Sargāt latvisko kopš bērnudārza: štāba virsseržants Andris Subačs par ģimeni, dienestu un dzimteni
Foto: Latvijas armija

Ģimene, kurā teju visi ir saistīti ar armiju un Latvijas sargāšanu, – tā var teikt par Subaču ģimeni no Lēdurgas. Andris ir Zemessardzes 1. Rīgas brigādes 13. kājnieku bataljona virsseržants, viņa sieva Gunita ir Nacionālo bruņoto spēku Kauju atbalsta bataljona seržante, savukārt abu dēls Emīls ir vecākais zemessargs un nodaļas komandieris ar lieliem plāniem nākotnē kļūt par virsnieku. Jaunākā meita Enija, kura gan vēl tikai mācās pamatskolā, jau šobrīd interesējas par iespēju savu dzīvi saistīt ar armiju. Vecākā meita Helēna gan ar armijas lietām nav saistīta, taču ļoti vēlas apgūt šaušanas tehniku. Patriotisma nedēļā tikāmies ar štāba virsseržantu Andri Subaču, lai runātu par darbu militārajā jomā, par to, ko viņam un viņa ģimenei nozīmē Latvija un patriotisms, kā viņi svin valsts svētkus un kā tas ir, kad ģimenē teju visi ir saistīti ar darbu militārajā jomā.

Kā jūs izvēlējāties karavīra profesiju?

Profesiju izvēlējos, kad aizgāju dienēt obligātajā dienestā. Pabeidzu obligāto militāro dienestu, nedaudz pastrādāju civilajā vidē un sapratu, ka armija mani saista daudz vairāk. Mana pirmā dienesta vieta profesionālajā dienestā bija Baltijas miera uzturēšanas bataljons, kur viss notiek pa īstam, kur nav tikai mācības, – tur ir došanās uz misijas vietām, un tas mani saista visvairāk. Savā 20 gadu profesionālās darbības laikā kopumā esmu bijis četrās misijās. 1999. gadā biju Bosnijā un Hercegovinā, 2005., 2009. un 2011. gadā biju Afganistānā. 2009. gadā biju arī vienā no trim misijām, kas notika Operatīvās mentoringa un sadarbības grupas ietvaros (OMLT). Tur visi saprata, ka tā nav vienkārša miera uzturēšanas misija vai apmācības, ka mēs tur it kā braucam mācīt afgāņu spēkus. Tā bija kā reāla kaujas misija, kaujas pieredze.

Vai ir kāds notikums no misiju laika, kas vienmēr paliks atmiņā?

Es vienmēr svinu divas dzimšanas dienas. Man pašam ir 21. oktobrī, bet vēl es svinu 25. oktobri. Toreiz, 2009. gada misijā Afganistānā, mūs divatā ar kolēģi nogrieza no vienības, palikām kalna otrā pusē. Un tad bija tā, ka ar uguni bijām nospiesti un netikām vairs atpakaļ. Lodes nāca arvien tuvāk un tuvāk. Toreiz sapratu, ka mājās vairs nepārbraukšu. Bet tad mums palaimējās – garām lidoja sabiedroto helikopters. Tikai pateicoties tam, tikām atpakaļ. Tas ir visspilgtākais atgadījums dienestā, kāds man ir bijis, mana otrā piedzimšana!

Kāda šobrīd ir jūsu darba ikdiena?

Šobrīd es vairs neesmu tik aktīvs kā agrāk. Vairāk sanāk ar galvu strādāt, nevis skraidīt pa mežu. Tagad es vairāk stāstu un mācu jaunajiem, lai viņiem ierādītu pareizo ceļu, lai viņi par savējo izvēlētos dienesta jomu. Tagad esmu Zemessardzē, bet pirms tam biju profesionālajā dienestā. Ādaži, Kadaga. Mana nākamā dienesta vieta bija 1. kājnieku bataljons un kaujas atbalsta bataljons, kur teju visu laiku ir jādzīvo tādā kā mācību režīmā. Tad bija, protams, miera uzturēšanas misijas. Un tur viss notiek citādāk nekā Zemessardzē, darbs ir daudz intensīvāks.

Runājot par Zemessardzi, armiju un jaunu cilvēku iesaistīšanu tajā, jūsuprāt, vai jaunieši Latvijā vēlas iesaistīties militārajā jomā vai tomēr ne?

