9100 kilometru 25 dienās. Kuldīdznieks Arvis gatavojas ekstrēmākajam velobraucienam pasaulē
Foto: Privātais ahīvs

Arvis Sprude jau desmit gadus savu ikdienu vada Kuldīgas 2. vidusskolā kā sporta skolotājs un brīvajā laikā dažāda vecuma dejotgribētājiem palīdz apgūt latviešu tautas deju. Cita Arvja kaislība ir riteņbraukšana, kurā kā amatieris viņš saņēmis vairākas medaļas. Taču, līdzīgi kā mēdz notikt arī citās dzīves jomās, viņš atzīst, ka riteņbraukšanā šobrīd iestājusies sava veida rutīna, tāpēc nolēmis piedalīties pasaules grūtākajās un ekstrēmākajās riteņbraukšanas sacensībās kaimiņvalstī Krievijā. Par to, kā sports kļuvis par vienu no galvenajām ikdienas sastāvdaļām, un gaidāmo pārbaudījumu 9100 kilometru garumā stāsta pats Arvis.

Šobrīd sports ir viena no galvenajām lietām Arvja dzīvē, taču tā tas nav bijis vienmēr. Bērnībā viņš bija viens no tiem bērniem, kas daudz slimo, tāpēc maz laika veltīja fiziskajām aktivitātēm. Tomēr padsmit gadu vecumā sapratis – tas nav pareizi – un sevi motivējis pievērsties aktīvam dzīvesveidam. "Es nebiju no tiem bērniem, kurus speciāli veda uz treniņiem, bet gan pats izvēlējos to darīt. Man nebija tā, ka kāds piespiež. Iespējams, tā bija tāda kā brīvība. Domāju, ka atšķirība ir arī laikā, kādā dzīvojām, – mēs daudz laika pavadījām stadionā, sportojām un varējām darīt teju visu, ko šobrīd daudzi bērni apgūst pulciņos. Arī skolā es redzu, ka bērni neprot pat pamata lietas, kuras es varbūt iemācījos, neejot uz treniņiem."

Turpinot par darbu skolā – par labu sporta skolotāja amatam Arvis lēmis kāda drauga iespaidā, kas tolaik viņam bijis labs piemērs un pats nolēmis studēt Latvijas Universitātē Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultātē. Izvēle nav bijusi nepareiza, un skolotāja darbā Arvim lielāko prieku sagādā tas, ka var bērniem kaut ko iemācīt. "Man patīk bērniem iemācīt, parādīt un redzēt viņu izaugsmi un sasniegumus. Man ļoti patīk vadīt pašu stundu, bet man nepatīk skolā darīt visas blakus lietas – cīnīties ar to, ka viņi nenāk uz stundām vai ka ir slinki, bet tas ir tavs darba pienākums. Mācīt, rādīt ir interesanti tieši maziem bērniem, jo viņi atnāk un neko vēl nemāk. Tu sāc ar viņiem visu no nulles, un ir jāsaprot, ka tā ir liela atbildība – tu viņam ieliec pašus pamatus, un no tā ir atkarīgs, vai viņš tālāk dzīvē kaut ko, iespējams, sasniegs. Un ir labi redzēt, ka no tās vides, kur tu strādā, izaug arī labi sportisti. Tas ir tas gandarījums."

9100 kilometru 25 dienās. Kuldīdznieks Arvis gatavojas ekstrēmākajam velobraucienam pasaulē
Foto: Privātais arhīvs

Ikdienā Arvis vada arī deju nodarbības – Kuldīgas tautas deju kopai "Bandava", vidējās paaudzes deju kolektīvam ''Rīva'' un JDK ''Kastan's''. Viņš atklāj, ka tautas dejas jau kopš bērnības ir tāds kā blakus produkts, jo tās interesējušas mammu, kā rezultātā nav pazudušas arī šodien. Taču par deju kolektīvu nodarbību vadītāju viņš kļuvis, izaicinājuma spīta vadīts: "Laiku pa laikam man dzīvē ir bijuši dažādi izaicinājumi – ja kāds saka, ka kaut kas nav iespējams, es centīšos pierādīt, ka tomēr ir. Uzsākot mācības Rīgā, Latvijas Universitātē, bija deju ansamblis "Dancis", par kuru man teica – man nav iespēju kolektīvā iekļūt. Bet es tajā iekļuvu. Pēcāk man teica, ka kolektīvā nebūs iespēju dejot, bet es dejoju un darīju to labi. Savukārt, ja esi dejojis "Dancī", uz tevi sāk skatīties citi kolektīvu vadītāji. Tā man Kuldīgā piedāvāja strādāt ar bērniem, un laika gaitā es to esmu attīstījis kā savu blakus hobiju. Un, šķiet, tikai pēdējos divus gadus esmu sācis saprast šo jomu."

