"Padarītā darba sajūta, protams, ir ļoti liela. Stāstu sāku rakstīt pirms gada, pagājušajā decembrī. Pēc tam sāku domāt un meklēt, kurš varētu būt foršais psihoterapeits, kurš būtu līdzautors. Uzreiz sapratu, ka tam ir jābūt vīrietim, citādi sanāks tāda aprunāšana – kā divas sievietes var komentēt, kas notiek vīriešu galvās?" skaidro Zane. Tā nu uzsākta sadarbība ar psihoterapijas speciālistu Gati Līdumu (redzams foto), kurš palīdzējis tapt grāmatai, un uz Zanes īsajiem stāstiņiem veidojis atbildes vēstules. "Protams, ļoti žēl, ka nebija atklāšanas pasākuma. Kad ir atklāšana, tas ir līdzīgi kā bērniem beigt skolu vai augstskolu – tiek pielikts punkts. Bet nu laiks ir tāds, kāds tas ir. Domāju, ka vēl nosvinēsim tad, kad nebūs tik lieli krīzes apstākļi," viņa prāto.
Nereti vīriešus ir vēl grūtāk pārliecināt par nepieciešamību gādāt par savu garīgo veselību. Taujāju, vai Zanei šķiet, ka izdosies sasniegt un pārliecināt šos lasītājus, uz ko viņa atbild apstiprinoši. "Domāju, ka man tas izdosies tāpēc, ka ir bijis labs sākums ar sieviešu grāmatu. Šīs sievietes jau zina, ka gribēs arī šo grāmatu, un lielai daļai no viņām blakus ir arī vīrietis. Ja viņas nopirks to grāmatu, tad tā sasniegs arī otru pusi." Zane arī atklāj, ka bieži kā pirmo, tā otro grāmatu lasa pāri – viens izlasa stāstu, otrs vēstuli, un pēc tam abi pārrunā, ko domā. "Vīriešiem nevajag baidīties no tām vēstulēm. Gatis ir izteikti čomisks – viņš pats lieto šo vārdu. Gatis ievada vēstulē raksta – kā divi čaļi uz pirts lāvas. Tas vīrietis stāstā ir melanholiķis, varbūt sieviešu acīs muļļa vai nez kāds, bet Gatis viņā saskata labo, un tas arī palīdz sievietēm. Ja esam ilgi ar kādu kopā, sākam rīvēties, atrast otrā tarakānus, bet Gatis palīdz ieraudzīt to no vīrieša skatpunkta."
Zanes radītie stāsti ir ļoti reālistiski – vaicāju, vai personāžu pamatā bija kādi konkrēti dzīvē satikti cilvēki, uz ko viņa atbild noraidoši. "Tas ir fantāziju lidojums. Vienu no stāsta motīviem es dzirdēju ziņās. Daudzi vaicāja arī par sieviešu tarakāniem – tie taču noteikti ir īsti, jo stāsti ir tik dzīvi! Par vīriešu stāstiem man pat prasīja, vai viņi man ļāva to publicēt, un tad es teicu, ka tādi "viņi" neeksistē. Tas viss ir tikai manā galvā." Sadarboties ar psihoterapijas speciālistu Gati Līdumu Zanei bija ļoti viegli. "Kad mēs satikāmies un kad ieslēdzām diktofonu, viņš uzreiz absolūti pieslēdzās tam stāstam. Viņš runāja tā, it kā citu telpā nebūtu, un viņš runātu tikai ar konkrēto cilvēku. Tas bija ļoti sirreāli. Gatim teicu – man bija sajūta, ka noklausos viņu sarunu. Jutos kā trešais lieks," viņa stāsta. "Gatim arī pašam ir ļoti laba valoda, viņš runā ar lieliski aprakstāmiem teikumiem. Viņš ir gudrs, erudīts un inteliģents, un viņam ir ļoti interesanti salīdzinājumi un piemēru. Tā sadarbība bija forša, un man bija žēl, ka tā beidzās," atzīst rakstniece. "Mani kā rakstnieci fascinē, ka es sarakstu stāstu, zinu, ka tas ir pilnībā izdomāts, un redzu, ka šis stāsts tiek nodots tālāk. Tā ķēde iekustinās kā tādi domino kauliņu. Psihoterapeits – viņš ikdienā strādā ar cilvēkiem un viņam stāstu ir miljons. Bet viņš to manu stāstu arī uztver kā riktīgu patiesību, un līdz ar to viņš iedzīvina to stāstu vēl vairāk."
