Podkāstu bums Latvijā: Baltačs par sarunām, kas līdzinās skaļām domām
Foto: Privātais arhīvs/DELFI

Mūsdienās veidu, kā sasniegt arvien plašāku un daudzveidīgāku auditoriju ar interneta palīdzību, kļūst arvien vairāk. Ieraksti mikroblogošanas vietnē "Twitter" vai sava bloga publicēšana jau vairs nav nekas jauns – pēdējos gados visa "pulcēšanās" notiek "Facebook" vai "Instagram". Taču aizvien populārāks žanrs arī mūsu platuma grādos ir podkāsti (latviski dēvēti arī par podraidēm vai aplādēm). Podkāstu veidošana kopš 2016. gada vasaras arī Jurim Baltačam ir kļuvusi par pastāvīgu hobiju, kas laika ziņā aizņem tikpat, cik pusslodzes darbs.

Saskaņā ar "Digital News Report" veikto pētījumu par podkāstu klausīšanos 2018. gadā trešdaļa no aptaujātajiem cilvēkiem vismaz reizi pēdējā mēneša laikā klausījušies kādu podkāstu. Šajā pašā pētījumā pieminēts, ka podkāstu patēriņš ļoti strauji aug Āzijas valstīs (58% mēneša klausītāju Dienvidkorejā un 55% Taivānā), bet Eiropas valstīs ikmēneša klausītāju skaits ir ievērojami mazāks – Zviedrijā podkāstus klausījušies vien 36 procenti iedzīvotāju, bet Somijā un Vācijā attiecīgi 24 un 24 procenti iedzīvotāju viena mēneša griezumā. "Edison Research" pētījumā par digitālo mediju patēriņu ASV statistika uzrāda pat straujāku pieaugumu – prognozēts, ka ik nedēļu 2019. gadā podkāstus klausīsies 62 miljoni ASV iedzīvotāju. Turklāt podkāstu skaits izaudzis līdz aptuveni 660 tūkstošiem. Par Latviju gan šādas statistikas nav, tomēr fakts, ka parādās aizvien jauni podkāsti arī latviešu valodā, liecina tikai par to, ka auditorija, kas podkāstus patērē, ir.

Juris Baltačs pats ir digitālā mārketinga speciālists, kurš paralēli ir viens no "SkeptiCafe" organizētāju kodola. Pie viņa podkāstā "Svarīgās detaļas" vairāk nekā divarpus gadu laikā paspējuši viesoties zinātnieki, uzņēmumu vadītāji, žurnālisti, citu podkāstu autori, komiķi, nozaru speciālisti, kā arī vienkārši interesanti cilvēki. Šķirstot mājaslapā "Svarīgo detaļu" epizodes, pretī veras tādi vārdi kā Inga Spriņģe, Daniels Pavļuts, Vjačeslavs Kaščejevs, Ilgonis Vilks un daudzi citi.

Bet kā nonākt līdz idejai – veidot savu podkāstu? Un kas ir cilvēks, kas sēž aiz mikrofona un sarunājas par visdažādākajiem tematiem ar viesiem? Ir zināma māksla panākt, lai ikvienam klausītājam, kurš podkāstu patērē savas mājas omulībā, mašīnā, pastaigas laikā vai jebkur, kur vien tam ir pieeja, būtu interesanti klausīties.

Zinātnes entuziasts, kuram patīk intervēt cilvēkus

Par savu profesionālo nodarbošanos Jurim gan nepatīk daudz runāt, viņš intervijas laikā atklāj vien tik daudz, ka ir "Google Ads" un digitālā mārketinga speciālists. Viņu vairāk saista tieši zinātne un darbošanās biedrībā "Skeptiskā biedrība", kas plašākai publikai pazīstama ar nosaukumu un pasākumu ciklu "SkeptiCafe". "Esmu viens no pasākumu organizatoriem, mēs šobrīd esam četru tādu cilvēku kodols, klāt vēl ir ap 20 brīvprātīgo. Organizējam pasākumus, aicinām zinātniekus stāstīt par kādu sociāli svarīgu tēmu, ap kuru virmo daudz pārpratumu, kurus zinātne var kliedēt," par "SkeptiCafe" stāsta Juris. Tur viņš darbojas kopš 2012. gada – neformālā gaisotnē, parasti kādā Rīgas bārā, zinātnieki sniedz neformālu lekciju klausītājiem, apgāžot mītus un stereotipus. Tas arī paņem daļu Jura brīvā laika un aizpilda zinātnes un kritiskās domāšanas lauciņu viņa dzīvē, jo viņš pats ir liels zinātnes entuziasts – tik ilgi, cik vien sevi atceras. "Tas bija ļoti netipiski, jo zinātni neesmu studējis nekur. Mācījos Banku augstskolā, un iesaistīties "SkeptiCafe" savā ziņā bija līdzīgi kā iznākt ārā no skapja. Man tas patika tik ļoti, lai veltītu tam brīvo laiku un popularizētu sabiedrībā. Manu draugu lokā līdz tam brīdim nebija pat neviena zinātnes fana."

