Mārcis Auziņš par izaicinājumiem un to, kas palika 'aiz kadra' rektora amatā
Foto: F64/DELFI

Mārcis Auziņš, fiziķis, profesors, zinātnieks un bijušais Latvijas Universitātes (LU) rektors, ir cilvēks, kuru Latvijā zina. Viņa vārds publiskajā telpā parādījās arī, runājot par iespējamiem prezidenta amata kandidātiem 2015. gadā. Arī pašlaik, esot profesora un Eksperimentālās fizikas katedras vadītāja amatā, viņam darba netrūkst. Tā vietā, lai pēc darba universitātē dotos mājup un rāmi lasītu grāmatu, viņš aktīvi iesaistās politisko procesu analīzē, organizē diskusijas un cenšas dot savu artavu tautas nākotnes veidošanā.

Sarunā ar "Delfi" Auziņš atklāj, ka ne laikā, kad pildīja rektora amata pienākumus, ne tagad viņa dzīvē netrūkst izaicinājumu ne paša personiskajā izaugsmē, ne arī mijiedarbībā ar citiem. Lai arī profesors norāda, ka iespēja kļūt par prezidentu bijusi patiešām reāla un neviens jau šo amatu neieņem pret savu gribu, viņš izjūtot zināmu atvieglojumu, ka tas tomēr nenotika. Pārāk daudz, esot šādos amatos, tomēr nākas ziedot. "Tas varbūt izklausīsies nedaudz augstprātīgi, bet pēc rektora amata, kā man šķiet, Latvijā daudz kur augt vairs nav iespējams," runājot par citiem nozīmīgiem amatiem izglītības jomā, piebilst profesors.

Lai arī esot jomas, kur daudz kas no iecerētā tomēr palicis neizdarīts, Auziņš ir pārliecināts, ka to, kas bija viņa spēkos, esot rektora amatā, tomēr ir izdarījis. Turklāt liela daļa no paveiktā nezinātājiem palikusi "aiz kadra", piemēram, grūtības, ar kādām nācās saskarties, uzsākot LU Akadēmiskā kompleksa būvniecību Torņakalnā. Taujāts, kādas tad bija šīs grūtības, LU profesors atbild: "Lielākās problēmas? Es domāju, ka visiem tās ir zināmas. Pirmkārt, konkursos uzvar tie, par kuriem kāds ir izdomājis, ka viņiem ir jāuzvar. Tad, kad konkurss ir uzvarēts, ir jautājums, kā tas, kas konkursā ir uzvarējis, iegūst savu peļņu. Vai tur vienkārši ir netīras finanšu darbības, vai, ja drusku rafinētāk, – mēs tagad noslēdzam līgumu, uzbūvējam ēku līdz vidum un sakām, ka mums ir radušās papildu izmaksas."

Personiskais izaicinājums – redzēt no dažādiem leņķiem vienlaikus

Taujāts par to, kādi ir dzīves izaicinājumi pēc rektora amata atstāšanas, Auziņš saka: "Varbūt ne tieši, bet galu galā tomēr atbildēšu uz jautājumu. Viens no, manuprāt, milzīgiem ieguvumiem no būšanas rektora amatā ir tas, ka tas dod iespēju satikties ar ļoti daudziem un ļoti interesantiem cilvēkiem. Varbūt no malas izskatās, ka būt rektoram ir ļoti pozitīva lieta, bet patiesībā tas ir grūts un ļoti kreņķīgs amats." Par spīti izaicinājumiem un ikdienas stresam, rektora amats devis lielisku iespēju izkāpt ārpus iepriekš pat nepamanītiem rāmjiem.

"Rektora amats ir tas, kas ļāva, lika, varbūt spieda skatīties uz lietām vienlaicīgi no daudziem skatpunktiem. Un tad, kad tu skaties no daudziem skatpunktiem, vienā brīdī saproti, ka nav tā – fiziķa skatpunkts ir pareizais, un tad ir liriķa skatpunkts, kas varbūt ir nepareizais, naivais vai vēl kaut kāds. Liriķa skatpunkts ir tikpat svarīgs un nozīmīgs kā fiziķa skatpunkts. Kad pie tevis atnāk kāds budistu mūks, viņa skatpunkts ir tikpat svarīgs un pareizs kā tavs. Kad tu iemācies kaut kādā veidā tos salikt kopā un skatīties no visiem skatpunktiem vienlaikus un vari teikt, ka nav pretrunu starp budistu mūku, fiziķi, literātu un tā tālāk, tajā brīdī tā jau sāk izskatīties kā tāda koša, pilnīga un ļoti interesanta aina. Tas ir tas, ko es gribēju teikt, – ka esmu dzīvē mācījies no šiem laikiem. Tas ir bijis mans izaicinājums un droši vien joprojām turpina būt," skaidro Auziņš.

