, no kuriem veidojas atkarība. Otrajiem ir jūtams tūlītējs efekts, kas dod mānīgu priekšstatu par medikamenta iedarbību.

Stāsts par baltajām placebo ripiņām arī ir mīts. Tas jūtams, iedzerot trauksmi mazinošos līdzekļus, kuru efekts ir tūlītējs. Savukārt antidepresanti ārstē, nevis tikai novērš simptomus. Tādēļ to efekts parādās vēlāk.

Daudz bīstamāk un kaitīgāk ir dzīvot depresijā, nomāktībā, trauksmē un mocīties ar citiem nepatīkamiem simptomiem, nekā lietot antidepresantus, kas šos stāvokļus ārstē. Ja medikamenti netiek lietoti, slimība var kļūt hroniska. Pastāvīgi atrasties nomāktā stāvoklī, kad nekas nepatīk, kad nekam nav jēgas, – tas nav tikai psiholoģiski grūti, arī smadzenēs var notikt strukturālas pārmaiņas. Neirozinātnieki, izpētot šāda cilvēka smadzenes, redz, ka noteiktos smadzeņu reģionos atmirst šūnas jeb smadzeņu vielas kļūst mazāk. Tādēļ, jo ātrāk tiek uzsākta ārstēšana ar medikamentiem, jo rezultāti ir labāki.

8. mīts. Pats cilvēks nevar pamanīt, ka viņam ir psihiska saslimšana

8. mīts. Pats cilvēks nevar pamanīt, ka viņam ir psihiska saslimšana, to pamana tikai apkārtējie.

Tas ir atkarīgs no traucējumu veida. Ir situācijas, kuras noteikti var pats pamanīt, piemēram, trauksmi, bezmiegu, un vērsties pēc palīdzības. Tomēr mēdz būt arī tādas situācijas, kad cilvēks pats nepamana, ka viņam ir, piemēram, personības pazīmes, kas pašam kaitē. Tās var būt saasinātas reakcijas uz situācijām, dīvaini ikdienas rituāli, ko viņš piekopj.

Šādās situācijās apkārtējie pamana, ka ir kaut kādas problēmas, bet pašam cilvēkam tas nekas īpašs nešķiet. Kā rīkoties apkārtējiem? Ir jāatrod veids, kā empātiskā veidā komunicēt ar šo cilvēku, mudinot meklēt palīdzību. Iespējams, par palīdzības ieteikšanu tiks saņemts atteikums, kuru vajag respektēt un pēc laika mēģināt atkal runāt ar cilvēku. Klusēt un sačukstēties virtuvē par to, kas notiek, nebūs pareizais veids. Var būt situācijas, kad apkārtējo klusēšana un novēršanās no situācijas var kādam būt dzīvībai bīstama.

9. mīts. Visi pašnāvnieki ir psihiski slimi

9. mīts. Visi pašnāvnieki ir psihiski slimi.

Pašnāvību statistika visā pasaulē ir satraucoša. Pētījumos pierādīts, ka gadījumos, kur bijusi pabeigta pašnāvība, apmēram 90% gadījumu iepriekš bijuši psihiski traucējumi. Ja cilvēkam parādās domas, ka viņam negribas dzīvot, varbūt viņš vēlas, lai kāds viņam iedod līdzekli, no kura viņš nepamostos, vai vēlas saslimt ar slimību, kas nav izārstējama, vai skaidri izsaka, ka vēlas darīt sev galu, tas ir nopietns simptoms, brīdinājums apkārtējiem un jāmeklē palīdzība – jāmudina vērsties pie ārsta.

Ja tiek izteikti tieši pašnāvības draudi, sakot, ka "es darīšu sev galu", "vairs nespēju izturēt" vai līdzīgas frāzes, tā ir sarkanā līnija, kad ir aktīvi jāreaģē un jāsauc neatliekamā palīdzība. Tālāk ir speciālista kompetencē izvērtēt, cik nopietns ir risks un kāds būs tālākais rīcības plāns.

Kā rīkoties, ja līdzcilvēkam nepieciešama palīdzība

Kā rīkoties, ja līdzcilvēkam nepieciešama palīdzība

Cilvēkam, kas cieš no psihiskiem traucējumiem, ir svarīga drošības sajūta, pieņemšana, uzslavēšana, cieņa un novērtējums.

Izvairies no vispārīgām, klišejiskām frāzēm, piemēram, "viss būs kārtībā", "gan viss būs labi", "nav, par ko satraukties", "tas viss ir tavā galvā".

Atturies dot padomus. Labāk esi iejūtīga klausītāja, nevis padomdevēja – gudriniece. Ja sniedz padomus, dari to informatīvi, nevis pamācoši.

Nenosodi un nekritizē, piemēram, uzsverot "kā tu varēji to nezināt" vai "kā tu varēji tā rīkoties".

Speciālisti, kas ārstē psihiskās saslimšanas

Psihiatrs. Speciālists, kurš var diagnosticēt plaša spektra psihiskus traucējumus. Psihiatrs izvērtēs situāciju kopumā un palīdzēs izvēlēties piemērotāko ārstēšanas veidu, nepieciešamības gadījumā izrakstīs medikamentus vai ieteiks vērsties pie cita ārsta.

Ārsts psihoterapeits. Speciālists ar medicīnisko izglītību, kurš ārstēšanā izmanto terapeitisku sarunu, nepieciešamības gadījumā var izrakstīt arī medikamentus vai citu speciālistu konsultāciju.

Psihoterapeits. Ārstēšanas procesā izmanto terapeitisku sarunu. Psihoterapeits neizraksta medikamentus, bet var ieteikt citu speciālistu konsultāciju.

Psihologs. Var veikt psiholoģisko izpēti – ar specifisku testu palīdzību diagnosticēt psihisku traucējumu simptomus, mērīt atmiņu, uzmanības noturību un citus. Psihologs medikamentus neizraksta.

Avots: Veselības ministrijas un Slimību profilakses un kontroles centra informatīvs materiāls. Vairāk informācijas: www.nenoversies.lv.

Raksts publicēts sadarbībā ar žurnālu "Veselība". Lasi jaunāko numuru!

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!