(..) es esmu gatavs ļaut vārdiem būt vārdiem. Pieņemt, ka cilvēks varbūt nevis saka to, kas viņam ir tiešām kaut kāda lielā dzīves pārliecība, bet tikai skaļi domā. Juris Baltačs

2012. gads arī bijis pavērsienu gads viņa dzīvē, jo, kā pats atzīst – nedēļas laikā pēc iesaistīšanās skeptiķu biedrībā viņš uzsācis arī treniņus džiudžitsu. Pieņēmis šos vērtīgos lēmumus savā dzīvē un atpakaļ nav skatījies. Kad uzsāka treniņus, Jurim bija 22 gadi un viņš nav varējis pat vienu reizi piepumpēties. Tagad, pēc septiņiem gadiem, džiudžitsu jau ir neatņemama viņa ikdienas dzīves sastāvdaļa. Protams, bez podkāstu ierakstīšanas.

Vienā podkāsta sērijā – 20 stundas darba

Pirmā saskarsme ar podkāstiem pašam Jurim bija sen, vēl vidusskolā (atmiņās rakņājoties, spriežam, ka tas būs bijis 2007. gadā), kad draugs, kurš aizrāvās ar datorspēli "CounterStrike", viņam parādīja, kas tad īsti ir podkāsts. "Džeki sēž un runā par šo spēli. Tobrīd norakstīju podkāstus kā kaut ko bezjēdzīgu. 2011. gadā uzgāju podkāstu "Londonreal". Tas bija pirmais podkāsts, uz kuru pavilkos, regulāri skatījos. Tas bija kas pilnīgi jauns un neredzēts. Garā formāta sarunas, kur sarunājas par lietām, kuras vērts zināt, bet skolā neviens neiemācīs. Lietas, ko uzzini, pats savu dzīvi dzīvojot, daudz kur iesaistoties un vienkārši to visu piedzīvojot. Tas ir formāts, no kura ietekmējos visvairāk. Stils un sarunas maniere ir tas, ko es, man liekas, neapzināti un netīši pats savā podkāstā arī emulēju."

Savu podkāstu Juris sāka veidot 2016. gada vasarā, bet pirmo epizodi publicēja 2016. gada 11. septembrī. Tās viesis bija politologs Mārtiņš Hiršs, kurš iepriekš viesojies arī "SkeptiCafe" pasākumā, līdz ar to Jurim bija skaidrs, ka viņš Mārtiņu aicinās arī uz savu podkāstu. "Tas bija pilnīgi spontāns lēmums. Es biju diezgan garlaikots, kādu nedēļu biju mājās slimojis, man nebija, ko darīt, un vienkārši izdomāju – jātaisa podkāsts! Bija tā, ka starp brīdi, kad nosūtīju pirmo uzaicinājumu uz podkāstu, un atbildi pagāja piecas minūtes. Mārtiņš Hiršs, pirmais viesis, atbildēja: "Es varu vai nu rīt, vai pēc divām nedēļām." Nu neko, rīt arī tas bija."
Vaicāju, vai viegli atrast podkāsta viesus, kas nāktu parunāties, uz ko Juris, pats visai pārsteigts, atbild, ka tikpat kā neviens neatsaka. "Ir bijuši divi trīs cilvēki, kas pieklājīgi pasaka – nē. Man ļoti palīdz tas, ka biju iesaistīts caur "SkeptiCafe" dažādos bezpeļņas projektos, kur sanāk iepazīt daudz dažādu cilvēku, kas arī beigās viesojušies podkāstā. Bet spēcīgākais rīks ir vienkārši e-pasts. Svarīgi ir cilvēku izpētīt, pirms tu pats raksti e-pasta vēstuli, lai viņš jūt, ka tu esi mazliet iedziļinājies, ka nav plika "hei, parunājam?", lai cilvēkam būtu kāda jausma, uz ko viņš ir parakstījies."

Podkāstu bums Latvijā: Baltačs par sarunām, kas līdzinās skaļām domām
Foto: Privātais arhīvs

Taujājot, cik daudz laika izdodas veltīt vienai epizodei, viņš aprēķina, ka aptuveni 10 stundas aizņem pētīšanas daļa – jāpēta citas intervijas ar šo cilvēku, publiskie sociālo tīklu profili un visa informācija, ko vien var atrast. "Citas intervijas vienmēr ir ļoti labs resurss, jo bieži vien man pašam, lasot intervijas vai klausoties sarunas, gribas kādu papildu jautājumu uzdot. Un tad – forši, man būs tāda iespēja!"