Es domāju, ja jauniešus pareizi uzrunā, viņi ir ieinteresēti. Ceļš no studenta uz zemessargu ir diezgan pagarš. Zinu, ka tiek strādāts pie tā, lai to saīsinātu. Nereti ir tā, ka jāgaida pat trīs mēneši, līdz tiek apstiprināts, ka cilvēks var būt zemessargs, un tad var dot zvērestu. Šis posms bieži daudziem ir tas brīdis, kad viņi pārdomā un neizdara visu līdz galam. Kad viss tiks sakārtots tā, lai dokumentāciju var nokārtot ātrāk un vienuviet, tas būs efektīvāk. Es pats daudzviet Latvijā uzrunāju jauniešus, kur braucu un vadu nodarbības, – stāstu un mācu jaunajiem cilvēkiem par militārajām lietām, par Latvijas aizsardzību. Tādēļ aicinu jauniešus droši pieteikties Zemessardzē, jo tikai tā mēs savu valsti darām stipru!

Kā iepazināties ar savu sievu, kura arī ir saistīta ar militāro jomu?

Tas ir tā interesanti. Kad nolēmu stāties profesionālajā dienestā, domāju, ka veltīšu sevi armijai. Attiecības negribēju uzsākt, bet tā nu sanāca, ka, stājoties Baltijas miera uzturēšanas bataljonā, iepazinos ar savu tagadējo sievu. Iepazināmies un kopš tā laika arī kopā dzīvojam. Tagad mūsu dēls Emīls, kuram ir 20 gadu, seko manam piemēram. Viņš redz, ka vecāki ir saistīti ar armiju, un nav nekāds brīnums, ka arī viņš savu nākotni vēlas ar to saistīt. Šobrīd viņš ir vecākais zemessargs un nodaļas komandieris. Viņš plāno pabeigt skolu un tad iet uz akadēmiju mācīties par virsnieku. Kad es pārnācu uz Zemessardzi un sapratu, kā te viss notiek, uzrunāju dēlu, teicu, ka Zemessardze viņam par ļaunu nenāks, būs vairāk iemaņu, līdz ar to vēlāk Aizsardzības akadēmijā viņš būs labāk sagatavots, vairāk zinās un būs lielāka pieredze.

Arī mazāko meitu Eniju sieva cenšas nepievērst militārajai jomai. Bet viņa jau, protams, redz, ko brālis dara, kādu ceļu ir izvēlējies. Viņa saka, ka arī vēlas būt armijā. Pašlaik meitenei ir 13 gadi, es domāju, vēl jau viņa tikai domā, ko varētu nākotnē darīt.

Kā tas ir, kad ģimenē visi ir no vienas jomas? Vai tas nav grūti?

Tas ir grūti. Izteikti grūti tas bija 2000. gadu sākumā, kad bērni bija mazi. Ja abi vecāki ir militārpersonas un ir, piemēram, kāda trauksme, kad abiem ir jāierodas dienesta vietā, tad kādam nākas kaut kur kādu vest, pie vecmāmiņām vai vectētiņiem. Es pats esmu no Liepājas, sieva ir no Gulbenes puses, un mēs abi kopā dzīvojam pa vidu, Lēdurgā, līdz ar to bērni jāved vai nu pie vieniem, vai otriem vecvecākiem, uz vienu vai otru galu. Tādas organizatoriskas ģimenes lietas reizēm ir grūtas, bet pārējais viss ir labi.

Kā jūs ģimenē kopā pavadāt brīvo laiku?

Kamēr dienēju Ādažos un bija mācības un misijas, diezgan maz biju mājās. Tad tikai nesen apjautu, ka dēls ir izaudzis un ir jācenšas vairāk laika pavadīt visiem kopā. Un to mēs arī darām – cenšamies kaut kur aizbraukt ceļojumā. Esam ieviesuši arī vairākas ģimenes tradīcijas, piemēram, reizi trijos mēnešos noteikti jāaiziet uz teātri vai kino. Tāpat paceļojam pa Latviju, šeit ir daudz skaistu vietu, ko apskatīt.

Kā jūsu ģimene svin valsts svētkus?