Runājot par to, kā izdevies kopš bērnības saglabāt prieku dejot, Arvis smej un saka: "Godīgi – šobrīd esmu sapratis, ka man pašam vairs nepatīk dejot. Taču, iespējams, ar kopas vadīšanu ir līdzīgi kā ar skolu – man patīk pats process. Es varu cilvēkiem iemācīt un likt saprast, ka viņi to var izdarīt. Arī tur bieži vien ir tā problēma, ka cilvēki apgalvo – kaut kas nesanāks, tas būs grūti. Taču tu viņus mēģini mācīt un likt saprast, ka tas nemaz nav tik grūti – ir vienkārši jāizdara, tad sanāks."

1 no 15 dalībniekiem pasaules grūtākajās un ekstrēmākajās riteņbraukšanas sacensībās


Šobrīd par Arvja galveno hobiju kļuvusi riteņbraukšana – tai viņš pievērsies pirms desmit gadiem. Lai gan ar riteņbraukšanu nodarbojas amatieru līmenī, Arvis šobrīd gatavojas garākajām un ekstrēmākajām riteņbraukšanas sacensībām pasaulē – "Red Bull Trans – Siberian extreme 2020". Sacensību starts plānots 23. jūnijā Maskavā, bet finišs – 17. jūlijā Vladivostokā. Tie ir 9100 kilometri, kas jāpieveic 25 dienās, šķērsojot septiņas laika un četras klimata joslas. Sacensību posms sadalīts 15 etapos, kur katram ir noteikts garums un laiks, kurā tas pieveicams. Sacensībās piedalās vien 15 riteņbraucēji no visas pasaules, un Arvis ir vienīgais Baltijas valstu un pirmais Latvijas pārstāvis, kam ticis tas gods konkurēt ar citiem un sevi pierādīt. Taču vispirms jāsāk ar pirmsākumiem.

"Kuldīgā riteņbraukšana ir visai populāra, bet, tā kā manas sievas krusttēvs ir riteņbraucējs un arī viņas tēvs tāds agrāk bijis, viņi bija pirmie, kas manī raisīja interesi un motivēja. Sievastēvs man iedeva pirmo riteni, un tā viss sākās. Sākumā tas bija tīri paša priekam, bet vēlāk jau aizgāja nopietnāk," par saviem riteņbraukšanas pirmsākumiem stāsta Arvis. Šobrīd viņš var lepoties ar vairākām godalgotām vietām Latvijas amatieru sacensībās – 2016. gada Latvijas amatieru ranga zelta medaļas ieguvējs, 2018. gada Latvijas amatieru grupas sudraba medaļas ieguvējs grupas braucienā un 2019. gada Latvijas amatieru čempions individuālajā braucienā. Savukārt pasaules amatieru čempionātā pērn individuālajā braucienā finišējis kā 18., bet grupu – 22.

Taujāts par to, kā nolēmis savas amatiera riteņbraucēja spējas izmēģināt pasaules smagākajās riteņbraukšanas sacensībās, Arvis atklāj – piesakoties īsti ne uz ko nav cerējis. "Par sacensībām pirmoreiz biju dzirdējis pirms trim gadiem, tad vēl neredzēju, vai tās ir vai nav man piemērotas. Pagājušā gada janvārī bija izsludināts atklāts pieteikšanās konkurss. Redzēju, ka ir šāda iespēja, pieteicos, bet īsti ne uz ko necerēju. Vien domāju – ja būs, būs, ja nebūs, nebūs. Galvenais iemesls bija tāds, ka šķita – tas būs kaut kas citāds, jo mazliet jau iestājās rutīna riteņbraukšanā šeit uz vietas. Kādā brīdī tu sasniedz sevis izvirzītos mērķus, bet pēc tam viss sākas no jauna. Rutīna iestājas treniņos, arī sacensību gaitā, jo nekas nemainās. Ir jāsaprot, ka esmu parasts strādājošs cilvēks un nekad nekļūšu par profesionāli, ar to nepelnīšu naudu. Ja es gribu konkurēt, ir daudz jātrenējas, bet tādējādi jāzog laiks ikdienai. Tas ir tāds cikls. Šis bija labs mērķis, kuru mēģināt sasniegt."