Pēc tam atliek ierakstīt pašu podkāsta epizodi, kas aizņem aptuveni 2–3 stundas. Taču trīsreiz ilgāku laiku aizņemot sērijas rediģēšana. "Pirmās 18 sērijas rediģēju pats paralēli darbam, treniņiem un "Skepticafe". Jutu, cik daudz spēka un enerģijas tas paņem, tāpēc bija vajadzīgs kāds, kas palīdz," stāsta Juris. Beigās sarunā secinām, ka vienai epizodei tiek veltītas vismaz 20 stundas. Juris pats izlēmis veidot vienu divas epizodes mēnesī, jo viņam svarīgi, lai podkāsts ir labs, jo epizodes viņš veidos, kamēr vien būs internets.

Visā podkāsta veidošanas procesā Jurim pašam gan patīk tieši intervijas: "Gatavoties arī ir interesanti un ļoti grūti. Aiz katra cilvēka ir stāsts, un to ir vienkārši interesanti izzināt. Plus vēl, ja es zinu, ka man pašam būs iespēja pajautāt kaut ko vairāk tam cilvēkam. Kur nu vēl labāk! Vislabākais ir tieši pašas intervijas. Intervijās 45–50 minūšu atzīme, man liekas, ir tā, kad esam tikuši garām visiem saukļiem, kas tam cilvēkam sakāmi, it īpaši tiem, kas medijos parādās biežāk. Ir jau kaut kādas lietas, ko stāsta simto reizi. Un man ir tāda sajūta, ka pēc 45 minūtēm mēs esam tajā punktā, kad var tiešām ķerties pie lietas. Tāpēc arī podkāsta sērijas ir garākas, virs stundas."

Personīgie ieguvumi no "podkāsta hobija" un atgriezeniskā saite ar klausītāju

"Viena no lietām, ko es galīgi negaidīju, kas būs ieguvums no podkāsta (tagad atskatoties, tas liekas diezgan muļķīgi), – labāka spēja komunicēt. Man ir tendence būt loģiskajam, faktu cilvēkam. Ir ļoti noderīgi, ja jāizdara kāds projekts līdz galam, tad mēdzu visu salikt pa plauktiņiem, kas cik maksā un kad jāizdara. Bet komunikācijā ar cilvēkiem var palaist garām "draudzīgos trokšņus" (small talk)," par interviju veidošanas plusiem saka Juris. Viņš arī pats stāsta, ka small talk viņam agrāk traucējis un licies – kāpēc man tas ir jāklausās?

(..) zinātni neesmu studējis nekur. Mācījos Banku augstskolā, un iesaistīties "SkeptiCafe" savā ziņā bija līdzīgi kā iznākt ārā no skapja. Juris Baltačs

"Bet šie draudzīgie trokšņi ir svarīgi, it īpaši podkāstos. Mana podkāsta formātā es gribu, lai cilvēks izliek dvēseli, kaut kādā ziņā atveras, un tad ir ļoti, ļoti jājūt, par ko cilvēks ir gatavs runāt, kurā brīdī un kā es tam varu pieiet. Varbūt ir par daudz un man ir jāatkāpjas un kāds cits jautājums jāuzdod. Uz to ir riktīgi antenas jānoregulē."

Saturam jābūt arī tādam, lai cilvēkam tas šķistu gana vērtīgs, lai to ieteiktu draugam. Kā atzīst Juris, podkāstos, viņaprāt, galvenā vērtība ir idejas un mācības, ko klausītāji var iegūt. Tā arī nonākam pie jautājuma par atgriezenisko saiti ar klausītāju. "Man aizaizvakar viens klausītājs atsūtīja divarpus A4 lapu garumā savu viedokli un ieteikumus par podkāstu. Tad man likās – forši, ka arī klausītāji piedalās. Pateica daudz labu lietu, arī daudz lietu, ko, viņaprāt, varētu uzlabot. Atbildēju šim klausītājam ar pāris papildjautājumiem, ko viņš ar šo to domā. Ir daudz foršāk, ja zini, ka tas viss nav velti." Galvenās esot idejas, ko sniedz podkāsts, un tās var saņemt par spīti "šķībajai" mājaslapai vai podkāsta epizodes noformējumam.

