Vienoties par interviju ir viegli, daudz grūtāk atrast laiku, kad Pēteris bez steigas var apsēsties un parunāties, jo visu laiku ir kustībā. Arī dienā, kad norunājām tikties, jo izstāstīt, kā Pēteris raksta īsziņas, brauc ar auto, riteni vai fotografē, ir grūti — tas ir jāredz savām acīm –, viņam ir jāstrādā. Ik dienu viņam ir arī vairākas fotosesijas. Uz vienu no tām mēs dodamies līdzi, lai varētu parādītu arī jums, kā Pēteris strādā. Ātri. Veikli.
"Redzēju, ka vienā brīdī viņš mainīja fotoaparātam akumulatoru, bet tā arī nesapratu, kā viņš to izdarīja, jo tieši tik veikli tas bija," mājupceļā pēc intervijas man sacīja kolēģis, "Delfi" fotogrāfs Mārtiņš.
Pēc tam Pēterim jāiejūtas modeļa lomā – lai taptu bildes šim rakstam. Šis uzdevums viņam gan nepatīk. "Tāpēc labi, ka parasti es esmu otrā pusē," smejas Pēteris.
Savas rokas viņš neslēpj, stāstot, ka protēzes ir, taču nu jau vairāku gadus glabājas skapī. Toties tās savā darbā izmantojusi viņa māsa Aija Bormane. Būdama Latvijas mākslas akadēmijas studente, pērn viņa veidoja darbu par Pēteri. "Studēju vides dizainu, un mans skatījums bieži vien ļoti atšķiras no kursabiedriem, jo iestājos akadēmijā tikai 33 gadu vecumā, beidzot uzdrošinoties realizēt savu sapni. Vienai no skatēm, kuras darba tēma bija "Caurums" (katrs no studentiem varēja interpretēt pēc saviem ieskatiem), izveidoju instalāciju ar Pētera roku protēzēm, "caurumu" uztvēru kā kaut kā neesamību, iztrūkumu. Gribēju parādīt, ka viņš ir tāds pats kā pārējie, ka mākslīgās rokas ir pilnīgi liekas. Instalācijā varēja apskatīt protēzes, fotokameru un noskatīties īsu videofilmu, kas tapa mācību procesā par to, cik neērtas tās ir sadzīvē. Piemēram, mēģinot paņemt kūciņu, tā vienkārši saspiedās, griezt kaut ko arī īsti nesanāca utt.," stāsta Aija.