Profesors neslēpj, ka liela loma viņa personības un intelektuālajā izaugsmē, kā arī pasaules redzējumā bijusi Kalifornijas Universitātei Berklijā. Viņš stāsta, ka Berklijā ir kāda ikoniska iela – Telegrāfa avēnija (Telegraph Avenue). Šajā ielā radusies bītu paaudzes literatūras kustība, tāpat šo ielu bija un joprojām ir iecienījuši hipiji. "Tad, kad ar cilvēkiem uz šīs ielas sāc runāt, tu saproti, ka tur ir kaut kāda dzīves sajūta, tā garša, kuras tev, esot akadēmiskā fiziķa rāmī, ļoti pietrūkst," viņš atzīst. Fizikas profesors stāsta, ka plašāku redzējumu uz pasauli viņam piešķīrušas arī studijas Budisma institūtā – arī tur viņam izdevies sajust dzīves garšu un izpratni par pasauli, kā viņam ikdienas vidē nedaudz ir pietrūcis.

"Es domāju, ka šīs sajūtas, dzīves izjūta, no vienas puses, ir izaicinājums, no otras puses – tas, ko caur pieredzi administratīvos amatos man ir izdevies iegūt," rezumē Auziņš, "tas arī šobrīd padara dzīvi interesantu."

Atstājot rektora amatu un atgriežoties profesora darbā, ir nepieciešama adaptācija, pārliecināts Auziņš un uzskata, ka viņam tas izdevies visai labi. Rektora darbs ir amats, kurā viens cilvēks pēc likuma drīkst atrasties tikai noteiktu laiku, un Auziņš uzskata – tas ir pareizi. Astoņi gadi esot laiks, ar ko pietiek, lai realizētu idejas, kuras rektors spēj realizēt. "Ja nespēj, tad cerēt, ka vēl kādi gadi klāt un tad jau nu gan es izdarīšu – tas, kā likums, nestrādā. Nepieciešams, lai nāk jaunas idejas, jauni cilvēki ar citu pieeju."

Profesors arī norāda, ka sava rektora termiņa beigās nav vēlējies, lai viņa vietā nāktu kāds, kas turpinātu iesākto: "Man likās, ka tas ir sliktākais, kas Latvijas Universitātei var notikt, jo katram no mums ir savas stiprās puses, kaut kādas savas prioritātes – un kaut kādas lietas, kas nešķiet tik svarīgas. Protams, ikviens cilvēks, kas ir pirmā persona, ietekmē un to kuģi stūrē kaut kādā virzienā, sakot, ka šī ir mana galvenā prioritāte. Skaidrs, ka bija kaut kas cits, kas palika ārpus uzmanības loka. Nākamais būs tas, kas var citu flangu pievilt, bet kāds pēc tam – vēl kādu citu." Apziņa, ka tagad tiks pievērsta uzmanība jomām, kuru paša redzeslokā, iespējams, nav bijis, ļāvusi Auziņam justies komfortabli, atstājot rektora amatu.

Tāpat rektora amata atstāšana nav sagādājusi ļoti lielas grūtības, jo, pat esot rektora amatā, Auziņš nav pametis zinātnisko darbību. "Man joprojām bija doktoranti, kas aizstāvējās. Protams, mazākā intensitātē, taču pētniecība turpinājās, līdz ar to, visu to saliekot kopā, es godīgi varu teikt, ka nejutos kā izmests no laivas," tā profesors, "es lielā mērā jutu zināmu atvieglojumu." Stress, aizkulišu sarunas un nepieciešamība atrast kompromisu – tā ir daļa no lietām, kas bijušas ļoti nogurdinošas, atrodoties rektora amatā. Auziņš norāda, ka "atgriešanos normālā dzīvē" atvieglojis arī tas, ka uzreiz pēc rektora amata pilnvaru beigām viņš devies uz Berkliju, kur pavadījis septiņus mēnešus. "Akadēmiskā vidē, ar akadēmiskiem pienākumiem un akadēmisko brīvību," šo laiku raksturo profesors. Akadēmiskajā vidē viņš vienmēr esot juties labi: "Līdz ar to bija sajūta, ka tu atgriezies mājās, un pēc garāka komandējuma atgriezties mājās vienmēr ir patīkami."

Source

DELFI Viņa

Tags

Iedvesma Izglītība Lasāmgabali Latvijas Universitāte Mārcis Auziņš Zinātne Vīrietis Stress
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form