Par podkāstu "bumu" Latvijā un sevis izlikšanu internetā

Ja jau apspriežam podkāstus, nevar nerunāt arī par to, kā šis audio raidījumu drudzis ir pārņēmis vietējos sociālos tīklus. Juris spriež, ka tā varētu būt pasaules tendence, kas beidzot atnākusi arī līdz mums. "Kāpēc tieši Latvijā ir šādi, man grūti pateikt. Varbūt tāpēc, ka podkāsti ir vērtīgi un cilvēkiem ir interesanti, ka mainās mediju telpa, ir ļoti grūti uzturēt kaut kādu vienu naratīvu. Ir ļoti daudz informācijas avotu, podkāsts ir interesants, jo ir nišas, kuras podkāstos var izķidāt, parakties nedaudz dziļāk. Ja tev ir 20 minūšu intervija vai piecu minūšu segments televīzijā, tad tu vari tikai izmest savus domugraudus vai savu sakāmo nolasīt pa punktiem. Podkāstā var paspēlēties un izpētīt, vai tā ir laba doma, sekot vienai idejai. Papētīt, vai pastāvošajam naratīvam ir pamats arī faktos. Un tīri subjektīvi cilvēks podkāstos, alternatīvajos medijos var sniegt savu viedokli, nebūt vienmēr objektīvs."

Juris piemin arī vietējo veiksmes stāstu, podkāstu "The Eastern Border". Lai gan pats podkāsts ir angļu valodā, tas ir Latvijā un latvieša Kristapa Andrejsona radīts – viņš ar savu podkāstu zināms pasaulē, padarījis to par pilnas slodzes darbu, daudz ceļojis un sasniedzis starptautisku auditoriju. Kā šādus panākumus sasniegt? "Jārada pasaules līmeņa saturs, un jāspēj pašam darīt. Vai vismaz atrast kādu oriģinālu leņķi, kā tas ir ar Kristapa "The Eastern Border". Es domāju, ka ārpasaulē ir diezgan interesanti dzirdēt, kāda ir bijusi dzīve Padomju Savienībā no kāda, kas tiešām Padomju Savienībā ir dzīvojis."

Smejoties piesaucu kādu tviterī pamanītu ierakstu, kur pieminēts, ka uz katriem diviem latviešiem ir trīs viedokļu podkāsti un Edgars Bāliņš. Tāpēc vaicāju arī Jura domas par to, vai neliekas, ka Latvijas podkāstu "dīķis" ir mazs. Juris savā atbildē ir vienkāršs: "Man patīk, ka ir izveidojusies tāda podkāstu kopiena. Kā jau jebkur, kur ir cilvēki ar kopējām interesēm, kas turas kopā."

Un, ja jau ir tik biežs viesis, jādomā – vai nav tā, ka mūsdienās cilvēki sevi tik daudz izliek internetā, ka vieni un tie paši cilvēki redzami visur. "Ir jau kaut kā jāpierod pie šīs jaunās informācijas telpas. Noteikti ir cilvēki, kas pārāk daudz sevi izliek. Un ir cilvēki, kas izliek kaut kādu mākslīgu tēlu. Es viņus nenosodu, kamēr vien tas nav kaut kas melīgs. Man nav nekādu iebildumu, ka cilvēks veido kaut kādu savu zīmolu.

Viena lieta gan, domājot par informācijas telpu mūsdienās, kas, man liekas, ir mainījusies, salīdzinot ar to informācijas telpu, kas bija pirms kādiem 10 gadiem, – nonākt internetā vai ziņās, sasniegt lielu auditoriju bija liels notikums. Piemēram, ja tu gāji uz radio interviju, tu par to paziņoji visiem saviem draugiem, ģimenei, ja gāji uz televīziju, paziņoji visiem, pats stundām gatavojies un domāji, ko teiksi. Tādā situācijā, man liekas, ir godīgāk no cilvēka gaidīt, ka tas, ko viņš pateiks, ir tiešām tas, ko viņš ir gatavs iekalt klintī, un tas, ko tiešām domā. Bet tagad, kad mēs saturu tik daudz radām un arī ikdienas cilvēki bieži nonāk internetā, es esmu gatavs piedot diezgan daudz muļķību, frāžu un stulbu izteikumu, jo privātajā dzīvē mēs katrs kaut ko stulbu pasakām. Un es esmu gatavs ļaut vārdiem būt vārdiem. Pieņemt, ka cilvēks varbūt nevis saka to, kas viņam ir tiešām kaut kāda lielā dzīves pārliecība, bet tikai skaļi domā."

Klausies Jura Baltača veidoto podkāstu "Svarīgāsdetaļas.lv" arī "Delfi" podkāstu sadaļā šeit.

Source

DELFI Viņa

Tags

Lasāmgabali Sociālie tīkli Zinātne Vīrietis
Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form