Ņemot vērā, ka Arvis ir pirmais latvietis, kas mūsu valsti pārstāvēs šajās sacensībās, tas ir liels gods, un to atzīst arī viņš pats. "Man tas ir liels gods. Vasarā tika izvirzīti 20 potenciālie dalībnieki. Kad uzzināju, ka esmu viņu skaitā, sekoja daudz darba, lai organizatorus pārliecinātu, ka jāizvēlas mani. Mēs arī centāmies pateikt, ka, izvēloties kādu no Baltijas valstīm, tas arī būtu liels notikums Baltijai un Latvijai. Mēs to pozicionējām nevis kā manu solo projektu, bet reprezentējām arī Latviju, jo tas notiek pirmo reizi – un nevar zināt, vai tas notiks vēlreiz. Jāsaprot, ka Latvijā nav daudz tādu, kas būtu gatavi riskēt. Viens ir iekļūt dalībnieku skaitā, kur pārliecini organizatorus par savām fiziskajām spējām un personību, kas viņiem ir īpaši svarīgi, bet otrs – jāsaprot, ka dalības maksa ir ļoti liela, tāpēc ir jāvelta laiks, lai atrastu naudu. Saslēdzot kopā visus faktorus, tas ir liels gods, ka šāda iespēja ir dota."

Galvenais nav attālums, bet gan pavadītais laiks – sēžot uz riteņa


Kā galveno mērķi sacensībās Arvis izvirzījis nokļūšanu finišā. "Galvenais mērķis ir aizbraukt līdz galam, jo tās nav vienkāršas sacensības. To etapi ir diezgan sarežģīti, jo ir laika limiti, neparedzami laikapstākļi. Un nav arī tādas mērauklas, lai varētu nomērīt, vai esi pietiekami vai nepietiekami sagatavojies. Tāpēc galvenais mērķis ir aizbraukt līdz galam. Ja es jutīšos labi, tad gribētu cīnīties par Kalnu karaliskā etapa labāko laika limitu, jo organizatori tieši to uzskata par ļoti prestižu. Taču tie ir 1360 kilometri vienā etapā, un rezultātu var ietekmēt jebkas, jo tā nav viena diena, bet gan 72 stundas. Kā galveno mērķi neesmu noteicis uzvarēt vai sasniegt pirmo trijnieku, bet tikt līdz galam un, iespējams, sevi atsevišķi pierādīt kādā no etapiem."

Lai vairāk izprastu, kā tiek organizētas "Red Bull" sacensības, Arvis izskaidro etapu norisi. "Katram etapam ir savs starta laiks un beigu laiks. Piemēram, pirmajā etapā ir jāpieveic 300 km, maksimums, 16 stundās. Ja noteiktajā laikā etapu nepieveic, no sacensībām atskaita. Šķiet, vienu reizi ļauj nefinišēt noteiktajā laika limitā, bet pēc otrās reizes tavu rezultātu neskaita. Ja nemaldos, organizatori pieļauj, ka vari turpināt piedalīties sacensībās ārpus kārtas, pats sevis pēc. Tā ir liels laika menedžments. Es pats esmu daudz pētījis laika etapus, un svarīgākais ir apzināties, cik ilgi tu brauksi un cik ilgi tev vajag atpūtu, jo noteiktajā laika limitā iekļauts arī atpūtas laiks."