Ar valsts svētkiem ir diezgan sarežģīti. Parasti mums kā militārpersonām ir jāpiedalās parādēs vai jābūt citās vietās, kur notiek svinības. Bet pārsvarā, ja mums pašiem nav neviena šāda darba pienākuma, mēs mājās klājam svētku galdu. Sieva, dēls un meita – visi trīs ir iesaistījušies korī, dzied, dejo, spēlē mūzikas instrumentus, tāpēc viņi parasti šajos svētkos kaut kur uzstājas, piedalās koncertos. Taču 18. novembra vakarā visi kopā noteikti satiekamies mājās, un mums it tāds nerakstīts likums, ka ir jābūt saldajam ēdienam "Zemeņu lauks". Tas atgādina arī Latvijas karogu. Tas ir tas, ko visvairāk gaida mazākā meita. Zina, ka valsts svētkos tas būs!

Vai valsts svētkos biežāk nākas strādāt, vai tomēr ir laiks būt kopā ar ģimeni?

Es teiktu, ka pusi uz pusi. Tagad, ieņemot bataljona virsseržanta amatu, es saprotu, ka 11. un 18. novembris – tie ir tie datumi, kad man būs jādien, bet svētku vakari, protams, ir sev un ģimenei.

Ko jums pašam nozīmē patriotisms?

Patriotisms manī ir bijis jau kopš bērnudārza laika. Esmu dzimis 1975. gadā, un bērnudārzā, kurā es gāju, bija tikai viena latviešu grupiņa, divas krievu. Un tad mums bija tā, ka tie vecākie, kas bija latviešu grupiņā, sargāja latviešu bērnus, jo krievu bērnu parasti darīja pāri un bija vairāk. Atceros, ka savā pēdējā bērnudārza gadā stiprākais nodeva man godu sargāt visu latviešu grupu. No tā laika es visu laiku arī kaut ko sargāju. Sargāju kaut ko latvisku. Arī vēlāk, skolā. Pēc tam jau bija Atmodas laiks. Mans tēvs bija Latvijas Tautas frontes biedrs, ar apsēju dežurēja uz ielām. Man tolaik bija 14, 15 gadu, bet es gāju kopā ar viņu, un man ļoti patika tā lieta! Arī dežurēju Latvijas Tautas frontes pagaidu mītnē un biju kā ziņnesis. Tas bija piedzīvojums! Ja kāds nāca, mēs divi bijām priekšā – viens iet vērt durvis vaļā, otrs pie "fortačkas" (vēdlodziņa – red.) sēž, un, ja kas, bija jāskrien un jāziņo, ka ēka ir ieņemta. Patriotisms manī bija jau no paša sākuma, un ar katru gadu tas tikai auga augumā.

Un ko patriotisms nozīmē jūsu ģimenei?

Protams, mana sieva arī ir patriote, bērni tāpat. Patriotismu bērniem jau no mazotnes esam mācījuši un rādījuši piemēru. Mums mājās parasti ir sarkanbaltsarkanas svecītes, karoga krāsās. Arī svētku galdu vienmēr noformējam ar latviskām zīmēm. Katru gadu cenšamies neatkārtoties un izdomāt arvien jaunus galda klāšanas veidus!

Ko jums nozīmē Latvija?

Kā mēs zinām, Latvija nebija brīva. Latvijai atgūstot neatkarību, es uzskatu, ka mēs visi esam atbildīgi, lai tā to arī noturētu. Patriotisma audzināšanai vajadzētu notikt vairāk. Es apzinos, ka esmu viens no tiem, kas to var veicināt, – lai jaunatnei būtu vairāk apziņas par to, kas ir valsts un ko tas nozīmē. Mēs taču zinām, ka daudzām tautām nav savas valsts. Tādēļ mums par savu ir jāiestājas un jārūpējas.

Ko jūs novēlat Latvijai dzimšanas dienā?

Es novēlētu šādi arī turēties. Es, protams, uzaicinu jauniešus arī stāties Zemessardzē, jo visiem jau obligāti nav jābūt profesionāliem karavīriem, svarīgi ir arī zināt pašus pamatus, kā slēpties, kā šaut, kā aizsargāt savu valsti, tas viņiem būtu svarīgi. Viņi varbūt to neapzinās, iekšēji saka – jā, es par savu valsti cīnīšos un kritīšu, tikai, lai to darītu, ir jābūt Zemessardzē, lai dabūtu formu un ieroci. Bez tā nekā. Mēs esam pietiekami maza valsts, līdz ar to es uzskatu, ka mums katram šajā jomā būtu kas jāprot, kaut vai tikai pamata līmenī.

Tags

Zemessardze

Comment Form