Stāstot par sacensību norisi, Arvis laiku pa laikam atsaucos uz gaidāmajiem attālumiem, kur īsākais ir 300 kilometri. Parastam riteņbraucējam jau tas, ļoti iespējams, liekas kā vesels pārbaudījums, taču tā ir tikai niecīga daļa no visa sacensībās pieveicamā attāluma. Taujāts, kāds ir šī brīža garākais pievarētais attālums, Arvis smejas un saka – 300 kilometri. "Vasarā, lai organizatoriem iesūtītu manus fiziskos rādītājus, divas dienas pēc kārtas es braucu pa 300 kilometriem dažādā intensitātē. Taču smalkā nianse ir tā, ka nevis kilometrāžā ir atslēga, bet gan stundās. Tā arī šobrīd lielākā daļa riteņbraucēju trenējas – pēc stundām, ko pavada uz riteņa, nevis kilometrāžas.

Tu vari 300 kilometrus pievarēt 10 stundās, bet tikpat labi vari tos braukt 15 vai 12 stundas. Jautājums ir, cik ilgi tu spēj nosēdēt uz riteņa. Mans mērķis bija šos 300 kilometrus nobraukt zem 10 stundām, un man tās arī bija nepilnas 10 stundas. Tādējādi es zinu, ka varu vairāk nekā 9 stundas nosēdēt uz riteņa. Arī sacensību laikā pašam būs jāplāno, kad laiks pauzei, atpūtai un kad atkal jābrauc. Es zinu, ka vismaz 9 stundas varu izturēt un atkal braukt. Tas ir tas taktiskais variants šādās sacensībās. Bieži vien liekas – kā tas tagad būs? Tu esi braucis vien 300 kilometrus, vai varēsi nobraukt 1300? To, protams, īsti nevar zināt, jo, iespējams, nevarēs, bet es ceru, ka varēs. Svarīgākais ir – cik daudz nepieciešams atpūtai, lai atkal vari pavadīt savas maksimālās stundas uz riteņa."

Vienīgās bailes, ka inventārs varētu pievilt


Savukārt, raksturojot gatavošanās procesu, atklājas, ka treniņi notiek vidēji četras stundas dienā un tā nav tikai riteņbraukšana vien. "Arī braukšana ar riteni nav tikai plika braukšana. Tā ir braukšana ar konkrētiem uzdevumiem, piemēram, kāpinājumiem, sprintiem, izturības intervāliem. Paralēli ir arī skriešana, vingrošana, svaru celšana, dažreiz jogas vingrinājumi, pārgājieni, peldēšana. Katrā ziņā – daudzpusīgi." Vaicāts, vai nācies veikt izmaiņas ikdienas uzturā, Arvis to noliedz, taču skaidro, ka vienmēr pievērš uzmanību tam, lai ēdiens būtu kvalitatīvs. "Galvenais ir saprast, ka riteņbraukšanā ēdiens, kuru patērē, ir degviela, ar kuru tu vari braukt. Jo kvalitatīvāks un bagātāks tas ir, jo tu esi izturīgāks un ātrāk atjaunojies."

Sarunas laikā Arvis pats vairākkārt piemin, ka gaidāmās sacensības būs īsts pārbaudījums. Iespējams, daudziem vien doma par dalību tajās liktu trīcēt ceļiem un mudinātu atmest ar roku, taču viņš izklausās pārliecināts un atklāj, ka baidās vien no tā, ka līdzi paņemtais inventārs varētu pievilt. "Šķiet, no pašām sacensībām nebaidos. Jau līdz šim esmu tam daudz morāli gatavojies un sapratis, ka daudz slēpjas paša apziņā. Brīdī, kad liekas, ka tu vairs nevari, ļoti iespējams, esi sasniedzis tikai piecus procentus no tā, ko vari fiziski, un paliek vēl daudz kas, ko vari īstenot.

Varbūt nedaudz ir bail, ka kaut kur es varētu neizturēt morāli. No otras puses – 10 no pārējiem dalībniekiem, kurus uzmeklēju internetā, ir sponsorēti atlēti. Viņi nestrādā ikdienas pamatdarbu kā, piemēram, es. Viņiem ir treniņš un produkta reklamēšana. Treneris gan man teica (Toms Flaksis – red.) – ja es varu morāli izturēt treniņa procesu kopā ar darbu, tad morāli nevajadzētu būt problēmām. Lielākais satraukums ir par to, vai man izdosies paņemt līdzi visu, ko esmu iecerējis paņemt līdzi, – labāko no inventāra, piemēram, divus velosipēdus. Mani uztrauc, ka inventārs kādā brīdī varētu mani pievilt, tāpēc man ir īpaši svarīgi, lai tas man būtu maksimāli labā stāvoklī."

Ikvienam jebkurā dzīves brīdī svarīgs ir ģimenes atbalsts. Runājot par to, ko par Arvja dalību ekstrēmajās sacensībās saka viņa tuvinieki, riteņbraucējs stāsta: "Sākumā visi bija pārsteigti un jautāja: "Vai to vajag?" Bet tuvākie draugi mani pazīst labāk un zina, ka tas mani neapstādinās. Arī sakot, ka tā nevajag darīt, es turpināšu darīt pa savam un gribēšu to par spīti izdarīt. Bet es jūtu lielu atbalstu, it īpaši brīdī, kad bijām iesnieguši projektu "Projektu bankā" (projekts tika izveidots, lai palīdzētu Arvim savākt nepieciešamos līdzekļus dalībai sacensībās 22 500 eiro apmērā – red.), – lielākie atbalstītāji bija tieši draugi, tuvinieki, skolotāji un skolēni. Tad arī sapratu, ka tuvinieki ir tie, kas tevi uztur pie dzīvības un tavu mērķi tur reālu, lai es pats kādā mirklī nepadotos. Es zinu, ka viņi iekšēji nav par to priecīgi un satraucas, jo zina – tas ir smags pārbaudījums. Taču saprot, ka tas ir mans mērķis, tādēļ arī atbalsta."

Pārvarot slinkuma brīžus, gandarījums ir divreiz lielāks


Arvja ikdienu aizņem darbs skolā, deju kolektīvu nodarbību vadīšana, riteņbraukšanas treniņi un privātā dzīve. Šķiet, vienam cilvēkam tā visa varētu būt par daudz. Par to, kā izdodas visu paspēt, viņš smejot saka: "Man ir labs stundu grafiks. Kad saņemu savu grafiku, zinu, kad beigšu darbu skolā, un trenerim dodu ziņu, cik laika dienā varu atvēlēt treniņam. Tad tā arī ir – darba dienas beigās braucu mājās, pārģērbjos un eju trenēties. Savukārt par dejām – šo darbu es šobrīd pielāgoju savām vajadzīgām, dienās, kad man ir ērtāk. Bet tas parasti ir darbs, kas sākas astoņos vakarā un īsti mani neietekmē. Ļoti veiksmīgi viss pielāgojas man."

Tomēr daudz atbildības jomu un norišu jebkura dzīvē kādā brīdī izraisa nogurumu, iespējams, arī panīkumu vai slinkumu, kas aicina padoties. Taču Arvis atklāj, ka vismaz līdz šim vēl nav piedzīvojis brīdi, kad gribētos visam atmest ar roku. "Es laikam esmu no tiem cilvēkiem, kas iekšēji pārdzīvo par faktu, ka nāksies izlaist treniņu. Iespējams, tas tāpēc, ka man zemapziņā liekas – tas pēcāk kaut kā ietekmēs manu sniegumu. Kaut gan es labi apzinos – ja jāizlaiž treniņš, tas tā nebūt nav. Runājot par laikapstākļiem, kas var ietekmēt vēlmi trenēties, – tie šobrīd Latvijā ir ideāli. Jau esmu teicis, ka pie visa ir padomāts tā, lai es varētu labi sagatavoties, – no sava šosejas riteņa gadu neesmu nokāpis.

Jā, lietus kādu dienu ir vairāk, citu – mazāk, bet es apzinos, ka arī sacensību laikā es nevarēšu paredzēt laikapstākļus. Un vai tas nozīmē, ka es brīdī, kad sāks līt, teikšu, ka vairs nebraukšu? Tā īsti nav. Vienmēr var arī atrast alternatīvu, lai laiku pavadītu aktīvi. Šeit drīzāk ir jāsaprot, vai tu patiešām gribi to darīt, jo bieži vien ir problēma, ka mēs negribam to darīt. Mums ir slinkums. Jā, ir mirkļi, kad arī man ir slinkums – atbraucu mājās pēc darba un man negribas ģērbties treniņam, bet gandarījums pēc tam ir divreiz lielāks."

Tags

Kuldīga Red Bull Riteņbraucējs Riteņbraukšana Sports Vīrietis
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form